Ēriks H. Ēriksons — psihosociālās attīstības un identitātes teorijas autors

Ēriks Homburgers Ēriksons (1902. gada 15. jūnijs — 1994. gada 12. maijs) bija vācu izcelsmes amerikāņu attīstības psihologs un psihoanalītiķis. Viņš kļuva plaši pazīstams ar savu teoriju par cilvēka psihosociālo attīstību un ar jēdziena „identitātes krīze” popularizēšanu. Viņa dēls ir ievērojamais sociologs Kai T. Eriksons.

Īsa biogrāfija

Ēriksons dzimis 1902. gada 15. jūnijā Vācijā. Agrā dzīvē viņš apguva medicīnu un psihoanalītisko apmācību, nostiprinot savas zināšanas bērnu psiholoģijā un psihoanalīzē. 1930.ajos gados, politisko pārmaiņu dēļ Eiropā, viņš pārcēlās uz Ameriku, kur turpināja klīnisko un akadēmisko darbu — rakstīja, mācīja un sadarbojās ar antropologiem, sociologiem un citiem pētniekiem.

Galvenā teorija — psihosociālā attīstība

Eriksona centrālā ideja ir tā, ka cilvēka attīstība notiek visā dzīves garumā, un katrs attīstības posms ietver specifisku psihosociālu „krīzi” vai uzdevumu, kuram sekmīga risināšana veicina veselīgu personības izaugsmi. Šīs krīzes nav slimības — tās ir attīstības pavedieni, kas nosaka, kā cilvēks iekļaujas sabiedrībā un attīsta savu identitāti. Eriksons arī uzsvēra „ego identitātes” nozīmi un epigenētisko principu — ideju, ka personības attīstība norit pēc secīga, daļēji ieprogrammēta posmu modeļa, kur katrs posms ietekmē nākamo.

Eriksona astoņi attīstības posmi (kopsavilkums)

• Uzticēšanās pret neuzticību (zīdainība) — pamats drošai pieķeršanās sajūtai;
• Autonomija pret kaunu un šaubām (agrā bērnība) — pašpārliecība un neatkarība;
• Iniciatīva pret vainu (pirmskolas vecums) — iniciatīvas attīstīšana un radošums;
• Prasmīgums (darba sajūta) pret mazvērtības sajūtu (skolas vecums) — mācīšanās un sociālās prasmes;
• Identitāte pret lomas sajaukumu (adolescence) — personīgā identitāte un nākotnes virziena izvēle;
• Tuvība pret izolāciju (jaunība) — spēja veidot emocionālas un intīmas attiecības;
• Generativitāte pret stagnāciju (vidējais vecums) — rūpes par nākamo paaudzi un sabiedrisko ieguldījumu;
• Integritāte pret izmisumu (vecums) — dzīves izvērtējums un pieņemšana.

Galvenie darbi un atzinības

Viens no Eriksona pazīstamākajiem darbiem ir Childhood and Society (1950), kurā viņš sistematizēja savas idejas par bērnu attīstību un kultūras ietekmi. Vēlākajos darbos, piemēram, Identity: Youth and Crisis, viņš plašāk aplūkoja identitātes jautājumus jauniešu vidū. Par darbu par Mahatma Gandiju — Gandija patiesība (Gandhi's Truth) — 1970. gadā Eriksons saņēma Pulicera balvu un ASV Nacionālo grāmatu balvu.

Ietekme un kritika

Eriksona teorija ir būtiski ietekmējusi attīstības psiholoģiju, pedagoģiju, socioloģiju un psihoterapiju, it īpaši sniedzot rīkus jauniešu attīstības un identitātes izpētei. Tajā pašā laikā kritiķi norāda uz posmu pārlieku lineāru interpretāciju, grūtībām empīriskā pārbaudāmībā un iespējamu kultūras specifiskumu — tas nozīmē, ka posmu izpausmes un laika robežas var atšķirties dažādās sabiedrībās.

Ēriksons nomira 1994. gada 12. maijā Rosewood Manor Nursing Home Harvičā, Masačūsetsas štatā.

Jautājumi un atbildes

J: Kas bija Ēriks Eriksons?

J: Ar ko Eriksons ir pazīstams?

J: Kas ir Eriksona dēls?

J: Vai Eriksons ir saņēmis kādu balvu?

J: Kad Eriksons nomira?

J: Kur Eriksons nomira?

J: Uz ko koncentrējās Eriksona teorija?

Meklēt pēc burta