Sers Ernests Henrijs Šekletons, CVO, OBE FRGS (1874. gada 15. februāris - 1922. gada 5. janvāris) bija viens no ievērojamākajiem britu polārpētniekiem un Antarktikas izpētes laikmeta līderiem. Viņš kļuva par simbolu izturībai un vadībai ekstrēmos apstākļos, vadot vairākas nozīmīgas ekspedīcijas un glābjot savus vīrus no gandrīz bezcerīgām situācijām.
Agrīnā dzīve
Šekletoni bija cēlušies no Jorkšīras, taču Ernests dzimis Kildarasgrāfistē Īrijā. Kad viņam bija desmit gadi, viņa ģimene — angloīrieti — pārcēlās uz Londonas priekšpilsētu Sīdenhamu. Jaunībā viņš darba gaitas sāka jūrniecībā, iegūstot pieredzi uz tirdzniecības kuģiem, kas vēlāk noderēja polārpētniecībā.
Pirmā pieredze polārajā izpētē
Pirmo reizi Antarktikā Šekletons nokļuva kā trešais virsnieks kapteiņa Roberta Falkona Skota atklājumu ekspedīcijā 1901.–1904. gadā (Discovery ekspedīcija). No šīs ekspedīcijas viņš tika nosūtīts mājās priekšlaicīgi veselības apsvērumu dēļ, taču pieredze un dedzība parādīja, ka viņš grasās atgriezties un pats vadīt jaunas misijas.
Nimroda ekspedīcija (1907–1909)
1907. gadā Šekletons atgriezās Antarktikā kā vadītājs Nimroda ekspedīcijai (British Antarctic Expedition). Ekspedīcijā piedalījās arī tādi pētnieki kā Duglasa Mōsona un Edgevorta Deivida. 1909. gada janvārī Šekletona un trīs pavadoņu dienvidu pārgājiens sasniedza līdz tam vistālāko dienvidu platuma punktu izpētes vēsturē — 88° 23' dienvidu platuma, jeb 97 ģeogrāfiskās jūdzes (112 statuta jūdzes, 180 km) no dienvidupolā. Par šo sasniegumu, atgriežoties Lielbritānijā, viņam Edvards VII pasniedza bruņinieka ordeni.
Imperial Trans-Antarctic Expedition — Endurance (1914–1917)
Šekletona slavenākā ekspedīcija bija 1914.–1917. gada Imperial Trans-Antarctic Expedition, kuras mērķis bija šķērsot Antarktiku no okeāna līdz okeānam. Ekspedīcijas kuģis Endurance iesprūda polārā ledus klātē un galu galā tika saplaisāts un noslīcināts. Komanda bija spiesta ilgstoši uzturēties uz ledus un pēc tam laivot līdz Elephant Island, kur lielākā daļa vīru palika uz nelielas, neapdzīvotas salas.
Lai meklētu palīdzību, Šekletona vadībā neliela grupa (kopā ar pieciem vīriem) veica ārkārtīgi bīstamu jūras pārgājienu ar nelielu laivu James Caird aptuveni 1300 km (ap 800 jūras jūdzes) līdz Dienviddžordžijai. No turienes, pēc grūtas pārgājiena pāri salas kalniem līdz Stromness stacijai, tika sarīkota glābšana, un visi Endurance apkalpes locekļi, kas bija palikuši uz Elephant Island, tika izglābti. Šī operācija tiek uzskatīta par vienu no slavenākajām glābšanas un līderības epizodēm polārpētniecības vēsturē.
Pēdējā ekspedīcija un nāve
1921.–1922. gadā Šekletons vadīja pēdējo ceļojumu ar kuģi Quest (Shackleton–Rowett Expedition). 1922. gada 5. janvārī, vēl atrodoties Dienviddžordžijas kopienā, viņš mira no sirdsdarbības traucējumiem uz klāja. Šekletona ķermeni apglabāja Grytvikenas kapos Dienviddžordžijā, un viņa kapa vieta kļuvusi par piemiņas objektu apmeklētājiem un pētniekiem.
Vadība, mantojums un godas
Šekletonu bieži piemin ne tikai par viņa ekspedīciju sasniegumiem, bet arī par izcilām līdera īpašībām: spēju saglabāt morāli, rūpēties par vīriem un pieņemt grūtus lēmumus spiediena apstākļos. Viņa rīcība, īpaši glābšanas operācija pēc Endurance bojāejas, bieži tiek citēta kā paraugs efektīvai krīžu vadībai.
Viņa vārds dzīvo daudzos Antarktikas vietvārdos un ģeogrāfiskos objektos — piemēram, Shackleton Ice Shelf, Shackleton Range u. c., kā arī daudzās grāmatās, filmās un dokumentālajās programmās, kas atspoguļo polārpētniecības vēsturi. Par godu viņam nosaukti arī kuģi, karavīru apbalvojumi un izglītības iestādes.
Godas un apbalvojumi: viņš ieguva titulu sers, tika apbalvots ar vairākām ordeņu un biedrību godalgām (piemēram, minētie CVO, OBE un FRGS), un viņa vārds tiek pieminēts kā viens no Antarktikas izpētes varoņiem.
