Edvards VII: Apvienotās Karalistes karalis (1901–1910)
Edvards VII (1901–1910) — edvardiānisma simbols: plejbojs, kas kļuva par karali, miera veicinātājs ar dziļu ietekmi Lielbritānijas vēsturē. Uzziniet viņa dzīvi un mantojumu.
Edvards VII (1841. gada 9. novembris — 1910. gada 6. maijs) bija Apvienotās Karalistes karalis no 1901. līdz 1910. gadam, un šis periods vēsturē bieži tiek dēvēts par edvardiānisma laiku. Viņš bija pirmais britu monarhs, kura karaļnams bija Saksijas-Koburgas un Gotas nams. Viņa dēls, Apvienotās Karalistes princis Džordžs V, vēlāk 1917. gadā nomainīja karaļnama nosaukumu uz Vindzoras, un šis nosaukums tiek lietots arī mūsdienās.
Agrākie gadi un ģimene
Edvards dzimis kā Alberts Edvards, viņš bija vecākais bērns karalienes Viktorijas un viņas vīra prinča Alberta. Par Velsas princi — troņa mantinieku — viņš tika atzīts jau bērnībā un šajā statusā palika ļoti ilgu laiku, ilgāk nekā jebkura cita tālaika persona. Viņa māte valdīja 63 gadus, tādēļ Edvardam bija 59 gadi, kad viņš beidzot stājās tronī.
Kā Velsas princis — sabiedriskā dzīve un tēls
Ilgu laiku kā Velsas princis viņš bija slavens ar savu sabiedrisko dzīvi — izklaidēm, modes izjūtām un plašu draugu loku. Daudzi viņu pazina kā plejboju: viņš popularizēja modes, uzstādīja sabiedriskās un kultūras normas un bieži bija uzmanības centrā. Viņš apprecējās ar Dānijas karalieni Aleksandru (princese Aleksandra), ar kuru viņam bija vairāki bērni; tajā pašā laikā viņam bija arī vairākas mīļākās.
Valdīšana (1901–1910)
Edvards valdīja salīdzinoši īsu laiku — tikai deviņus gadus —, taču šajā periodā viņš atstāja paliekošu iespaidu uz monarhijas publisko tēlu un ārpolitiku. Viņš centās noturēt konstitucionāli ierobežotu, bet aktīvu karaļa lomu, izmantojot savu plašo sakaru tīklu un personīgās attiecības ar Eiropas monarhiem, lai samazinātu spriedzi starp lielvarām. Šis piegājiens bieži tiek raksturots kā personiskā diplomātija; Edvards tika atzīts par miera veicinātāju, jo viņš veicināja sarunas un uzlabotu attiecību veidošanu, īpaši starp Apvienoto Karalisti un Franciju (piemēram, 1904. gada Entente Cordiale).
Politika, sabiedrība un impērija
Edvarda valdīšanas laikā Lielbritānija stājās pretī iekšpolitiskām pārmaiņām — sociālajām reformām, arodbiedrību kustību izaugsmei un parlamentārajām diskusijām par valsts budžetu un Lords lomas jautājumiem. Ārpolitiskā situācija kļuva arvien sarežģītāka: pēc Boeru kara beigām (1902) un Eiropas alianses pārbīdes viņa personiskās vizītes un sarunas ar citām kronētām personām palīdzēja saglabāt dialogu starp valstīm, lai gan šīs darbības nevarēja pilnībā novērst nākamā desmitgada ģeopolitiskās spriedzes, kas beigu beigās noveda pie Pirmā pasaules kara.
Personīgā dzīve, veselība un nāve
Edvards bija sabiedrisks, gaumīgs un labprāt piedalījās publiskos un privātos pasākumos. Tomēr viņa veselība pēdējos valdīšanas gados pasliktinājās. 1910. gada 6. maijā, 68 gadu vecumā, viņš mira pēc īsas slimības. Pēc nāves tronī kāpa viņa dēls Apvienotās Karalistes princis Džordžs V, kurš turpināja valdīt laikos, kad Eiropā arvien vairāk pieauga spriedze.
Bērni un pēcteči
Edvards un viņa sieva Aleksandra audzināja vairākus bērnus; viņu pēcteči 20. gadsimtā turpināja ietekmēt Eiropas karaliskās attiecības. Visplašāk pazīstamais no viņa bērniem ir princis Džordžs V, kurš kļuva par karaļumu pēc tēva nāves un vēlāk nomainīja karaļnama nosaukumu uz Vindzoras.
Mantojums
Edvarda valdīšana bieži tiek raksturota kā tilts starp Viktorijas laikmeta nosacījumiem un 20. gadsimta politiskajām pārmaiņām. Lai gan viņš dzīvoja un valdīja laikā, kad karš šķita draudošs, un viņu bieži sauca par miera veicinātāju, tikai četri gadus pēc viņa nāves šīs pūles tika smagi pārbaudītas, kad izcēlās Pirmais pasaules karš (1914–1918). Viņa laiks tronī atstāja iespaidu uz karaļnama sociālo lomu, diplomātijas praksi un publisko gaumi Lielbritānijā.
- Dzimis: 1841. gada 9. novembris
- Miris: 1910. gada 6. maijs
- Valdīšana: 1901–1910
- Svarīgākie aspekti: edvardiānisma kultūra, personiskā diplomātija, stiprināta saikne ar Eiropas monarhiem
Ģimene un mantojums
Edvards VII bija karaļa Džordža V tēvs un karaļa Edvarda VIII un karaļa Džordža VI vectēvs. Viņš ir arī pašreizējās karalienes Elizabetes II vecvectēvs. Britu salās un Britu Sadraudzības valstīs ir vairāki Edvarda VII pieminekļi.
Edvardam tika sarīkotas grandiozas valsts bēres, kas bija lielākais karalisko personu pulcēšanās pasākums 20. gadsimtā. Tajā piedalījās Vācijas ķeizars Vilheims II (kurš vēlāk iesaistījās karā ar Lielbritāniju) un Krievijas cars Nikolajs II, kā arī daudzi citi. Pirmo reizi karaļnama vēsturē Edvards gulēja valsts kārtībā, lai ļaudis varētu izrādīt pēdējo cieņu, un tas atspoguļoja viņa milzīgo popularitāti.
Jautājumi un atbildes
J: Kas bija Edvards VII?
A: Edvards VII bija Apvienotās Karalistes karalis no 1901. līdz 1910. gadam, pazīstams arī kā Alberts Edvards. Viņš bija karalienes Viktorijas un viņas vīra prinča Alberta vecākais dēls.
J: Kā sauc laika posmu, kurā viņš valdīja?
A: Laikposmu, kurā valdīja Edvards VII, dēvē par Edvarda laikmetu.
J: Kādam karaliskajam namam viņš piederēja?
A: Edvards piederēja karaliskajam namam, ko sauca par Saksijas-Koburgas un Gotas namu. Viņa dēls Džordžs V 1917. gadā nomainīja šo vārdu uz Vindzoras namu, kas tiek lietots vēl šodien.
J: Cik vecs viņš bija, kad kļuva par karali?
A: Kad Edvards kļuva par karali, viņam bija 59 gadi. Viņa māte bija karaliene 63 gadus pirms viņa stāšanās troņmantā.
Jautājums: Kādu iesauku cilvēki deva viņam jaunībā, kad viņš bija Velsas princis?
A: Velsas prinča jaunības gados cilvēki viņu dēvēja par plejboju, jo viņš popularizēja daudzas tā laika modes tendences.
J: Ar ko viņš apprecējās?
A: Viņš bija precējies ar Aleksandru Dānijas, bet viņa dzīves laikā viņam bija daudzas mīļākās.
Meklēt