Edvards VII (1841. gada 9. novembris — 1910. gada 6. maijs) bija Apvienotās Karalistes karalis no 1901. līdz 1910. gadam, un šis periods vēsturē bieži tiek dēvēts par edvardiānisma laiku. Viņš bija pirmais britu monarhs, kura karaļnams bija Saksijas-Koburgas un Gotas nams. Viņa dēls, Apvienotās Karalistes princis Džordžs V, vēlāk 1917. gadā nomainīja karaļnama nosaukumu uz Vindzoras, un šis nosaukums tiek lietots arī mūsdienās.

Agrākie gadi un ģimene

Edvards dzimis kā Alberts Edvards, viņš bija vecākais bērns karalienes Viktorijas un viņas vīra prinča Alberta. Par Velsas princi — troņa mantinieku — viņš tika atzīts jau bērnībā un šajā statusā palika ļoti ilgu laiku, ilgāk nekā jebkura cita tālaika persona. Viņa māte valdīja 63 gadus, tādēļ Edvardam bija 59 gadi, kad viņš beidzot stājās tronī.

Kā Velsas princis — sabiedriskā dzīve un tēls

Ilgu laiku kā Velsas princis viņš bija slavens ar savu sabiedrisko dzīvi — izklaidēm, modes izjūtām un plašu draugu loku. Daudzi viņu pazina kā plejboju: viņš popularizēja modes, uzstādīja sabiedriskās un kultūras normas un bieži bija uzmanības centrā. Viņš apprecējās ar Dānijas karalieni Aleksandru (princese Aleksandra), ar kuru viņam bija vairāki bērni; tajā pašā laikā viņam bija arī vairākas mīļākās.

Valdīšana (1901–1910)

Edvards valdīja salīdzinoši īsu laiku — tikai deviņus gadus —, taču šajā periodā viņš atstāja paliekošu iespaidu uz monarhijas publisko tēlu un ārpolitiku. Viņš centās noturēt konstitucionāli ierobežotu, bet aktīvu karaļa lomu, izmantojot savu plašo sakaru tīklu un personīgās attiecības ar Eiropas monarhiem, lai samazinātu spriedzi starp lielvarām. Šis piegājiens bieži tiek raksturots kā personiskā diplomātija; Edvards tika atzīts par miera veicinātāju, jo viņš veicināja sarunas un uzlabotu attiecību veidošanu, īpaši starp Apvienoto Karalisti un Franciju (piemēram, 1904. gada Entente Cordiale).

Politika, sabiedrība un impērija

Edvarda valdīšanas laikā Lielbritānija stājās pretī iekšpolitiskām pārmaiņām — sociālajām reformām, arodbiedrību kustību izaugsmei un parlamentārajām diskusijām par valsts budžetu un Lords lomas jautājumiem. Ārpolitiskā situācija kļuva arvien sarežģītāka: pēc Boeru kara beigām (1902) un Eiropas alianses pārbīdes viņa personiskās vizītes un sarunas ar citām kronētām personām palīdzēja saglabāt dialogu starp valstīm, lai gan šīs darbības nevarēja pilnībā novērst nākamā desmitgada ģeopolitiskās spriedzes, kas beigu beigās noveda pie Pirmā pasaules kara.

Personīgā dzīve, veselība un nāve

Edvards bija sabiedrisks, gaumīgs un labprāt piedalījās publiskos un privātos pasākumos. Tomēr viņa veselība pēdējos valdīšanas gados pasliktinājās. 1910. gada 6. maijā, 68 gadu vecumā, viņš mira pēc īsas slimības. Pēc nāves tronī kāpa viņa dēls Apvienotās Karalistes princis Džordžs V, kurš turpināja valdīt laikos, kad Eiropā arvien vairāk pieauga spriedze.

Bērni un pēcteči

Edvards un viņa sieva Aleksandra audzināja vairākus bērnus; viņu pēcteči 20. gadsimtā turpināja ietekmēt Eiropas karaliskās attiecības. Visplašāk pazīstamais no viņa bērniem ir princis Džordžs V, kurš kļuva par karaļumu pēc tēva nāves un vēlāk nomainīja karaļnama nosaukumu uz Vindzoras.

Mantojums

Edvarda valdīšana bieži tiek raksturota kā tilts starp Viktorijas laikmeta nosacījumiem un 20. gadsimta politiskajām pārmaiņām. Lai gan viņš dzīvoja un valdīja laikā, kad karš šķita draudošs, un viņu bieži sauca par miera veicinātāju, tikai četri gadus pēc viņa nāves šīs pūles tika smagi pārbaudītas, kad izcēlās Pirmais pasaules karš (1914–1918). Viņa laiks tronī atstāja iespaidu uz karaļnama sociālo lomu, diplomātijas praksi un publisko gaumi Lielbritānijā.

  • Dzimis: 1841. gada 9. novembris
  • Miris: 1910. gada 6. maijs
  • Valdīšana: 1901–1910
  • Svarīgākie aspekti: edvardiānisma kultūra, personiskā diplomātija, stiprināta saikne ar Eiropas monarhiem