Anna Freida — bērnu psihoanalīzes pamatlicēja (1895–1982)
Anna Freida — bērnu psihoanalīzes pamatlicēja: dzīve, idejas un ieguldījums ego attīstībā bērnu psiholoģijā (1895–1982).
Anna Freida (1895. gada 3. decembris - 1982. gada 9. oktobris) bija Zigmunda Freida un viņa sievas Martas Bernisas Freidas sestais un pēdējais bērns.
Viņa ir dzimusi Vīnē. Viņa sekoja sava tēva piemēram un deva ieguldījumu psihoanalīzes jomā.
Kopā ar Melāniju Kleinu viņu var uzskatīt par bērnu psihoanalītiskās psiholoģijas pamatlicēju. Kā teica viņas tēvs, bērnu analīzei spēcīgu impulsu deva "Melānijas Kleinas un manas meitas Annas Freidas darbs". Viņas darbā tika uzsvērta ego nozīme un tā spēja tikt sociāli apmācītam.
Biogrāfija īsumā
Anna Freida sāka studēt psihoanalīzi pie sava tēva un drīz ieguva neatkarīgu praksi, īpašu uzmanību veltīdama bērnu psihes attīstībai. 1930. un 1930. gadu beigās viņas darbs Vīnē ieguva atzinību, taču 1938. gadā, pēc Austrijas aneksijas, viņai kopā ar daudziem citiem psihologiem un analītiķiem bija jābēg uz Lielbritāniju. Lielāko daļu dzīves viņa pavadīja Londonā, kur strādāja ar bērniem, izstrādāja jaunas terapeitiskas pieejas un veidoja mācību programmas nākamajām speciālistu paaudzēm.
Galvenie teorētiskie un praktiskie ieguldījumi
- Ego psiholoģijas attīstība: Anna Freida izcēla ego funkciju un tās aizsargmehānismus kā centrālas psihes darbībai un adaptācijai. Viņas klasiskā grāmata The Ego and the Mechanisms of Defence (1936) sistematizēja izpratni par aizsardzības mehānismiem.
- Bērnu analīzes metode: viņa attīstīja īpašas darba tehnikas bērnu psihoterapijā — novērošanu, spēles terapiju, darbu ar vecākiem un ģimeni, uzsverot vidi un aprūpi kā svarīgu faktoru bērna attīstībā.
- Attīstības līnijas (developmental lines): Freida formulēja ideju par pakāpenisko attīstību dažādās psihes funkcijās un par to, kā pārejas posmi var kļūt par riska faktoriem psihopatoloģijai vai, gluži pretēji, par izaugsmes iespējām.
- Empīriska pieeja: viņas pētījumi bieži balstījās uz rūpīgu ilgtermiņa novērojumu un dokumentāciju par bērniem, kas padarīja viņas secinājumus par praksi īpaši praktiski pielietojamus.
Darbs Londonā un institūcijas
Vācoties uz Lielbritāniju, Anna Freida strādāja ar kara bēgļu un ceļu zaudējušo bērnu problēmām, piedalījās Hampstead apkārtnes bērnu aprūpes un rehabilitācijas iniciatīvās. Kopā ar Doroteju Burlingemu (Dorothy Burlingham) viņa īstenoja dažādus aprūpes un pētniecības projektus bērnu labklājības jomā. Pēc Otrā pasaules kara viņas mācību un klīniskās programmas Lielbritānijā kļuva par nozīmīgu bāzi bērnu psihoterapeitu apmācībai; vēlāk no šīm tradīcijām attīstījās institūcijas, kas manto viņas vārdu un pieeju (piem., Hampstead bāzes centri, kuri līdz mūsdienām turpina darbu bērnu psihoterapijā).
Saziņa un domstarpības ar Melāniju Kleinu
Anna Freida un Melānija Kleina pievērsa uzmanību līdzīgām tēmām, taču viņu uzsvari atšķīrās. Kleina izcēla agrīnās fantāzijas un objektrelāciju lomu ļoti agrā bērnībā; Freida uzsvēra ego attīstību, adaptāciju un vecāku — apkārtējās vides — nozīmi. Šīs atšķirības izraisīja diskusijas britu psihoanalītiskajā aprindā (tās ir pazīstamas kā "controversial discussions"), kas būtiski ietekmēja psihoanalīzes institucionālo attīstību un apmācības principus Lielbritānijā.
Publicētie darbi un mantojums
Anna Freida publicēja vairākus nozīmīgus darbus, kas kļuva par studiju materiālu psiholoģiem un terapeitiem, piemēram, The Ego and the Mechanisms of Defence (1936) un Normality and Pathology in Childhood (1965). Viņas raksti un apkopotās klīniskās pieredzes ir ietekmējušas gan teoriju, gan praksi bērnu psihoterapijā — īpaši metožu attīstībā darbam ar bērniem un viņu ģimenēm.
Mantojums un ietekme
Anna Freidas darbs ir atstājis ilgstošu ietekmi uz bērnu psiholoģiju un psihoterapiju. Viņas akcentētā praktiskā, empīriskā pieeja, uzmanība ego funkcijām un aizsargmehānismiem, kā arī uzsvars uz rūpēm un attiecībām kā rehabilitācijas un attīstības pamatu joprojām ietekmē mācību programmām, klīniskajām metodēm un pētniecībai, kas veltīta bērnu garīgajai veselībai. Anna Freida nomira 1982. gadā, atstājot plašu pēctecību gan teorijā, gan praksē.
Svarīgākie dzīves mirkļi
Pēc mazliet trauksmainas bērnības Annu psihoanalizēja viņas tēvs. Kad 1922. gadā viņas analīze tika pabeigta, viņa pati kļuva par psihoanalītiķi. Vīnes Psihoanalītiskajā mācību institūtā viņa pasniedza bērnu analīzes tehniku. No 1925. līdz 1934. gadam viņa bija Starptautiskās Psihoanalītiskās asociācijas sekretāre. Viņa turpināja bērnu analīzi un seminārus un konferences par šo tēmu.
Pēc anšlusa 1938. gadā Freidi aizbēga no Vīnes un ieradās Londonā. Pats Freids mira no vēža, tāpēc Anna vadīja mājsaimniecību. Annai bija profesionālas domstarpības ar Melāniju Kleinu, kura bija ieradusies Londonā daudz agrāk un jau bija nostiprinājusies kā bērnu psiholoģe. Britu psihoanalītiskā biedrība rīkoja vairākas "pretrunīgas diskusijas". Diskusijas bija par abu pušu apmācību un idejām. Galu galā tika panākta vienošanās, ka abām "skolām" vajadzētu pastāvēt līdzās biedrībā. Tagad biedrībā ir trīs mācību nodaļas: Kleiniāna, Freida un neatkarīgā.
Kara laikā Freids pētīja vecāku aprūpes trūkuma ietekmi uz bērniem. Viņa izveidoja centru kara upuriem, ko nosauca par "Hampstedas kara bērnudārzu". Šeit bērni saņēma audžuģimenes aprūpi, un mātes tika mudinātas pēc iespējas biežāk viņus apmeklēt.
1947. gadā Freids un Keita Frīdlendere izveidoja Hampstedas bērnu terapijas kursus. Piecus gadus vēlāk tika pievienota bērnu klīnika. Freids sāka lasīt lekcijas par bērnu psiholoģiju.
No 20. gadsimta 50. gadiem līdz pat mūža beigām Freida regulāri ceļoja uz Amerikas Savienotajām Valstīm, lai lasītu lekcijas, mācītu un apciemotu draugus. Septiņdesmitajos gados viņa pievērsās emocionāli atpalikušo un sociāli maznodrošināto bērnu problēmām. Jeila Juridiskajā skolā viņa vadīja seminārus par noziedzību un ģimeni.
Freids nomira Londonā 1982. gada 9. oktobrī. Viņa tika kremēta Goldersa Grīna krematorijā, un viņas pelni tika novietoti marmora plauktiņā blakus viņas vecāku vecvecāku grieķu bēru urnai. Tur atdusas arī viņas mūža draudzene Dorotija Burlingema un vairāki citi Freidu ģimenes locekļi.
Personīgā dzīve
Anna Freida gadiem ilgi dzīvoja kopā ar savu tuvo draudzeni Dorothy Burlingham, Louis Comfort Tiffany meitu.
Publikācijas
Freida, Anna (1966-1980). Annas Freidas darbi: 8 sējumi. Ņujorka: Indiana University of Pennsylvania
- 1. sējums. Ievads psihoanalīzē: lekcijas bērnu analītiķiem un skolotājiem. (1922-1935)
- 2. sējums: Ego un aizsardzības mehānismi (1936); (Pārstrādāts izdevums: 1966 (US), 1968 (UK)).
- Vol. 3. Zīdaiņi bez ģimenēm: ziņojumi par Hampstedas bērnudārziem .
- 4. sējums. Indikācijas bērnu analīzei un citi dokumenti (1945-1956)
- 5. sējums. Pētījumi Hampstedas bērnu terapijas klīnikā un citi dokumenti: (1956-1965)
- 6. sējums. Normalitāte un patoloģija bērnībā: attīstības novērtējumi (1965)
- 7. sējums. Psihoanalītiskās apmācības, diagnostikas un terapijas tehnikas problēmas (1966-1970)
- 8. sējums. Normālās attīstības psihoanalītiskā psiholoģija.
Jautājumi un atbildes
J: Kas bija Anna Freida?
A: Anna Freida bija sestais un pēdējais Zigmunda Freida un viņa sievas Martas Bernaisas Freidas bērns. Viņa dzima Vīnē un sekoja sava tēva piemēram, sniedzot ieguldījumu psihoanalīzes jomā.
J: Ko Anna Freida veicināja?
A: Anna Freida deva ieguldījumu psihoanalīzes jomā, īpaši bērnu psihoanalītiskajā psiholoģijā.
J: Kā viņas tēvs raksturoja viņas darbu?
A: Viņas tēvs raksturoja viņas darbu kā "spēcīgu impulsu" bērnu analīzei.
J: Ko Anna Freida savā darbā uzsvēra?
A: Savos darbos Anna Freida uzsvēra ego nozīmi un tā spēju tikt sociāli apmācītam.
Jautājums: Kad Anna Freida piedzima?
A: Anna Freida piedzima 1895. gada 3. decembrī.
J: Kad viņa nomira?
A: Viņa nomira 1982. gada 9. oktobrī.
Meklēt