Vēzis (slimība)

Cēloņi

Vēzis ir viens no izplatītākajiem nāves cēloņiem visā pasaulē. Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem tas izraisa aptuveni 12,5 % (jeb katru astoto nāves gadījumu) no visiem nāves gadījumiem pasaulē.

Dažādiem vēža veidiem ir dažādi cēloņi. Ir zināms, ka dažas lietas var izraisīt vēzi konkrētā ķermeņa daļā, savukārt citas lietas var izraisīt daudzus dažādus vēža veidus. Piemēram, tabakas (kūpinātas vai bezdūmu) lietošana var izraisīt daudzu veidu vēzi, piemēram, plaušu, mutes, mēles un rīkles vēzi. Citas lietas, par kurām ir zināms, ka tās var izraisīt vēzi - vai arī palielina iespēju saslimt ar vēzi -, ir šādas: radiācija, tostarp saules gaisma un rentgena stari lielās vai daudzās devās, kā arī starojuma iedarbība (piemēram, kodolspēkstacijās); ķīmiskās vielas un materiāli, ko izmanto celtniecībā un ražošanā (piemēram, azbests un benzols); uzturs ar augstu vai zemu šķiedrvielu saturu; gaisa un ūdens piesārņojums; ļoti maz augļu un dārzeņu; aptaukošanās; nepietiekamas fiziskās aktivitātes; pārāk daudz alkohola; dažas ķīmiskās vielas, ko parasti lieto mājās. Dažus vēža veidus var izraisīt arī vīrusi. Daudzi cilvēki, kas ir pakļauti šo slimību iedarbībai, saslimst ar vēzi, bet daži nesaslimst.

Cēloņi

Vēzis ir viens no izplatītākajiem nāves cēloņiem visā pasaulē. Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem tas izraisa aptuveni 12,5 % (jeb katru astoto nāves gadījumu) no visiem nāves gadījumiem pasaulē.

Dažādiem vēža veidiem ir dažādi cēloņi. Ir zināms, ka dažas lietas var izraisīt vēzi konkrētā ķermeņa daļā, savukārt citas lietas var izraisīt daudzus dažādus vēža veidus. Piemēram, tabakas (kūpinātas vai bezdūmu) lietošana var izraisīt daudzu veidu vēzi, piemēram, plaušu, mutes, mēlesun rīkles vēzi. Citas lietas, par kurām ir zināms, ka tās var izraisīt vēzi - vai arī palielina iespēju saslimt ar vēzi -, ir šādas: radiācija, tostarp saules gaisma un rentgena stari lielās vai daudzās devās, kā arī starojuma iedarbība (piemēram, kodolspēkstacijās); ķīmiskās vielas un materiāli, ko izmanto celtniecībā un ražošanā (piemēram, azbests un benzols); uzturs ar augstu vai zemu šķiedrvielu saturu; gaisa un ūdens piesārņojums; ļoti maz augļu un dārzeņu; aptaukošanās; nepietiekamas fiziskās aktivitātes; pārāk daudz alkohola; dažas ķīmiskās vielas, ko parasti lieto mājās. Dažus vēža veidus var izraisīt arī vīrusi. Daudzi cilvēki, kas ir pakļauti šo slimību iedarbībai, saslimst ar vēzi, bet daži nesaslimst.

Veidi

Ir daudz dažādu vēža veidu. Daži no visbiežāk sastopamākajiem ir:

• Krūts vēzis
• Smadzeņu vēzis
• Leikēmija (asins vēzis)
• Sēklinieku vēzis
• Mezoteliomu (kas sākas plaušās un parasti rodas, ilgstoši ieelpojot azbestu).
• Plaušu vēzis

Veidi

Ir daudz dažādu vēža veidu. Daži no visbiežāk sastopamākajiem ir:

• Krūts vēzis
• Smadzeņu vēzis
• Leikēmija (asins vēzis)
• Sēklinieku vēzis
• Mezoteliomu (kas sākas plaušās un parasti rodas, ilgstoši ieelpojot azbestu).
• Plaušu vēzis

Vēža ārstēšana

Nav drošas vēža ārstēšanas. To var izārstēt tikai tad, ja visas vēža šūnas tiek izgrieztas vai nogalinātas uz vietas. Tas nozīmē, ka, jo agrāk vēzis tiek ārstēts, jo lielākas izredzes izārstēties (jo vēža šūnām var nebūt bijis pietiekami daudz laika sevi kopēt un izplatīties tiktāl, ka cilvēku nav iespējams izārstēt).

Lai iznīcinātu vēža šūnas, tiek izmantoti vairāki dažādi ārstēšanas veidi. Šīs ārstēšanas metodes ir šādas:

• Radioterapija (staru terapija), kurā vēža šūnu iznīcināšanai izmanto starojumu.
• Ķīmijterapija, kurā vēža šūnu iznīcināšanai izmanto spēcīgus medikamentus.
• Imūnterapija darbojas, "izraisot, pastiprinot vai nomācot imūno reakciju".
• Ķirurģiska operācija, lai izņemtu daļu audzēja vai visu audzēju.
• Pēc operācijas daudziem pacientiem var būt nepieciešama staru terapija vai ķīmijterapija, lai novērstu audzēja atkārtotu augšanu.

Vēža ārstēšana ir sarežģīta

Ir vairāki iemesli, kāpēc vēža ārstēšana ir sarežģīta. Piemēram:

• Lielākā daļa vēža šūnu nogalina arī normālas, veselas šūnas. Tas var izraisīt daudzas blakusparādības, piemēram, matu izkrišanu un vemšanu.
• Ķermeņa imūnsistēma parasti neuzbrūk vēža šūnām, lai gan tās varētu viegli nogalināt organismu. Tas ir tāpēc, ka vēzis faktiski ir kļuvis par ķermeņa daļu, iebrūkot šūnās un audos. Tādējādi imūnsistēma uzskata vēzi par ķermeņa daļu, ko tā cenšas aizsargāt, nevis par apdraudējumu, kam vajadzētu uzbrukt.
• Ir daudz dažādu vēža veidu, un katram no tiem ir savi simptomi un cēloņi. Pat viena un tā paša veida vēža gadījumā dažādiem cilvēkiem var būt atšķirīgi simptomi un atšķirīga reakcija uz ārstēšanu, kā arī vēzis var augt vai izplatīties atšķirīgā ātrumā. Ārstēšanai ir jābūt atbilstošai gan vēža veidam, gan konkrētajam pacientam, kuram ir vēzis.

Daudzi, daudzi, daudzi cilvēki daudzās valstīs pēta vēzi un strādā, lai atrastu ārstēšanas veidus. Ir panākts ievērojams progress ārstēšanas metožu atrašanā, un daudzi vēža veidi tiek veiksmīgi ārstēti. Līdztekus dažādu medicīnisku vēža ārstēšanas metožu meklēšanai, dažos pētījumos tiek meklēti arī veidi, ko vēža slimnieki var darīt paši, lai uzlabotu savu veselību. Piemēram, viens pētījums parādīja, ka, ja cilvēks ar limfedēmu (rokas pietūkums, kas saistīts ar krūts vēzi) paceltu svarus, viņš varētu labāk cīnīties ar vēzi nekā cilvēks, kurš neceļ svarus.

Vēža ārstēšana

Nav drošas vēža ārstēšanas. To var izārstēt tikai tad, ja visas vēža šūnas tiek izgrieztas vai nogalinātas uz vietas. Tas nozīmē, ka, jo agrāk vēzis tiek ārstēts, jo lielākas izredzes izārstēties (jo vēža šūnām var nebūt bijis pietiekami daudz laika sevi kopēt un izplatīties tiktāl, ka cilvēku nav iespējams izārstēt).

Lai iznīcinātu vēža šūnas, tiek izmantoti vairāki dažādi ārstēšanas veidi. Šīs ārstēšanas metodes ir šādas:

• Radioterapija (staru terapija), kurā vēža šūnu iznīcināšanai izmanto starojumu.
• Ķīmijterapija, kurā vēža šūnu iznīcināšanai izmanto spēcīgus medikamentus.
• Imūnterapija darbojas, "izraisot, pastiprinot vai nomācot imūno reakciju".
• Ķirurģiska operācija, lai izņemtu daļu audzēja vai visu audzēju.
• Pēc operācijas daudziem pacientiem var būt nepieciešama staru terapija vai ķīmijterapija, lai novērstu audzēja atkārtotu augšanu.

Vēža ārstēšana ir sarežģīta

Ir vairāki iemesli, kāpēc vēža ārstēšana ir sarežģīta. Piemēram:

• Lielākā daļa vēža šūnu nogalina arī normālas, veselas šūnas. Tas var izraisīt daudzas blakusparādības, piemēram, matu izkrišanu un vemšanu.
• Ķermeņa imūnsistēma parasti neuzbrūk vēža šūnām, lai gan tās varētu viegli nogalināt organismu. Tas ir tāpēc, ka vēzis faktiski ir kļuvis par ķermeņa daļu, iebrūkot šūnās un audos. Tādējādi imūnsistēma uzskata vēzi par ķermeņa daļu, ko tā cenšas aizsargāt, nevis par apdraudējumu, kam vajadzētu uzbrukt.
• Ir daudz dažādu vēža veidu, un katram no tiem ir savi simptomi un cēloņi. Pat viena un tā paša veida vēža gadījumā dažādiem cilvēkiem var būt atšķirīgi simptomi un atšķirīga reakcija uz ārstēšanu, kā arī vēzis var augt vai izplatīties atšķirīgā ātrumā. Ārstēšanai ir jābūt atbilstošai gan vēža veidam, gan konkrētajam pacientam, kuram ir vēzis.

Daudzi, daudzi, daudzi cilvēki daudzās valstīs pēta vēzi un strādā, lai atrastu ārstēšanas veidus. Ir panākts ievērojams progress ārstēšanas metožu atrašanā, un daudzi vēža veidi tiek veiksmīgi ārstēti. Līdztekus dažādu medicīnisku vēža ārstēšanas metožu meklēšanai, dažos pētījumos tiek meklēti arī veidi, ko vēža slimnieki var darīt paši, lai uzlabotu savu veselību. Piemēram, viens pētījums parādīja, ka, ja cilvēks ar limfedēmu (rokas pietūkums, kas saistīts ar krūts vēzi) paceltu svarus, viņš varētu labāk cīnīties ar vēzi nekā cilvēks, kurš neceļ svarus.

Vēsture

Vēzis pastāv jau daudzus tūkstošus gadu. Mūsdienās daudzi medicīniskie termini, ko izmanto vēža aprakstīšanai, ir aizgūti no sengrieķu un latīņu valodas. Piemēram, latīnizētais grieķu vārds karcinoma tiek lietots, lai apzīmētu ļaundabīgu audzēju - audzēju, kas sastāv no vēža šūnām. Grieķi lietoja arī vārdu "karkinos", ko Auls Kornēlijs Celss (Aulus Cornelius Celsus) pārtulkoja par latīņu vārdu "vēzis". Pirmsēklis "carcino" joprojām tiek lietots tādos medicīnas vārdos kā karcinoma un kancerogēns. Slavenais grieķu ārsts Galēns palīdzēja radīt vēl vienu vārdu, kas ir ļoti svarīgs mūsdienu medicīnā, lietojot vārdu "onkos", lai apzīmētu visus audzējus. No tā arī cēlies vārds onkoloģija - medicīnas nozare, kas nodarbojas ar vēzi.

Senā vēsture

Hipokrāts (ļoti slavens antīkais ārsts, kuru bieži dēvē par mūsdienu medicīnas tēvu) nosauca daudzus vēža veidus. Labdabīgos audzējus (audzējus, kas nav veidoti no vēža šūnām) viņš sauca par onkos. Grieķu valodā onkos nozīmē "pietūkums". Ļaundabīgos audzējus viņš sauca par karkinos. Grieķu valodā tas nozīmē krabis vai vēzis. Viņš lietoja šo terminu, jo uzskatīja, ka, iegriežot cietā ļaundabīgā audzējā, tā vēnas izskatās kā krabja: "vēnu izstieptas uz visām pusēm, kā dzīvniekam krabim ir kājas, no kurienes tas ieguvis savu nosaukumu". Vēlāk Hipokrāts pēc vārda "carcinos" pievienoja -oma (grieķu valodā - "pietūkums"). Tā radās vārds karcinoma.

Tā kā senie grieķi neticēja mirušu cilvēku ķermeņu atvēršanai, lai tos pētītu, Hipokrāts varēja tikai aprakstīt un zīmēt audzējus, ko viņš redzēja no ķermeņa ārpuses. Viņš zīmēja audzējus uz ādas, deguna un krūtīm.

Hipokrāts un citi tā laika ārsti ārstēja cilvēkus, pamatojoties uz humora teoriju. Šī teorija vēstīja, ka organismā ir četru veidu šķidrumi (melnais, dzeltenais žults, asinis un flegma). Ārsti centās noskaidrot, vai šie četri "humori" (jeb ķermeņa šķidrumi) ir līdzsvarā. Pēc tam viņi izmantoja tādas ārstēšanas metodes kā asins novadīšana (pacienta pārgriešana un asiņošana, lai viņš zaudētu asinis), caurejas līdzekļi (pārtikas produktu vai zāļu došana pacientam, lai viņš varētu iet uz tualeti) un/vai pacienta uztura maiņa. Ārsti uzskatīja, ka šie ārstēšanas paņēmieni palīdzēs atjaunot pacienta četru humoru līdzsvaru. Humoru teorijas ārstēšana bija populāra līdz pat 19. gadsimtam (19. gadsimtam), kad tika atklātas šūnas. Līdz tam laikam cilvēki bija sapratuši, ka vēzis var rasties jebkurā ķermeņa vietā.

Agrīna operācija

Senākais zināmais dokuments, kurā runāts par vēzi, tika atrasts Ēģiptē, un tiek uzskatīts, ka tas datēts ap 1600. gadu p.m.ē. Dokumentā runāts par operācijas izmantošanu astoņu krūts čūlu ārstēšanai. Tās tika ārstētas ar kauterizāciju - sadedzinot, izmantojot instrumentu, ko sauca par "uguns urbi". Dokumentā arī par vēzi teikts: "Nav ārstēšanas".

Par vēl vienu ļoti agrīnu vēža ārstēšanas operācijas veidu tika rakstīts 1020. gados. Avicenna (Ibn Sina) "Medicīnas kanonā" rakstīja, ka ārstēšanā jāizgriež visi slimie audi. Tas ietvēra arī amputāciju (ķermeņa daļas pilnīgu izņemšanu) vai vēža virziena vēža dzīslu izņemšanu. Avicenna arī ieteica, ka ārstējamā vieta vajadzības gadījumā būtu jākauterizē (vai jāapdedzina).

16. un 17. gadsimts

16. un 17. gadsimtā (1500. un 1600. gadsimtā) ārstiem sāka atļaut veikt ķermeņa sekcijas (vai pēc nāves sadalīt ķermeni), lai noskaidrotu nāves cēloni. Ap šo laiku pastāvēja daudz dažādu ideju par vēža izraisītajiem iemesliem. Vācu profesors Vilhelms Fabrijs uzskatīja, ka krūts vēzi izraisa piena receklis sievietes krūts daļā, kas ražo pienu. Holandiešu profesors Fransuā de la Bē Silvijs uzskatīja, ka visas slimības izraisa ķīmiski procesi. Viņš uzskatīja, ka vēzi jo īpaši izraisa skāba limfa. Nikolajs Tulpijs, kurš dzīvoja tajā pašā laikā, kad Silvijs, uzskatīja, ka vēzis ir inde, kas lēni izplatās un ir lipīga.

Britu ķirurgs Perčivals Pots bija pirmais cilvēks, kurš noskaidroja vienu no patiesajiem vēža cēloņiem. Viņš 1775. gadā atklāja, ka sēkliniekam ir izplatīta slimība starp skursteņslauķiem (cilvēkiem, kas tīrīja skursteņus). Citi ārsti sāka pētīt šo tēmu un nāca klajā ar citām idejām par vēža cēloņiem. Pēc tam ārsti sāka sadarboties un nāca klajā ar labākām idejām.

18. gadsimts

18. gadsimtā (1700. gadā) daudzi cilvēki sāka izmantot mikroskopu, un tas būtiski palīdzēja ārstiem un zinātniekiem labāk izprast vēzi. Izmantojot mikroskopu, zinātnieki varēja redzēt, ka "vēža inde" no viena audzēja caur limfmezgliem izplatās uz citām vietām ("metastāzes"). Pirmo reizi to atklāja angļu ķirurgs Kempbels de Morgans laikā no 1871. līdz 1874. gadam.

Līdz 19. gadsimtam (19. gadsimtā) vēža ārstēšanai parasti izmantoja ķirurģisku ārstēšanu, kas parasti nesa sliktus rezultātus. Ārsti nesaprata, cik svarīga ir higiēna (jeb tīrības uzturēšana), lai novērstu slimības, īpaši pēc operācijas. Tā kā operācijas laikā vai pēc tās netika uzturēta tīrība, pacienti bieži vien inficējās un nomira. Piemēram, kāds pazīstams skotu ķirurgs Aleksandrs Monro (Alexander Monro) veica uzskaiti un atklāja, ka 58 no 60 pacientiem, kuriem tika veikta krūts audzēju operācija, nomira nākamo divu gadu laikā.

19. gadsimts

19. gadsimtā ķirurģiskā higiēna uzlabojās, pateicoties asepsei. Ārsti saprata, ka netīrība un mikrobi izraisa infekcijas, tāpēc viņi sāka uzturēt tīrību un darīt visu, lai iznīcinātu mikrobus, lai novērstu pacientu inficēšanos. Cilvēki pēc operācijām arvien biežāk izdzīvoja. Ķirurģiska audzēja izņemšana (audzēja izņemšana no ķermeņa, veicot operāciju) kļuva par vēža ārstēšanas pirmo izvēli. Lai šāda veida ārstēšana būtu efektīva, ķirurgam, kas veica operāciju, bija jābūt ļoti labam audzēju izņemšanas speciālistam. (Tas nozīmēja, ka pat tad, ja cilvēkiem bija vienāda veida vēzis, viņi varēja saņemt ļoti atšķirīgus rezultātus - vieni varēja saņemt labu un efektīvu ārstēšanu, bet citi - neefektīvu ārstēšanu, jo dažādi ķirurgi bija tik labi.)

19. gadsimta beigās ārsti un zinātnieki sāka apzināties, ka organisms sastāv no daudzu veidu audiem, kas savukārt sastāv no miljoniem šūnu. Šis atklājums aizsāka šūnu patoloģijas (šūnu pētīšana, lai uzzinātu par slimībām un noskaidrotu, kas organismā nav kārtībā) ēru.

Starojuma atklāšana

1890. gados franču zinātnieki atklāja radioaktīvo sabrukšanu. Staru terapija kļuva par pirmo iedarbīgo vēža ārstēšanas metodi, kas nebija saistīta ar ķirurģisku operāciju. Tas prasīja jaunu multidisciplināru pieeju vēža ārstēšanai (pacientu ārstēšanā sadarbojās cilvēki, kas strādāja dažādus darbus). Ķirurgs vairs nestrādāja viens pats - lai palīdzētu pacientiem, viņš sadarbojās ar slimnīcas radiologiem (cilvēkiem, kas uzņēma un nolasīja rentgena starus). Šī komandas pieeja nozīmēja izmaiņas viņu darbā. Dažādiem komandas cilvēkiem bija jāsazinās savā starpā un jāstrādā kopā, ko viņi nebija pieraduši darīt. Tas nozīmēja arī to, ka ārstēšana bija jāveic slimnīcā, nevis pacienta mājās. Tāpēc informācija par pacientiem bija jāapkopo slimnīcā glabātajās datnēs (tā sauktajās "medicīniskajās kartītēs"). Tā kā šī informācija tagad tika saglabāta un pierakstīta, zinātnieki varēja veikt pirmos statistiskos pacientu pētījumus, izmantojot skaitļus, lai izpētītu tādus jautājumus kā, piemēram, cik cilvēku, kuriem ir noteikta veida vēzis vai kuri saņem noteiktu ārstēšanu, izdzīvo.

20. gadsimts

Vēl viens nozīmīgs solis uz priekšu vēža izpratnē tika sperts 1926. gadā, kad Dženeta Lane-Klaipona publicēja darbu par vēža epidemioloģiju. (Epidemioloģija ir pētījumu joma, kurā pētīts, cik izplatīta ir kāda slimība, kādi ir šīs slimības modeļi dažādiem cilvēkiem un ko tas nozīmē slimības izpratnei un ārstēšanai.) Šis vēsturiskais raksts bija salīdzinošs pētījums, kurā mēģina noskaidrot slimības cēloņus, aplūkojot cilvēku grupu, kuriem ir šī slimība, un noskaidrojot, ar ko viņi atšķiras no citas grupas, kurai nav šīs slimības. Lane-Klayton pētījumā tika aplūkoti 1000 cilvēki, kuriem visiem bija vienāda izcelsme un dzīvesveids (vai dzīvesveids): 500 cilvēki ar krūts vēzi un 500 kontroles pacienti (cilvēki bez krūts vēža). Šie cilvēki daudzējādā ziņā bija vienādi, bet daži saslima ar krūts vēzi, bet daži ne. Lai noskaidrotu, kas varētu būt par iemeslu tam, ka daži cilvēki saslimst ar krūts vēzi, pētījumā tika noskaidrots, ar ko šie cilvēki atšķiras no cilvēkiem, kuri nesaslima ar vēzi (vai kas tika aplūkoti līdzās tiem cilvēkiem, kuri ar to nesaslima).

Lane-Clayton pētījumu publicēja Lielbritānijas Veselības ministrija. Viņas darbu vēža epidemioloģijas jomā turpināja Ričards Dolls un Ostins Bredfords Hils. Viņi izmantoja tos pašus vēža izpētes paņēmienus kā Lane-Klaitone, taču pētīja cita veida vēzi - plaušu vēzi. Savus rezultātus viņi 1956. gadā publicēja darbā "Plaušu vēzis un citi nāves cēloņi saistībā ar smēķēšanu. Otrais ziņojums par britu ārstu mirstību" (saukts arī par britu ārstu pētījumu). Vēlāk Ričards Dolls pameta Londonas Medicīnas pētījumu centru (MRC) un 1968. gadā izveidoja Oksfordas Vēža epidemioloģijas nodaļu. Izmantojot datorus, šī nodaļa varēja paveikt kaut ko jaunu un ļoti svarīgu: tā apkopoja lielu daudzumu vēža datu (informācijas par vēzi). Šāds vēža izpētes veids ir ļoti svarīgs vēža epidemioloģijai mūsdienās, un tas ir bijis arī ļoti svarīgs, veidojot to, ko mēs tagad zinām par vēzi un kādi ir mūsdienu noteikumi un likumi par šo slimību un sabiedrības veselību. Pēdējo 50 gadu laikā daudzi un dažādi cilvēki ir paveikuši lielu darbu, lai savāktu datus no dažādiem ārstiem, slimnīcām, apgabaliem, valstīm un pat valstīm. Šie dati tiek izmantoti, lai izpētītu, vai dažādi vēža veidi ir vairāk vai mazāk izplatīti dažādos reģionos, vidēs (piemēram, lielpilsētās salīdzinājumā ar laukiem) vai kultūrās. Tas palīdz cilvēkiem, kas pēta vēzi, noskaidrot, kas palielina vai mazina iespēju saslimt ar dažādiem vēža veidiem.

Otrā pasaules kara sekas

Pirms Otrā pasaules kara ārsti un slimnīcas arvien labāk apkopoja (vai ieguva un saglabāja) datus par saviem pacientiem, kuri slimoja ar vēzi, taču reti kad šie dati tika nodoti citiem ārstiem vai slimnīcām. Tas mainījās pēc Otrā pasaules kara, kad medicīnas pētniecības centri atklāja, ka dažādās valstīs vēža gadījumu skaits ir ļoti atšķirīgs. Tāpēc daudzās valstīs tika izveidotas valsts sabiedrības veselības organizācijas (kas pētīja sabiedrības veselības jautājumus visā valstī). Šīs valsts sabiedrības veselības organizācijas sāka apkopot veselības datus no daudziem dažādiem ārstiem un slimnīcām. Tas palīdzēja noskaidrot dažus iemeslus, kāpēc vēzis ir daudz izplatītāks noteiktās vietās. Piemēram, Japānā cilvēki, kas pētīja vēzi, atklāja, ka cilvēkiem, kuri bija pārdzīvojuši Hirosimas un Nagasaki atombombardēšanu, kaulu smadzenes bija pilnībā iznīcinātas. Tas viņiem palīdzēja saprast, ka slimos kaulu smadzenes var iznīcināt arī ar starojumu, kas bija ļoti svarīgs solis, lai noskaidrotu, ka leikēmiju (asins vēzi) var ārstēt ar kaulu smadzeņu transplantāciju.

Kopš Otrā pasaules kara zinātnieki arvien ir atraduši labākus vēža ārstēšanas veidus. Tomēr ir lietas, kas vēl ir jāuzlabo. Piemēram, lai gan daudzu vēža veidu ārstēšanai ir labas ārstēšanas metodes, joprojām nav ārstēšanas metožu dažiem vēža veidiem vai dažiem vēža veidiem, kad tie progresē (vai pasliktinās) līdz noteiktai slimības stadijai. Turklāt ne visi esošie vēža ārstēšanas veidi ir standartizēti (nav vienotas metodes, kā veikt visus ārstēšanas veidus, kas tiek izmantota katru reizi, kad tiek veikta ārstēšana). Vēža ārstēšana arī nav pieejama visā pasaulē. Cilvēkiem ir jāturpina pētīt vēža epidemioloģiju un jāveido starptautiskas partnerības (kur dažādas valstis sadarbojas), lai atrastu ārstniecības līdzekļus un padarītu vēža ārstēšanu pieejamu visur.

Vēsture

Vēzis pastāv jau daudzus tūkstošus gadu. Mūsdienās daudzi medicīniskie termini, ko izmanto vēža aprakstīšanai, ir aizgūti no sengrieķu un latīņu valodas. Piemēram, latīnizētais grieķu vārds karcinoma tiek lietots, lai apzīmētu ļaundabīgu audzēju - audzēju, kas sastāv no vēža šūnām. Grieķi lietoja arī vārdu "karkinos", ko Auls Kornēlijs Celss (Aulus Cornelius Celsus) pārtulkoja par latīņu vārdu "vēzis". Pirmsēklis "carcino" joprojām tiek lietots tādos medicīnas vārdos kā karcinoma un kancerogēns. Slavenais grieķu ārsts Galēns palīdzēja radīt vēl vienu vārdu, kas ir ļoti svarīgs mūsdienu medicīnā, lietojot vārdu "onkos", lai apzīmētu visus audzējus. No tā arī cēlies vārds onkoloģija - medicīnas nozare, kas nodarbojas ar vēzi.

Senā vēsture

Hipokrāts (ļoti slavens antīkais ārsts, kuru bieži dēvē par mūsdienu medicīnas tēvu) nosauca daudzus vēža veidus. Labdabīgos audzējus (audzējus, kas nav veidoti no vēža šūnām) viņš sauca par onkos. Grieķu valodā onkos nozīmē "pietūkums". Ļaundabīgos audzējus viņš sauca par karkinos. Grieķu valodā tas nozīmē krabis vai vēzis. Viņš lietoja šo terminu, jo uzskatīja, ka, iegriežot cietā ļaundabīgā audzējā, tā vēnas izskatās kā krabja: "vēnu izstieptas uz visām pusēm, kā dzīvniekam krabim ir kājas, no kurienes tas ieguvis savu nosaukumu". Vēlāk Hipokrāts pēc vārda "carcinos" pievienoja -oma (grieķu valodā - "pietūkums"). Tā radās vārds karcinoma.

Tā kā senie grieķi neticēja mirušu cilvēku ķermeņu atvēršanai, lai tos pētītu, Hipokrāts varēja tikai aprakstīt un zīmēt audzējus, ko viņš redzēja no ķermeņa ārpuses. Viņš zīmēja audzējus uz ādas, deguna un krūtīm.

Hipokrāts un citi tā laika ārsti ārstēja cilvēkus, pamatojoties uz humora teoriju. Šī teorija vēstīja, ka organismā ir četru veidu šķidrumi (melnais, dzeltenais žults, asinis un flegma). Ārsti centās noskaidrot, vai šie četri "humori" (jeb ķermeņa šķidrumi) ir līdzsvarā. Pēc tam viņi izmantoja tādas ārstēšanas metodes kā asins novadīšana (pacienta pārgriešana un asiņošana, lai viņš zaudētu asinis), caurejas līdzekļi (pārtikas produktu vai zāļu došana pacientam, lai viņš varētu iet uz tualeti) un/vai pacienta uztura maiņa. Ārsti uzskatīja, ka šie ārstēšanas paņēmieni palīdzēs atjaunot pacienta četru humoru līdzsvaru. Humoru teorijas ārstēšana bija populāra līdz pat 19. gadsimtam (19. gadsimtam), kad tika atklātas šūnas. Līdz tam laikam cilvēki bija sapratuši, ka vēzis var rasties jebkurā ķermeņa vietā.

Agrīna operācija

Senākais zināmais dokuments, kurā runāts par vēzi, tika atrasts Ēģiptē, un tiek uzskatīts, ka tas datēts ap 1600. gadu p.m.ē. Dokumentā runāts par operācijas izmantošanu astoņu krūts čūlu ārstēšanai. Tās tika ārstētas ar kauterizāciju - sadedzinot, izmantojot instrumentu, ko sauca par "uguns urbi". Dokumentā arī par vēzi teikts: "Nav ārstēšanas".

Par vēl vienu ļoti agrīnu vēža ārstēšanas operācijas veidu tika rakstīts 1020. gados. Avicenna (Ibn Sina) "Medicīnas kanonā" rakstīja, ka ārstēšanā jāizgriež visi slimie audi. Tas ietvēra arī amputāciju (ķermeņa daļas pilnīgu izņemšanu) vai vēža virziena vēža dzīslu izņemšanu. Avicenna arī ieteica, ka ārstējamā vieta vajadzības gadījumā būtu jākauterizē (vai jāapdedzina).

16. un 17. gadsimts

16. un 17. gadsimtā (1500. un 1600. gadsimtā) ārstiem sāka atļaut veikt ķermeņa sekcijas (vai pēc nāves sadalīt ķermeni), lai noskaidrotu nāves cēloni. Ap šo laiku pastāvēja daudz dažādu ideju par vēža izraisītajiem iemesliem. Vācu profesors Vilhelms Fabrijs uzskatīja, ka krūts vēzi izraisa piena receklis sievietes krūts daļā, kas ražo pienu. Holandiešu profesors Fransuā de la Bē Silvijs uzskatīja, ka visas slimības izraisa ķīmiski procesi. Viņš uzskatīja, ka vēzi jo īpaši izraisa skāba limfa. Nikolajs Tulpijs, kurš dzīvoja tajā pašā laikā, kad Silvijs, uzskatīja, ka vēzis ir inde, kas lēni izplatās un ir lipīga.

Britu ķirurgs Perčivals Pots bija pirmais cilvēks, kurš noskaidroja vienu no patiesajiem vēža cēloņiem. Viņš 1775. gadā atklāja, ka sēkliniekam ir izplatīta slimība starp skursteņslauķiem (cilvēkiem, kas tīrīja skursteņus). Citi ārsti sāka pētīt šo tēmu un nāca klajā ar citām idejām par vēža cēloņiem. Pēc tam ārsti sāka sadarboties un nāca klajā ar labākām idejām.

18. gadsimts

18. gadsimtā (1700. gadā) daudzi cilvēki sāka izmantot mikroskopu, un tas būtiski palīdzēja ārstiem un zinātniekiem labāk izprast vēzi. Izmantojot mikroskopu, zinātnieki varēja redzēt, ka "vēža inde" no viena audzēja caur limfmezgliem izplatās uz citām vietām ("metastāzes"). Pirmo reizi to atklāja angļu ķirurgs Kempbels de Morgans laikā no 1871. līdz 1874. gadam.

Līdz 19. gadsimtam (19. gadsimtā) vēža ārstēšanai parasti izmantoja ķirurģisku ārstēšanu, kas parasti nesa sliktus rezultātus. Ārsti nesaprata, cik svarīga ir higiēna (jeb tīrības uzturēšana), lai novērstu slimības, īpaši pēc operācijas. Tā kā operācijas laikā vai pēc tās netika uzturēta tīrība, pacienti bieži vien inficējās un nomira. Piemēram, kāds pazīstams skotu ķirurgs Aleksandrs Monro (Alexander Monro) veica uzskaiti un atklāja, ka 58 no 60 pacientiem, kuriem tika veikta krūts audzēju operācija, nomira nākamo divu gadu laikā.

19. gadsimts

19. gadsimtā ķirurģiskā higiēna uzlabojās, pateicoties asepsei. Ārsti saprata, ka netīrība un mikrobi izraisa infekcijas, tāpēc viņi sāka uzturēt tīrību un darīt visu, lai iznīcinātu mikrobus, lai novērstu pacientu inficēšanos. Cilvēki pēc operācijām arvien biežāk izdzīvoja. Ķirurģiska audzēja izņemšana (audzēja izņemšana no ķermeņa, veicot operāciju) kļuva par vēža ārstēšanas pirmo izvēli. Lai šāda veida ārstēšana būtu efektīva, ķirurgam, kas veica operāciju, bija jābūt ļoti labam audzēju izņemšanas speciālistam. (Tas nozīmēja, ka pat tad, ja cilvēkiem bija vienāda veida vēzis, viņi varēja saņemt ļoti atšķirīgus rezultātus - vieni varēja saņemt labu un efektīvu ārstēšanu, bet citi - neefektīvu ārstēšanu, jo dažādi ķirurgi bija tik labi.)

19. gadsimta beigās ārsti un zinātnieki sāka apzināties, ka organisms sastāv no daudzu veidu audiem, kas savukārt sastāv no miljoniem šūnu. Šis atklājums aizsāka šūnu patoloģijas (šūnu pētīšana, lai uzzinātu par slimībām un noskaidrotu, kas organismā nav kārtībā) ēru.

Starojuma atklāšana

1890. gados franču zinātnieki atklāja radioaktīvo sabrukšanu. Staru terapija kļuva par pirmo iedarbīgo vēža ārstēšanas metodi, kas nebija saistīta ar ķirurģisku operāciju. Tas prasīja jaunu multidisciplināru pieeju vēža ārstēšanai (pacientu ārstēšanā sadarbojās cilvēki, kas strādāja dažādus darbus). Ķirurgs vairs nestrādāja viens pats - lai palīdzētu pacientiem, viņš sadarbojās ar slimnīcas radiologiem (cilvēkiem, kas uzņēma un nolasīja rentgena starus). Šī komandas pieeja nozīmēja izmaiņas viņu darbā. Dažādiem komandas cilvēkiem bija jāsazinās savā starpā un jāstrādā kopā, ko viņi nebija pieraduši darīt. Tas nozīmēja arī to, ka ārstēšana bija jāveic slimnīcā, nevis pacienta mājās. Tāpēc informācija par pacientiem bija jāapkopo slimnīcā glabātajās datnēs (tā sauktajās "medicīniskajās kartītēs"). Tā kā šī informācija tagad tika saglabāta un pierakstīta, zinātnieki varēja veikt pirmos statistiskos pacientu pētījumus, izmantojot skaitļus, lai izpētītu tādus jautājumus kā, piemēram, cik cilvēku, kuriem ir noteikta veida vēzis vai kuri saņem noteiktu ārstēšanu, izdzīvo.

20. gadsimts

Vēl viens nozīmīgs solis uz priekšu vēža izpratnē tika sperts 1926. gadā, kad Dženeta Lane-Klaipona publicēja darbu par vēža epidemioloģiju. (Epidemioloģija ir pētījumu joma, kurā pētīts, cik izplatīta ir kāda slimība, kādi ir šīs slimības modeļi dažādiem cilvēkiem un ko tas nozīmē slimības izpratnei un ārstēšanai.) Šis vēsturiskais raksts bija salīdzinošs pētījums, kurā mēģina noskaidrot slimības cēloņus, aplūkojot cilvēku grupu, kuriem ir šī slimība, un noskaidrojot, ar ko viņi atšķiras no citas grupas, kurai nav šīs slimības. Lane-Klayton pētījumā tika aplūkoti 1000 cilvēki, kuriem visiem bija vienāda izcelsme un dzīvesveids (vai dzīvesveids): 500 cilvēki ar krūts vēzi un 500 kontroles pacienti (cilvēki bez krūts vēža). Šie cilvēki daudzējādā ziņā bija vienādi, bet daži saslima ar krūts vēzi, bet daži ne. Lai noskaidrotu, kas varētu būt par iemeslu tam, ka daži cilvēki saslimst ar krūts vēzi, pētījumā tika noskaidrots, ar ko šie cilvēki atšķiras no cilvēkiem, kuri nesaslima ar vēzi (vai kas tika aplūkoti līdzās tiem cilvēkiem, kuri ar to nesaslima).

Lane-Clayton pētījumu publicēja Lielbritānijas Veselības ministrija. Viņas darbu vēža epidemioloģijas jomā turpināja Ričards Dolls un Ostins Bredfords Hils. Viņi izmantoja tos pašus vēža izpētes paņēmienus kā Lane-Klaitone, taču pētīja cita veida vēzi - plaušu vēzi. Savus rezultātus viņi 1956. gadā publicēja darbā "Plaušu vēzis un citi nāves cēloņi saistībā ar smēķēšanu. Otrais ziņojums par britu ārstu mirstību" (saukts arī par britu ārstu pētījumu). Vēlāk Ričards Dolls pameta Londonas Medicīnas pētījumu centru (MRC) un 1968. gadā izveidoja Oksfordas Vēža epidemioloģijas nodaļu. Izmantojot datorus, šī nodaļa varēja paveikt kaut ko jaunu un ļoti svarīgu: tā apkopoja lielu daudzumu vēža datu (informācijas par vēzi). Šāds vēža izpētes veids ir ļoti svarīgs vēža epidemioloģijai mūsdienās, un tas ir bijis arī ļoti svarīgs, veidojot to, ko mēs tagad zinām par vēzi un kādi ir mūsdienu noteikumi un likumi par šo slimību un sabiedrības veselību. Pēdējo 50 gadu laikā daudzi un dažādi cilvēki ir paveikuši lielu darbu, lai savāktu datus no dažādiem ārstiem, slimnīcām, apgabaliem, valstīm un pat valstīm. Šie dati tiek izmantoti, lai izpētītu, vai dažādi vēža veidi ir vairāk vai mazāk izplatīti dažādos reģionos, vidēs (piemēram, lielpilsētās salīdzinājumā ar laukiem) vai kultūrās. Tas palīdz cilvēkiem, kas pēta vēzi, noskaidrot, kas palielina vai mazina iespēju saslimt ar dažādiem vēža veidiem.

Otrā pasaules kara sekas

Pirms Otrā pasaules kara ārsti un slimnīcas arvien labāk apkopoja (vai ieguva un saglabāja) datus par saviem pacientiem, kuri slimoja ar vēzi, taču reti kad šie dati tika nodoti citiem ārstiem vai slimnīcām. Tas mainījās pēc Otrā pasaules kara, kad medicīnas pētniecības centri atklāja, ka dažādās valstīs vēža gadījumu skaits ir ļoti atšķirīgs. Tāpēc daudzās valstīs tika izveidotas valsts sabiedrības veselības organizācijas (kas pētīja sabiedrības veselības jautājumus visā valstī). Šīs valsts sabiedrības veselības organizācijas sāka apkopot veselības datus no daudziem dažādiem ārstiem un slimnīcām. Tas palīdzēja noskaidrot dažus iemeslus, kāpēc vēzis ir daudz izplatītāks noteiktās vietās. Piemēram, Japānā cilvēki, kas pētīja vēzi, atklāja, ka cilvēkiem, kuri bija pārdzīvojuši Hirosimas un Nagasaki atombombardēšanu, kaulu smadzenes bija pilnībā iznīcinātas. Tas viņiem palīdzēja saprast, ka slimos kaulu smadzenes var iznīcināt arī ar starojumu, kas bija ļoti svarīgs solis, lai noskaidrotu, ka leikēmiju (asins vēzi) var ārstēt ar kaulu smadzeņu transplantāciju.

Kopš Otrā pasaules kara zinātnieki arvien ir atraduši labākus vēža ārstēšanas veidus. Tomēr ir lietas, kas vēl ir jāuzlabo. Piemēram, lai gan daudzu vēža veidu ārstēšanai ir labas ārstēšanas metodes, joprojām nav ārstēšanas metožu dažiem vēža veidiem vai dažiem vēža veidiem, kad tie progresē (vai pasliktinās) līdz noteiktai slimības stadijai. Turklāt ne visi esošie vēža ārstēšanas veidi ir standartizēti (nav vienotas metodes, kā veikt visus ārstēšanas veidus, kas tiek izmantota katru reizi, kad tiek veikta ārstēšana). Vēža ārstēšana arī nav pieejama visā pasaulē. Cilvēkiem ir jāturpina pētīt vēža epidemioloģiju un jāveido starptautiskas partnerības (kur dažādas valstis sadarbojas), lai atrastu ārstniecības līdzekļus un padarītu vēža ārstēšanu pieejamu visur.