Epidemioloģija

Vēsture

Hipokrāts bija pirmais, kurš aplūkoja saistību starp slimībām un vides ietekmi. Viņš nošķīra "epidēmiju" un "endēmiju": slimības, kas "apciemo" populāciju (epidēmija), pretstatā tām, kas "dzīvo" populācijā (endēmija).

Persiešu ārsts Avicenna 1020. gados atklāja tuberkulozes un seksuāli transmisīvo slimību lipīgumu. Viņš pamanīja, ka slimības izplatās caur ūdeni un augsni. Avicenna apgalvoja, ka ķermeņa izdalījumi pirms inficēšanās ir piesārņoti ar netīriem svešķermeņiem. Viņš ieviesa karantīnas metodi, lai ierobežotu lipīgo slimību izplatīšanos.

Melnā nāve (buboņu mēris) Al Andalu sasniedza 14. gadsimtā. Ibn Khatima uzskatīja, ka infekcijas slimības izraisa "sīkie ķermeņi", kas iekļūst cilvēka organismā un izraisa slimību. Cits andalūziešu-arābiešu ārsts Ibn al Hatibs (1313-1374) savā traktātā "Par mēri" norādīja, ka infekcijas slimības var pārnēsāt ar ķermeņa kontaktu un "caur apģērbu, traukiem un auskariem". Džirolamo Frakastoro no Veronas izteica pieņēmumu, ka šīs ļoti mazās, neredzamās daļiņas, kas izraisa slimības, ir dzīvas. Tās varēja izplatīties pa gaisu un vairoties. Tās varēja iznīcināt ar uguni. Viņš atspēkoja Galēna miasmas teoriju (indīgas gāzes slimiem cilvēkiem). 1543. gadā Fracastoro grāmatā De contagione et contagiosis morbis ieteica personīgo un vides higiēnu, lai novērstu slimības. Antons van Līvenhūks 1675. gadā izstrādāja pietiekami spēcīgu mikroskopu, kas sniedza vizuālus pierādījumus par dzīvām daļiņām, kas atbilda slimību baktēriju teorijai.

1662. gadā Džons Graunts analizēja mirstības sarakstus Londonā pirms Lielāmēra. Tas sniedza statistiskus pierādījumus par un pret dažādām slimību teorijām. Dr. Džons Snovs pētīja 19. gadsimta holēras epidēmiju cēloņus. Viņš pamanīja ievērojami augstāku mirstības līmeni divos apgabalos, kurus apgādāja Southwark Water Company. Viņš pierādīja, ka Soho epidēmijas cēlonis bija Broad Street sūknis, kas ir klasisks epidemioloģijas piemērs. Viņš izmantoja hloru, lai attīrītu ūdeni, un lika noņemt sūkņa rokturi. Tas apturēja slimības uzliesmojumu. Tas bija nozīmīgs notikums sabiedrības veselības vēsturē un epidemioloģijas zinātnes aizsākums.

Terminu "epidemioloģija" 1802. gadā pirmo reizi lietoja spāņu ārsts Villalba. Tagad šo terminu lieto epidēmisko slimību un slimību kopumā aprakstam un cēloņsakarībām. To var lietot arī daudziem ar slimībām nesaistītiem veselības stāvokļiem, piemēram, augstam asinsspiedienam un aptaukošanai.

1847. gadā ungāru ārsts Ignazs Semmelveiss Vīnes slimnīcā ar dezinfekcijas palīdzību samazināja zīdaiņu mirstību. Diemžēl dezinfekcija netika plaši praktizēta, līdz britu ķirurgs Džozefs Listers 1865. gadā pēc Luija Pastēra darba "atklāja" antiseptiskos līdzekļus. 20. gadsimta sākumā Ronalds Ross un citi epidemioloģijā ieviesa matemātiskas metodes. Ričarda Dolla (Richard Doll) vadītā pētījuma rezultāti 1954. gadā. Tas sniedza ļoti spēcīgu statistisku atbalstu aizdomām, ka tabakas smēķēšana ir saistīta ar plaušu vēzi.

Džona Snova (John Snow) oriģinālā karte, kurā parādīti 1854. gada epidēmijas laikā Londonā konstatētie holēras saslimšanas gadījumi.

Profesija

Daudzi epidemiologi ir ārsti vai ieguvuši attiecīgu augstāko izglītību. Daži epidemiologi strādā sabiedrībā, parasti sabiedrības veselības/veselības aizsardzības dienestā. Viņi ir slimību uzliesmojumu izmeklēšanas un apkarošanas priekšgalā. Citi strādā bezpeļņas organizācijās, universitātēs, slimnīcās un lielākās valsts iestādēs, piemēram, Slimību kontroles un profilakses centrā (CDC), Veselības aizsardzības aģentūrā, Pasaules Veselības organizācijā (PVO).

Prakse

Epidemioloģisko pētījumu mērķis, ja iespējams, ir atklāt objektīvu saistību starp tādu iedarbību kā alkohols vai smēķēšana, bioloģiskie aģenti, stress vai ķīmiskās vielas un mirstību vai saslimstību.

Juridiskā interpretācija un aizstāvība

Epidemioloģiskie pētījumi tikai pierāda, ka aģents varētu būt izraisījis slimību populācijā. Tie nepierāda, ka tas ir izraisījis sekas kādā konkrētā gadījumā.

Sabiedrības veselības disciplīnā epidemioloģiskie pierādījumi bieži tiek izmantoti, lai aizstāvētu tādus individuālus pasākumus kā uztura maiņa un korporatīvus pasākumus, piemēram, neveselīgas pārtikas reklāmas atcelšanu. Pētījumu rezultāti nonāk pie plašas sabiedrības, lai palīdzētu cilvēkiem pieņemt informētus lēmumus par savu veselību.

Bieži vien par neskaidrībām netiek labi informēts. Ziņu rakstos bieži vien tiek ziņots par jaunākajiem viena pētījuma rezultātiem, maz pieminot tā ierobežojumus vai kontekstu. Epidemioloģiskie instrumenti ir izrādījušies efektīvi, nosakot galvenos tādu slimību cēloņus kā holera un plaušu vēzis. Tiem ir problēmas ar smalkāku veselības problēmu risināšanu. Vairāki neseni epidemioloģisko pētījumu rezultāti, piemēram, par hormonu aizstājterapijas ietekmi, tika atspēkoti vēlāk veiktos izlases veida kontrolētos pētījumos.

Uz iedzīvotājiem balstīta veselības pārvaldība

Epidemioloģiskā prakse un epidemioloģiskās analīzes rezultāti sniedz nozīmīgu ieguldījumu veselības pārvaldībā.

• novērtēt mērķa grupas iedzīvotāju veselības stāvokli un vajadzības.
• Īstenot un novērtēt intervences
• Nodrošināt šo iedzīvotāju aprūpi.

Mūsdienu iedzīvotāju veselības pārvaldība ir sarežģīta. Epidemioloģiskā prakse un analīze ir būtiska sastāvdaļa. Šim uzdevumam ir nepieciešama tālredzīga spēja vadīt to, kā veselības aprūpes sistēma reaģē uz pašreizējām veselības problēmām un kā veselības aprūpes sistēma var reaģēt uz potenciālajām iedzīvotāju veselības problēmām nākotnē.

Saistītās lapas

• uzliesmojuma izmeklēšana.
• Pasaules Veselības organizācija