Epidemioloģija: definīcija, mērķi un nozīme sabiedrības veselībā

Epidemioloģija: definīcija, mērķi un nozīme sabiedrības veselībā — uzzini, kā pētīt slimības, riska faktorus un profilaksi efektīvai sabiedrības veselības aizsardzībai.

Epidemioloģija ir zinātnes nozare, kas pēta, kā slimības ietekmē iedzīvotāju veselību un slimības. Tās galvenais mērķis ir darboties sabiedrības veselības un profilaktiskās medicīnas interesēs, lai samazinātu slimību radītās ciešanas, saglabātu dzīvības un uzlabotu veselības aprūpes sistēmu efektivitāti. Epidemioloģija nosaka slimību riska faktorus, atklāj epidēmijas, novērtē profilakses un ārstēšanas pasākumu ietekmi un sniedz ieteikumus klīniskajai praksē un veselības politikai.

Epidemiologi strādā visā procesa garumā: no sākotnējās slimības uzliesmojuma izpētes līdz pētījuma izstrādei, datu vākšanai un analīzei. Viņi izmanto statistikas modeļus, lai pārbaudītu hipotēzes, dokumentē rezultātus un komunicē atziņas veselības nozares profesionāļiem un sabiedrībai. Epidemiologi pēta arī slimību mijiedarbību populācijā, sasaisti ar vides, bioloģiskiem un sociāliem faktoriem. Lai to panāktu, tiek izmantotas zināšanas no bioloģijas (lai labāk izprastu slimību procesus), statistikas (lai izstrādātu un novērtētu pētījumus), datoru tehnoloģiju (datu uzglabāšanai, analīzei un slimību modeļu kartēšanai) un sociālo zinātņu disciplīnām (lai saprastu sabiedrības uzvedību un kontekstu).

Galvenie epidemioloģijas mērķi

• Noteikt slimību izplatību: izmērīt, cik bieži slimības parādās un kur tās konstatē.
• Identificēt cēloņus un riska faktorus: saprast, kas palielina vai samazina saslimšanas iespēju.
• Novērtēt iejaukšanos efektivitāti: pārbaudīt vakcīnu, ārstniecības un profilakses pasākumu ietekmi.
• Uzraudzīt un reaģēt uz uzliesmojumiem: ātri atklāt epidēmijas un ieteikt kontroles soļus.
• Ietekmēt politiku un veselības aprūpes plānošanu: sniegt pierādījumos balstītus ieteikumus.

Metodes un pētījumu veidi

Epidemioloģiskie pētījumi dalās galvenokārt divās grupās: deskriptīvie (raksturo izplatību pēc laika, vietas un personām) un analītiskie (pārbauda cēloņsakarības hipotēzes). Biežāk sastopamie pētījumu veidi ir:

• Deskriptīvie pētījumi: gadījumu apraksti un gadījumu virkne (case reports, case series).
• Transversālās (cross-sectional) aptaujas: novērtē izplatību noteiktā brīdī.
• Kohortas pētījumi: seko noteiktai grupai laika gaitā, lai redzētu, kas saslimst.
• Gadījumu-kontrolpētījumi (case-control): salīdzina slimību gadījumus ar veselām personām, lai atrastu saistības ar iepriekšējām ekspozīcijām.
• Eksperimentālie pētījumi (piem., randomizētie klīniskie pētījumi): novērtē iejaukšanos efektivitāti kontrolētos apstākļos.
• Ekoloģiskie pētījumi: analizē datus grupu vai reģionu līmenī (tomēr jāuzmanās no ekoloģiskā maldīguma).

Galvenie mērījumi epidemioloģijā

• Incidence (gadījumu parādīšanās biežums): jaunu slimību gadījumu skaits noteiktā laika periodā.
• Prevalence (izplatība): vispārējs saslimušo īpatsvars noteiktā brīdī.
• Uzbrukuma (attack) rādītājs: īstermiņa incidence, bieži lieto pārtikas izraisītu uzliesmojumu gadījumos.
• Relatīvais risks (relative risk) un odds ratio: salīdzina saslimšanas risku starp grupām.
• Afiliatīvā (attributable) risks: kāda daļa slimību var būt saistīta ar noteiktu faktoru.

Uzliesmojuma izmeklēšana — galvenie soļi

• Sagatavošanās un brīdinājums (surveillance) — pastāvīga datu vākšana un analīze.
• Diagnozes pārbaude un gadījumu apstiprināšana.
• Definēt gadījumu kritērijus (case definition).
• Aprakstošā epidemioloģija: analizēt laikus, vietu un personas (who, when, where).
• Hipotēžu izstrāde un pārbaude: kaut kad izmantojot analītiskus pētījumus.
• Kontroles un profilakses pasākumu ieviešana un efektivitātes novērtēšana.
• Rezultātu dokumentēšana un komunikācija ar sabiedrību un lēmumu pieņēmējiem.

Uzraudzība un datu avoti

Epidemiologiem nepieciešami uzticami dati. Parasti lietotie datu avoti ir slimību reģistri, laboratoriju ziņojumi, veselības aprūpes iestāžu dati, iedzīvotāju aptaujas, sentinel‑sistēmas un mūsdienās arī digitālie avoti (piem., meklēšanas vaicājumi, sociālie tīkli). Uzraudzība var būt pasīvā (veselības iestādes ziņo) vai aktīvā (pētījuma komanda aktīvi meklē gadījumus). Ir arī sindromiskā uzraudzība, kas vāc datus par simptomiem, pirms diagnoze ir apstiprināta.

Modernās pieejas un tehnoloģijas

Mūsdienu epidemioloģijā plaši izmanto ģenētikas un molekulāro metožu sniegtās iespējas (molekulārā epidemioloģija), ģeogrāfiskās informācijas sistēmas (GIS) slimību kartēšanai, datormodelēšanu prognozēm, kā arī lielo datu (big data) analīzi un mākslīgo intelektu, lai ātrāk atklātu tendences un optimizētu resursus.

Ierobežojumi un ētika

Epidemioloģijas pētījumiem raksturīgas kļūdas un ierobežojumi: atlases kļūda, informācijas kļūda (mērījumu neprecizitāte), konfūzija (trešā faktora ietekme) un ekoloģiskais maldiņš. Tāpat ir jāņem vērā personas datu aizsardzība, informēta piekrišana pētījumos un ētiska atbildība, strādājot ar jutīgu informāciju.

Nozīme sabiedrības veselībā

Epidemioloģija ir pamats efektīvai sabiedrības veselības darbībai. Piemēram, tā palīdzēja saprast un kontrolēt tādas slimības kā gripas uzliesmojumi, HIV/AIDS, pārtikas izraisītas slimības un COVID‑19. Epidemioloģiskie pierādījumi nosaka vakcinācijas stratēģijas, profilakses rekomendācijas, skarto grupu atbalstu un veselības aprūpes kapacitātes plānošanu.

Kopumā epidemioloģija sniedz rīkus, kas ļauj atšķirt sakarības no nejaušībām, novērtēt riskus un efektīvi reaģēt uz veselības draudiem, tādējādi aizsargājot un veicinot sabiedrības veselību.

Vēsture

Hipokrāts bija pirmais, kurš aplūkoja saistību starp slimībām un vides ietekmi. Viņš nošķīra "epidēmiju" un "endēmiju": slimības, kas "apciemo" populāciju (epidēmija), pretstatā tām, kas "dzīvo" populācijā (endēmija).

Persiešu ārsts Avicenna 1020. gados atklāja tuberkulozes un seksuāli transmisīvo slimību lipīgumu. Viņš pamanīja, ka slimības izplatās caur ūdeni un augsni. Avicenna apgalvoja, ka ķermeņa izdalījumi pirms inficēšanās ir piesārņoti ar netīriem svešķermeņiem. Viņš ieviesa karantīnas metodi, lai ierobežotu lipīgo slimību izplatīšanos.

Melnā nāve (buboņu mēris) Al Andalu sasniedza 14. gadsimtā. Ibn Khatima uzskatīja, ka infekcijas slimības izraisa "sīkie ķermeņi", kas iekļūst cilvēka organismā un izraisa slimību. Cits andalūziešu-arābiešu ārsts Ibn al Hatibs (1313-1374) savā traktātā "Par mēri" norādīja, ka infekcijas slimības var pārnēsāt ar ķermeņa kontaktu un "caur apģērbu, traukiem un auskariem". Džirolamo Frakastoro no Veronas izteica pieņēmumu, ka šīs ļoti mazās, neredzamās daļiņas, kas izraisa slimības, ir dzīvas. Tās varēja izplatīties pa gaisu un vairoties. Tās varēja iznīcināt ar uguni. Viņš atspēkoja Galēna miasmas teoriju (indīgas gāzes slimiem cilvēkiem). 1543. gadā Fracastoro grāmatā De contagione et contagiosis morbis ieteica personīgo un vides higiēnu, lai novērstu slimības. Antons van Līvenhūks 1675. gadā izstrādāja pietiekami spēcīgu mikroskopu, kas sniedza vizuālus pierādījumus par dzīvām daļiņām, kas atbilda slimību baktēriju teorijai.

1662. gadā Džons Graunts analizēja mirstības sarakstus Londonā pirms Lielāmēra. Tas sniedza statistiskus pierādījumus par un pret dažādām slimību teorijām. Dr. Džons Snovs pētīja 19. gadsimta holēras epidēmiju cēloņus. Viņš pamanīja ievērojami augstāku mirstības līmeni divos apgabalos, kurus apgādāja Southwark Water Company. Viņš pierādīja, ka Soho epidēmijas cēlonis bija Broad Street sūknis, kas ir klasisks epidemioloģijas piemērs. Viņš izmantoja hloru, lai attīrītu ūdeni, un lika noņemt sūkņa rokturi. Tas apturēja slimības uzliesmojumu. Tas bija nozīmīgs notikums sabiedrības veselības vēsturē un epidemioloģijas zinātnes aizsākums.

Terminu "epidemioloģija" 1802. gadā pirmo reizi lietoja spāņu ārsts Villalba. Tagad šo terminu lieto epidēmisko slimību un slimību kopumā aprakstam un cēloņsakarībām. To var lietot arī daudziem ar slimībām nesaistītiem veselības stāvokļiem, piemēram, augstam asinsspiedienam un aptaukošanai.

1847. gadā ungāru ārsts Ignazs Semmelveiss Vīnes slimnīcā ar dezinfekcijas palīdzību samazināja zīdaiņu mirstību. Diemžēl dezinfekcija netika plaši praktizēta, līdz britu ķirurgs Džozefs Listers 1865. gadā pēc Luija Pastēra darba "atklāja" antiseptiskos līdzekļus. 20. gadsimta sākumā Ronalds Ross un citi epidemioloģijā ieviesa matemātiskas metodes. Ričarda Dolla (Richard Doll) vadītā pētījuma rezultāti 1954. gadā. Tas sniedza ļoti spēcīgu statistisku atbalstu aizdomām, ka tabakas smēķēšana ir saistīta ar plaušu vēzi.

Džona Snova (John Snow) oriģinālā karte, kurā parādīti 1854. gada epidēmijas laikā Londonā konstatētie holēras saslimšanas gadījumi.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir epidemioloģija?

J: Kādi ir trīs veselības problēmu cēloņsakarības līmeņi?

J: Kā epidemioloģija palīdz izprast iedzīvotāju veselību?

J: Kas ietilpst individuālās uzvedības līmenī?

J: Kas ietilpst individuālajā bioloģiskajā līmenī?

J: Kas ietilpst politiski ekonomiskajā ekoloģiskajā līmenī?

Meklēt pēc burta