Avicenna (ap 980. - 1037. g.) bija persiešu polimāts, nozīmīgākais sava laika ārsts un islāma filozofs.

Avicenna dzimis ap 980. g. mazā ciematā Afšanā netālu no Buharas (toreiz Samanīdu valstībā). Viņš bija izcils mācībspēks un pašmācības ceļā apguva plašu zināšanu loku — no reliģijas un valodas zinātnēm līdz dabaszinātnēm un medicīnai. Jau jaunībā viņš izcēlās ar atmiņu un loģisko domāšanu; tiek ziņots, ka viņš ātri apguva Korānu, loģiku, matemātiku un medicīnu, un savas medicīniskās prasmes sāka praktizēt pie 16 gadu vecuma, kad viņš ārstēja metropolitālos valdniekus un nodarbojās ar tiesvedību medicīnas jautājumos.

Viņš sarakstīja aptuveni 450 darbus par visdažādākajām tēmām, no kuriem ir saglabājušies aptuveni 240, tostarp 150 par filozofiju un 40 par medicīnu.

No šiem darbiem daudzi aptver plašas enciklopēdiskas tēmas — loģiku, matemātiku, astronomiju, ģeoloģiju, psiholoģiju, metafiziku, mūziku un medicīnu — un daudzi manuskripti izplatījās visā islāma pasaulē un vēlāk arī Eiropā, kur tie tika tulkoti latīņu valodā.

Viņa slavenākie darbi ir "Dziedniecības grāmata" - filozofiska un zinātniska enciklopēdija, un "Medicīnas kanons" - medicīnas enciklopēdija.

"Dziedniecības grāmata" (Kitāb al-Šifāʾ) aptver loģiku, dabaszinātnes, matemātiku un metafiziku un kalpoja kā plašs akadēmisks resurss filozofiem un zinātniekiem. "Medicīnas kanons" (Al-Qānūn fī al-Ṭibb) ir sistemātiska medicīnas apkopojuma grāmata, ko veido piecas daļas un kas apkopo gan Grieķijas, gan Persijas un islāma medicīnas zināšanas; šis darbs vairākus gadsimtus bija pamatteksts medicīnas studijām gan islāma pasaulē, gan Rietumos (tulkojums uz latīņu valodu). Kanonā Avicenna īsumā apraksta slimību klasifikāciju, diagnozi, farmakoloģiju un ārstēšanas principus, uzsverot novērojumu, loģiku un terapijas pierādījumu nozīmi.

Viņš ir pazīstams arī kā Ibn Sīnā un Pour Sīna (persiešu: پور سینا), kas angļu valodā nozīmē "Son of Sina". Pilns vārds arābu valodā ir Abū ʿAlī al-Ḥusayn ibn ʿAbd Allāh ibn Sīnā (ابو علی الحسین ابن عبدالله ابن سینا). Angļu valodā viņu parasti sauc par Avicennu (grieķu: Aβιτζιανός), kas ir viņa latinizētais vārds.

Avicenna visu mūžu darbojās gan kā pētnieks, gan kā padomnieks un ārsts dažādu valdnieku galmā; viņš pārvietojās pa Persijas un Mezopotāmijas reģioniem un reiz pat tika ieslodzīts. Viņa nāve tiek datēta ar 1037. gadu, un tradicionāli tiek uzskatīts, ka viņš mira Hamadanā (mūsdienu Irānā). Viņa kapa vieta Hamadanā vēl joprojām piesaista apmeklētājus un tiek uzskatīta par nozīmīgu kultūrvēstures objektu.

Filozofija un medicīna

Filozofiski Avicenna attīstīja aristoteliskās tradīcijas kombināciju ar neoplatoniskām idejām un islāma teoloģiju. Viņš sniedza sistemātiskas metafizikas teorijas, tostarp slaveno argumentu par "nepieciešamo esošo" (necessary existent) kā Dieva pierādījumu, un formulēja izcilus domāšanas eksperimentus, piemēram, tā dēvēto "lidojošā cilvēka" (flying man) domāšanas modeli, lai ilustrētu apziņas un dvēseles neatkarību no ķermeņa uztveres.

Medicīnā Avicenna uzsvēra klīnisko novērojumu, pieredzes nozīmi un rūpīgu simptomu pierakstīšanu. Viņa darbi aptver slimību klasifikāciju, diagnostikas paņēmienus, ķirurģiskus un farmakoloģiskus lietojumus un ārstniecības metožu systematizāciju. Avicenna bija arī viens no pirmajiem, kas apsprieda infektējošu slimību koncepcijas robežas, izmeklējumu sistēmu un drošu medikamentu lietošanu.

Ietekme un mantojums

  • Avicenna darbi, īpaši "Medicīnas kanons", kļuva par pamatliteratūru universitāšu programmās Rietumeiropā līdz pat 17. gadsimtam.
  • Viņa filozofiskās idejas ietekmēja gan islāma domātājus (piem., diskusijas ar al-Gazāli), gan kristīgos skolotājus viduslaiku Eiropā; viduslaiku skolastika ar Avicennas tekstiem nonāca pie jauniem metafizikas un psiholoģijas jautājumiem.
  • Avicenna tiek godināts kā viens no svarīgākajiem viduslaiku zinātniekiem, kura darbi veicināja mūsdienu zinātnisko domāšanu, sistematizāciju un akadēmisko pieeju studijām.

Mantojumā, Avicenna paliek atzīts par izcili daudzpusīgu domātāju — ārstu, filozofu un enciklopēdistu — kura idejas turpināja ietekmēt medicīnu, filozofiju, loģiku un zinātnes metodi gan islāma pasaulē, gan aiz tās robežām. Daudzi viņa manuskripti un tulkojumi joprojām tiek pētīti, kritiski analizēti un izmantoti mūsdienu pētniecībā.