Buhara (uzbeku: Buxoro; tadžiku: Бухоро; krievu: Бухара́) ir Uzbekistānas Buhāras apgabala galvaspilsēta. Tā ir piektā lielākā valsts pilsēta. Pēc 2009. gada tautas skaitīšanas tajā dzīvoja aptuveni 263 400 iedzīvotāju. Cilvēki šajā apvidū ir dzīvojuši vismaz piecus gadu tūkstošus, un pilsēta ir pastāvējusi pusi no šī laika. Pilsēta atrodas uz zīda ceļa. Tas padarīja to par tirdzniecības, zinātnes, kultūras un reliģijas centru. Buhāras vēsturiskais centrs, kurā ir daudz mošeju un madrāšu, ir iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Šeit dzīvo daudz uzbeku un tadžiku. Pilsētā dzīvo ebreji un citas etniskās minoritātes.

Vēsture un nozīme

Buhara ir viena no senākajām pastāvīgajām apmetnēm Centrālāzijā. Tā ilgstoši kalpoja kā svarīgs punkts zīda ceļa tirdzniecības tīklā, kas savienoja Ķīnu, Persiju, Arābiju un Eiropu. Savu ziedu laiku pilsēta piedzīvoja viduslaikos, kad kļuva par nozīmīgu tirdzniecības, izglītības un islāma teoloģijas centru. Buhāra bija arī mājvieta izcilām zinātniskām un literārām skolām, kurās mācījās filozofi, ģeogrāfi un teologi.

Galvenās arhitektūras un kultūras vietas

  • Samanīdu mauzolejs — viens no vecākajiem saglabātajiem piemēriem centrālāzijas islāmiskajā arhitektūrā (9.–10. gadsimts), slavens ar savu akmens mūrējumu un proporcijām.
  • Kalon minarets — augsta ķieģeļu minareta, kas vēsturiski kalpojusi gan kā orientieris, gan kā pulcēšanās vieta. Minarets ir viena no pazīstamākajām Buhāras vizītkartēm.
  • Kalon mošeja un Mir-i-Arab madrasa — ievērojamu reliģisku un izglītības ēku komplekss ar skaistām mozaīkām un dekoratīviem elementiem.
  • Ark — pilsētas cietoksnis — sena fortifikācija, kurā atradās emīru rezidence un administratīvās iestādes.
  • Lyabi-Hauz — tradicionāls laukums ap dīķi, apkārt kuru izvietojušās kafejnīcas, tirdziņi un istoriskas ēkas; populāra gan vietējo, gan tūristu satikšanās vieta.

UNESCO statuss un saglabāšana

Buhāras vēsturiskais centrs ir iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, jo tas satur īpaši bagātu arhitektūras un kultūras slāni, kas ilustrē pilsētas lomu Zīda ceļa vēsturē. UNESCO sarakstā iekļaušana palīdzējusi pievērst uzmanību restaurācijas un saglabāšanas darbiem, taču sastopami arī izaicinājumi: ēku atjaunošana, urbanizācija, tūrisma spiediens un nepieciešamība saglabāt autentiskumu un vietējo iedzīvotāju dzīves kvalitāti.

Sabiedrība un kultūra

Buhāras iedzīvotāji galvenokārt runā uzbeku un tadžiku valodā; izplatīta ir arī krievu valoda, it īpaši starp vecākām paaudzēm un administrācijā. Lielākā daļa iedzīvotāju ir musulmaņi (galvenokārt sunnīti), taču pilsētā saglabājusies arī Bukharas ebreju kopiena un citas etniskās grupas, kas veido multikulturālu dzīves vidi.

Ekonomika un amatniecība

Pilsētas ekonomika balstās uz tūrisma pakalpojumiem, amatniecību (rokdarbi, izšuvumi, tradicionālas tekstilizstrādājumu — īpaši zīda un paklāju — ražošana), kā arī lauksaimniecību un vietējo ražošanu. Buhāra ir pazīstama ar tradicionālajiem tirgiem (bāzāriem), kur var iegādāties vietējos produktus un suvenīrus.

Kā nokļūt un tūrisms

Buhāra ir viegli pieejama no galvaspilsētas Taškentas un citām Uzbekistānas pilsētām ar lidmašīnu, vilcienu vai autobusu. Tūristiem ieteicams veltīt vairākas dienas, lai apskatītu vēsturisko centru, mošejas, madrāšas un muzejus, kā arī piedzīvotu vietējo kultūru un ēdienus. Lai saglabātu pilsētas mantojumu, apmeklētājiem ieteicams ievērot restaurācijas norādes un cienīt svētās vietas.

Vide un klimats

Buhāra atrodas Zeravšānas (Zeravshan) upes ielejā rietumu Uzbekistānā. Klimats ir kontinentalais — karstas, sausas vasaras un aukstas ziemas. Ūdens resursu pārvaldība un lauksaimniecības prasības ir svarīgas reģiona ilgtspējībai.

Buhara ir unikāla vieta, kur saplūst vēsture, reliģija, arhitektūra un tirdzniecība. Tā joprojām piesaista pētītājus, ceļotājus un tos, kas interesējas par Zīda ceļa mantojumu.