Buru ir sala Indonēzijā. Aptuveni trešdaļa iedzīvotāju ir pamatiedzīvotāji, galvenokārt buru, kā arī lisela, ambelau un kajeli iedzīvotāji. No 1658. līdz 1942. gadam Buru kolonizēja Nīderlandes Austrumindijas kompānija un pēc tam Nīderlandes kronis. No 1942. līdz 1945. gadam sala atradās Japānas armijas rokās. 1950. gadā tā kļuva par neatkarīgās Indonēzijas daļu. Prezidenta Suharto Jaunās kārtības pārvaldes laikā 20. gadsimta 60.-70. gados Buru bija cietums tūkstošiem politieslodzīto. Slavenais indonēziešu rakstnieks Pramoedija Ananta Toers šajā cietumā sarakstīja lielāko daļu savu romānu, tostarp Buru kvartetu.
Ģeogrāfija un administrācija
Buru atrodas Moluku arhipelāgā (Maluku) Indonēzijas austrumos. Sala ir mērena pēc izmēra ar dažādām ainavām — piekrastes līnijas, līdzenas zonas, kā arī iekšzemes kalnainākas daļas. Administratīvi Buru ir sadalīta vairākos rajonos (reģencēs), no kuriem nozīmīgākie ir Buru un Buru Selatan (Dienvidburu). Galvenās pilsētas un ostas nodrošina savienojumu ar citām Moluku salām un Indonēzijas centrālām daļām.
Etniskās kopienas, valodas un kultūra
Salas iedzīvotāju sastāvs ir daudzveidīgs. Liels īpatsvars ir vietējiem iedzīvotājiem — pamatiedzīvotājiem — kuru starpā izplatītas etniskās grupas ir buru, lisela, ambelau un kajeli. Ikdienā tiek lietota Bahasa Indonesia kā saziņas valoda, taču daudzviet saglabājušās vietējās valodas un dialekti. Vietējā kultūra izpaužas tradicionālajās dzīves paražās, amatniecībā, dziesmās un rituālos. Laikmetāra ietekme un ticību dažādība (kristietība, islāms un tradicionālās ticības) veido salu kultūrvēsturisko ainavu.
Vēsture — kolonizācija un karš
Buru vēsture ir saistīta ar Eiropas kolonizāciju un Otrā pasaules kara notikumiem. No 17. gadsimta beigām un vairāk nekā trīs gadsimtus salu ietekmēja Nīderlandes kolonizatori, kuri ieveda jaunu administrāciju un ekonomiskos modeļus. Japānas okupācija 1942.–1945. gadā radīja dziļas pārmaiņas, un pēc kara nāca Indonēzijas neatkarības laiks. 20. gadsimta vidū politiskās pārmaiņas Indijā atstāja spēcīgu iespaidu arī uz Buru.
Politiski motivēti ieslodzījumi un Buru kā cietumu
Padomju laikmeta un pēc tam Suharto Jaunās kārtības (Orde Baru) periodā Buru kļuva par vietu, kur tika izmitināti tūkstošiem cilvēku, kuru uzskata par politiski bīstamiem vai saistītiem ar kreisajām organizācijām pēc 1965. gada notikumiem Indonēzijā. Daudzi ieslodzītie nonāca salā bez tiesas sprieduma; apstākļi bieži bija skarbi — ierobežota medicīniskā aprūpe, spiedīgs darbs un izolācija no ārpasaules. Šie notikumi atstāja ilgstošas sekas gan cietumnieku, gan viņu ģimeņu dzīvēs, kā arī Indonezijas sabiedrībā kopumā.
Pramoedija Ananta Toers un literārā mantojuma tapšana
Pramoedija Ananta Toers ir viens no pazīstamākajiem autoritātes balsīm, kas pats bija ieslodzīts Buru salā. Tur viņš diktēja, sacerēja un glabāja daudzus tekstu fragmentus, kuru pamatojums vēlāk kļuva par mūsdienu indonēziešu literatūras stūrakmeni. No šīs pieredzes izauga daļa no viņa svarīgākajiem darbiem, tostarp pazīstamais Buru kvartets. Tomēr viņa dzīve un radošais ceļš ir arī smags piemiņas stāsts par cietumu režīma ietekmi uz cilvēcību un vārda brīvību.
Mūsdienu Buru — ekonomika, daba un tūrisms
Pašreiz Buru ekonomika balstās uz lauksaimniecību, zvejniecību un vietējo tirgu aktivitātēm. Galvenie lauksaimniecības produkti ir rīsi, koksne un dažādi tropu augi; daļā piekrastes reģionu attīstās arī zvejniecība. Sala joprojām saglabā bagātīgu dabas daudzveidību — tropu meži, piekrastes ekosistēmas un lielāku zīdītāju un putnu sugu klāstu — kas piesaista dabas mīļotājus un ekotūristus. Tūrisma attīstība ir mērena, taču pieprasījums pēc dabas ekskursijām, pludmales un niršanas vietām pieaug.
Transports un pieejamība
Buru ir pieejama ar kuģiem un vietējiem reisiem no citām Moluku salām. Vietējā infrastruktūra — ceļi, ostas un gaisa satiksme — pakāpeniski attīstās, tomēr daļā iekšzemes teritoriju piekļuve joprojām var būt ierobežota, it īpaši musonu sezonā. Apmeklētājiem tiek ieteikta iepriekšēja plānošana un vietējo satiksmes apstākļu pārbaude.
Pieminēšana un pārdomas
Buru stāsts apvieno gan dabas un kultūras vērtības, gan traģiskas un politiski sarežģītas lappuses. Vietējā vēsture, ieskaitot cietumu epizodi, joprojām ir nozīmīga tēma cilvēku atmiņās un diskusijās par taisnīgumu, cilvēktiesībām un atmiņu saglabāšanu. Mūsdienās daudzi centieni vērsti gan uz ilgtspējīgu attīstību, gan uz vēsturiskās pieredzes dokumentēšanu un upuru atzīšanu.
