Buru sala (Indonēzija) — etniskās kopienas, vēsture un politiskie cietumi
Buru sala, Indonēzija — pamatiedzīvotāju kultūra, koloniju un Japānas okupācijas vēsture, Suharto laikmeta politiskie cietumi un Pramoedija Ananta Toersa radītā mantojuma stāsts.
Buru ir sala Indonēzijā. Aptuveni trešdaļa iedzīvotāju ir pamatiedzīvotāji, galvenokārt buru, kā arī lisela, ambelau un kajeli iedzīvotāji. No 1658. līdz 1942. gadam Buru kolonizēja Nīderlandes Austrumindijas kompānija un pēc tam Nīderlandes kronis. No 1942. līdz 1945. gadam sala atradās Japānas armijas rokās. 1950. gadā tā kļuva par neatkarīgās Indonēzijas daļu. Prezidenta Suharto Jaunās kārtības pārvaldes laikā 20. gadsimta 60.-70. gados Buru bija cietums tūkstošiem politieslodzīto. Slavenais indonēziešu rakstnieks Pramoedija Ananta Toers šajā cietumā sarakstīja lielāko daļu savu romānu, tostarp Buru kvartetu.
Ģeogrāfija un administrācija
Buru atrodas Moluku arhipelāgā (Maluku) Indonēzijas austrumos. Sala ir mērena pēc izmēra ar dažādām ainavām — piekrastes līnijas, līdzenas zonas, kā arī iekšzemes kalnainākas daļas. Administratīvi Buru ir sadalīta vairākos rajonos (reģencēs), no kuriem nozīmīgākie ir Buru un Buru Selatan (Dienvidburu). Galvenās pilsētas un ostas nodrošina savienojumu ar citām Moluku salām un Indonēzijas centrālām daļām.
Etniskās kopienas, valodas un kultūra
Salas iedzīvotāju sastāvs ir daudzveidīgs. Liels īpatsvars ir vietējiem iedzīvotājiem — pamatiedzīvotājiem — kuru starpā izplatītas etniskās grupas ir buru, lisela, ambelau un kajeli. Ikdienā tiek lietota Bahasa Indonesia kā saziņas valoda, taču daudzviet saglabājušās vietējās valodas un dialekti. Vietējā kultūra izpaužas tradicionālajās dzīves paražās, amatniecībā, dziesmās un rituālos. Laikmetāra ietekme un ticību dažādība (kristietība, islāms un tradicionālās ticības) veido salu kultūrvēsturisko ainavu.
Vēsture — kolonizācija un karš
Buru vēsture ir saistīta ar Eiropas kolonizāciju un Otrā pasaules kara notikumiem. No 17. gadsimta beigām un vairāk nekā trīs gadsimtus salu ietekmēja Nīderlandes kolonizatori, kuri ieveda jaunu administrāciju un ekonomiskos modeļus. Japānas okupācija 1942.–1945. gadā radīja dziļas pārmaiņas, un pēc kara nāca Indonēzijas neatkarības laiks. 20. gadsimta vidū politiskās pārmaiņas Indijā atstāja spēcīgu iespaidu arī uz Buru.
Politiski motivēti ieslodzījumi un Buru kā cietumu
Padomju laikmeta un pēc tam Suharto Jaunās kārtības (Orde Baru) periodā Buru kļuva par vietu, kur tika izmitināti tūkstošiem cilvēku, kuru uzskata par politiski bīstamiem vai saistītiem ar kreisajām organizācijām pēc 1965. gada notikumiem Indonēzijā. Daudzi ieslodzītie nonāca salā bez tiesas sprieduma; apstākļi bieži bija skarbi — ierobežota medicīniskā aprūpe, spiedīgs darbs un izolācija no ārpasaules. Šie notikumi atstāja ilgstošas sekas gan cietumnieku, gan viņu ģimeņu dzīvēs, kā arī Indonezijas sabiedrībā kopumā.
Pramoedija Ananta Toers un literārā mantojuma tapšana
Pramoedija Ananta Toers ir viens no pazīstamākajiem autoritātes balsīm, kas pats bija ieslodzīts Buru salā. Tur viņš diktēja, sacerēja un glabāja daudzus tekstu fragmentus, kuru pamatojums vēlāk kļuva par mūsdienu indonēziešu literatūras stūrakmeni. No šīs pieredzes izauga daļa no viņa svarīgākajiem darbiem, tostarp pazīstamais Buru kvartets. Tomēr viņa dzīve un radošais ceļš ir arī smags piemiņas stāsts par cietumu režīma ietekmi uz cilvēcību un vārda brīvību.
Mūsdienu Buru — ekonomika, daba un tūrisms
Pašreiz Buru ekonomika balstās uz lauksaimniecību, zvejniecību un vietējo tirgu aktivitātēm. Galvenie lauksaimniecības produkti ir rīsi, koksne un dažādi tropu augi; daļā piekrastes reģionu attīstās arī zvejniecība. Sala joprojām saglabā bagātīgu dabas daudzveidību — tropu meži, piekrastes ekosistēmas un lielāku zīdītāju un putnu sugu klāstu — kas piesaista dabas mīļotājus un ekotūristus. Tūrisma attīstība ir mērena, taču pieprasījums pēc dabas ekskursijām, pludmales un niršanas vietām pieaug.
Transports un pieejamība
Buru ir pieejama ar kuģiem un vietējiem reisiem no citām Moluku salām. Vietējā infrastruktūra — ceļi, ostas un gaisa satiksme — pakāpeniski attīstās, tomēr daļā iekšzemes teritoriju piekļuve joprojām var būt ierobežota, it īpaši musonu sezonā. Apmeklētājiem tiek ieteikta iepriekšēja plānošana un vietējo satiksmes apstākļu pārbaude.
Pieminēšana un pārdomas
Buru stāsts apvieno gan dabas un kultūras vērtības, gan traģiskas un politiski sarežģītas lappuses. Vietējā vēsture, ieskaitot cietumu epizodi, joprojām ir nozīmīga tēma cilvēku atmiņās un diskusijās par taisnīgumu, cilvēktiesībām un atmiņu saglabāšanu. Mūsdienās daudzi centieni vērsti gan uz ilgtspējīgu attīstību, gan uz vēsturiskās pieredzes dokumentēšanu un upuru atzīšanu.
Ģeogrāfija un ģeoloģija
Buru sala atrodas starp divām Klusā okeāna jūrām - Serama jūru (indonēziešu: Laut Seram) ziemeļos un Bandas jūru (indonēziešu: Laut Banda) dienvidos un rietumos. Uz austrumiem atrodas Manipas šaurums (indonēziešu: Selat Manipa) un Seramas sala (indonēziešu: Pulau Seram). Buru platība ir 9 505 km2 (3 670 km²). Buru ir trešā lielākā Maluku salu daļa.
Buru ir ovālas formas. Tās garums no austrumiem uz rietumiem ir aptuveni 130 km (81 jūdze), bet no ziemeļiem uz dienvidiem - 90 km (56 jūdze). Salas augstākais punkts (2700 m) ir Kapalatmada kalna virsotne. Sala ir pārsvarā kalnaina, īpaši tās centrālajā un rietumu daļā. Lielu salas daļu klāj tropu lietus meži.
Kajeļu līcis pie Namlea 1949. gadā
Kayeli līcis
Augi un dzīvnieki
Buru atrodas starp Austrāliju un Āziju. Tās augi un dzīvnieki ir unikāli.
Buru raketu astes ir endēmisks salas organisms.
Administratīvais iedalījums
Sala pieder Indonēzijas Maluku provincei (indonēziešu: Propinsi Maluku). Tā ir sadalīta Buru reģentūrā (indonēziešu: Kabupaten Buru) un Dienvidburu reģentūrā (indonēziešu: Kabupaten Buru Selatan).
Iedzīvotāju skaits
2010. gada tautas skaitīšanā iedzīvotāju skaits salās, kas tiek pārvaldītas kā Buru, bija 161 828 cilvēki; 2015. gada starpposma tautas skaitīšanā šis skaitlis pieauga līdz 186 779 cilvēkiem. Aptuveni 68,3 % iedzīvotāju dzīvo ziemeļu reģentūrā un 31,7 % - dienvidu reģentūrā;
Vēsture
Pirmskoloniālais periods
Viens no pirmajiem Buru pieminējumiem ir 1365. gadā Nagarakretagamā. Tā ir seno javiešu valodā sarakstīta Majapahit karaļvalsts valdnieka Hayam Wuruk bēru runa.
16.-17. gadsimtā uz Buru pretendēja Ternates salas valdnieki un portugāļi. Taču neviena no šīm valstīm nekontrolēja salu. Viņi to apmeklēja tikai tirdzniecības nolūkos. Makassar iedzīvotāji no Sulavesi salas uzbūvēja Buru nocietinājumus. Makasāri piespieda vietējos iedzīvotājus audzēt vērtīgas garšvielas, piemēram, krustnagliņas.
Koloniālais periods
Gan Makasāri, gan Nīderlandes Austrumindijas kompānija vēlējās iegūt garšvielas Malajas arhipelāga austrumos. Tās izcīnīja karu. 1648. gadā holandieši izspieda Makassarus no Buru. Holandieši iznīcināja saimniecības un ēkas, jo nevarēja palikt Buru un baidījās, ka makasāri varētu atgriezties. Viņi atgriezās ar četriem lielgabaliem un 24 karavīriem 1658. gadā Kajeli līča dienvidu piekrastē. Viņi uzcēla pastāvīgu apmetni un cietoksni. Holandieši piespieda apmēram 2000 vietējo salas iedzīvotāju pārcelties uz Kajeli līci. Daudzi no viņiem bija muižnieki. Holandieši vēlējās kontrolēt vietējos iedzīvotājus un likt viņiem strādāt krustnagliņu laukos. Šie vietējie Kayeli iedzīvotāji kļuva par nozīmīgiem vadītājiem.
Holandes Austrumindijas kompānija beidza pastāvēt 18. gadsimta sākumā. Visa tās zeme Malaju arhipelāgā kļuva par Nīderlandes kroņa īpašumu. Buru tika sadalīta regentībās. Vietējie valdnieki, ko sauca par radžām, kontrolēja regentus holandiešu vārdā. Visi radži bija Kayeli cilšu dižciltīgie.
Kajeli dominances mazināšanās sākās 1880. gados, kad Leliali, Wae Sama un Fogi klanu vadoņi pārcēla ievērojamas savas etniskās grupas daļas uz savām sākotnējām apmetnēm; 1900. gadu sākumā tiem pievienojās Tagalisa. Līdz tam laikam daudzi citi no sākotnējiem 13 Kayeli ciemiem bija vai nu pamesti, vai arī zaudējuši savus radžus. Aptuveni līdz 1910. gadam Kayeli klana vadošā loma bija gandrīz izzudusi.
Pārejas gadi 1942-1950
No 1942. gada pavasara līdz 1945. gada vasarai japāņu armija kontrolēja visu Nīderlandes Austrumindiju, ieskaitot Buru. Salu bombardēja sabiedroto lidmašīnas. Tās uzbruka Namlea lidostai.
Pēc tam, kad Japāna zaudēja karu, salu atkal kontrolēja Nīderlande. 1946. gada decembrī Buru kopā ar pārējām Maluku salām, Sulavesi un Mazajām Sundu salām tika iekļauta daļēji neatkarīgā Austrumindonēzijas valstī. To izveidoja Nīderlandes valdība. Viņi plānoja, ka Austrumindijas pamazām kļūs par atkarīgu valsti. Austrumu Indonēzija 1949. gada decembrī pievienojās Indonēzijas Savienoto Valstu Republikai.
1950. gada aprīlī Buru, Ambona, Serama un dažas mazākas tuvējās salas izveidoja neatkarīgu Dienvidmoluku Republiku. Tās solīja uzturēt ciešus politiskos sakarus ar Nīderlandi. Indonēzijas Republika mēģināja absorbēt RMS, risinot sarunas. Taču tas neizdevās. Tāpēc 1950. gada jūlijā Indonēzijas Republika uzsāka sešus mēnešus ilgu karu. Indonēzijas Republika 1950. gada decembrī kontrolēja Buru, un tā kļuva par Indonēzijas Republikas sastāvdaļu.
Kā daļa no Indonēzijas
No 1950. līdz 1965. gadam jaunā valdība vēlējās padarīt Buru par Indonēzijas sastāvdaļu. Sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados, ģenerāļa Suharto militārā režīma laikā, Buru kļuva par galveno cietumu. Lielākā daļa ieslodzīto bija komunisti un citi kreisā spārna pārstāvji, kā arī intelektuāļi. Lielāko daļu Buru nometņu slēdza 1980. gadā. Vairāk nekā 12 000 cilvēku bija ieslodzītie. Vismaz vairāki simti bija miruši vai nogalināti.
Viens no ieslodzītajiem bija indonēziešu rakstnieks Pramoedya Ananta Toer. Viņš cietumā pavadīja 14 gadus (1965-1979). Tur viņš sarakstīja daudzus savus romānus, tostarp lielāko daļu Buru kvarteta. Līdz 1975. gadam Toeram nebija atļauts lietot ne zīmuli, ne papīru. Viņš iegaumēja savus romānus un stāstīja tos kameras biedriem. Viņi palīdzēja viņam atcerēties stāstus.
Krustnagliņas - garšviela, kurai bija nozīmīga loma Buru vēsturē.
Krustnagliņu koks
Holandiešu cietokšņa paliekas Kajeli līcī.
Transports
Buru ar citām Indonēzijas daļām savieno jūra. Tai ir divas galvenās ostas - Namlea un Namrole. Gaisa pārvadājumiem izmanto militāro lidlauku Namlea (skrejceļš 750 m). Lielākā daļa vietējo pārvadājumu notiek pa ceļiem.
Tradicionālais darbs un kultūra
Tradicionāli darbs un kultūra ciemos mainījās līdz ar gadalaikiem, un cilvēki pārvietojās, lai sekotu darbam un pārtikai. Vīrieši medīja savvaļas cūkas, ko sauca par Buru babirusa, briežus un oposumus. Sievietes vāca savvaļas dārzeņus. Rietumu musonu laikā (no novembra līdz aprīlim) gan vīrieši, gan sievietes strādāja laukos kopā. Augsne uz salas nebija laba, tāpēc dažreiz ciemus pārcēla uz jaunāku, labāku augsni. Dažreiz cilvēki pēc 20 gadu ilga viena zemes gabala izmantošanas pārcēla visu ciemu. Lielākā daļa apmetņu bija nelielas.
Buru tradicionālais apģērbs ir līdzīgs vairumam citu Indonēzijas tautu apģērbiem. Vīrieši valkā sarongus un tunikas ar gariem svārkiem. Sievietes arī valkā sarongus, bet īsāku žaketu. Dažādām salas ciltīm ir atšķirīga apģērba krāsa.
Tradicionālā Buru māja no 20. gadsimta 20. gadsimta sākuma
Lisela vīrieši ciematā, 20. gadsimta sākums.
Pētniecība
Gan indonēziešu, gan ārzemju zinātnieki pēta salas augu un dzīvnieku valsts īpatnības. Taču oriģinālie augi piekrastē un liela daļa kalnu mežu ir izcirsti vai iznīcināti lauksaimniecības vajadzībām. Kalnos saglabājušās tikai divas lielas lietus mežu platības. Tās ir aizsargājamās teritorijas Gunung Kapalat Mada (1380 km2 ) un Waeapo (50 km ). 2
Meklēt