Pramoedya Ananta Toer

Agrīnie gadi

Prāmodija dzimis 1925. gada 6. februārī Blorā, Javas centrālajā daļā, kas tolaik atradās Nīderlandes Austrumindijas sastāvā. Viņš bija vecākais dēls ģimenē. Pramoedjas tēvs bija skolotājs. Viņa tēvs darbojās arī Boedi Oetomo (pirmajā atzītajā indonēziešu nacionālajā organizācijā Indonēzijā). Pramoedya māte bija rīsu tirgotāja. Viņa vectēvs no mātes puses bija devies svētceļojumā uz Meku. Kā rakstīts viņa daļēji autobiogrāfiskajā stāstu krājumā "Cerita Dari Blora", sākotnēji viņa vārds bija Pramoedya Ananta Mastoer. Taču viņš uzskatīja, ka uzvārds Mastoer ir pārāk aristokrātisks. Javiešu valodas priedēklis "Mas" nozīmē augstākā ranga cilvēks dižciltīgā ģimenē. Tāpēc viņš atcēla "Mas" un saglabāja Toer kā savu uzvārdu. Pramoedija mācījās Surabajas Radio arodvidusskolā, bet tikko bija to pabeidzis, kad 1942. gadā Japāna iebruka Surabajā.

Otrā pasaules kara laikā Pramoedija sākumā atbalstīja Japānas impērijas okupācijas spēkus. Viņš uzskatīja, ka japāņi ir slikti, bet labāki par holandiešiem. Viņš strādāja par mašīnrakstītāju japāņu laikrakstā Džakartā. Tomēr, karam turpinoties, indonēzieši iebilda pret japāņu karaspēka nežēlīgo izturēšanos un kara laika racionalizāciju. Sukarno lojālie nacionālistu spēki pārgāja atbalstīt nākamos sabiedrotos pret Japānu. To darīja arī Prāmedija.

1945. gada 17. augustā, kad Indonēziju sasniedza ziņas par sabiedroto uzvaru pār Japānu, Sukarno pasludināja Indonēzijas neatkarību. Tas aizsāka Indonēzijas nacionālo revolūciju pret britiem un holandiešiem. Šajā karā Prāmedija pievienojās paramilitārai grupai Karavangā, Kranji (Rietumjavā). Viņš tika nosūtīts uz Džakartu. Džakartā viņš rakstīja īsus stāstus un grāmatas, kā arī veica nacionālistu propagandu. No 1947. gada līdz 1949. gadam, kad Nīderlande atzina Indonēzijas neatkarību, holandieši viņu ieslodzīja Bukit Duri cietumā Džakartā. Cietumā viņš uzrakstīja savu pirmo nozīmīgāko romānu "Bēglis".

Nozīme pēc tam, kad Indonēzija kļuva neatkarīga

Pirmajos gados pēc Indonēzijas neatkarības iegūšanas Prāmedija rakstīja stāstus par jaunās valsts problēmām. Viņš rakstīja arī daļēji autobiogrāfiskus darbus, balstoties uz savām atmiņām par Otrā pasaules kara laiku. Pēc tam viņš devās dzīvot uz Nīderlandi kultūras apmaiņas programmas ietvaros. Vēlāk viņš devās vairākās citās kultūras apmaiņas programmās, tostarp uz Padomju Savienību un Ķīnas Tautas Republiku.

Indonēzijā Pramedija ieguva literatūras un sabiedrības kritiķa reputāciju. Viņš pievienojās kreisi noskaņotajai rakstnieku grupai Lekra un rakstīja laikrakstos un literāros žurnālos. Viņa rakstīšanas stils kļuva politiskāks. Viens no piemēriem ir viņa stāsts Korupcija (Korupcija). Tas ir stāsts par ierēdni, kurš iekrīt korupcijas slazdā. Tas viņam radīja problēmas ar Sukarno valdību.

No 50. gadu beigām Prāmodija sāka pasniegt literatūras vēsturi Universitas Res Publica. Šī universitāte bija politiski kreisi orientēta. Gatavojot stundas, viņš sāka apzināties, ka priekšstatus par indonēziešu valodu un literatūru bija izkropļojušas holandiešu koloniālās varas iestādes. Viņš meklēja materiālus, kurus koloniālās izglītības iestādes un indonēzieši pēc neatkarības iegūšanas bija ignorējuši.

Pramoedya bija pabijis Ķīnā, tāpēc viņam bija labas jūtas pret Indonēzijas ķīniešiem. Tas Indonēzijā pēc neatkarības atgūšanas bija neparasti. Indonēzijas valdība bija pieņēmusi daudzus likumus, kas ierobežoja indonēziešu ķīniešu brīvību, un malajiešu vai javiešu etniskie iedzīvotāji bieži diskriminēja Indonēzijas ķīniešus. Pramoedya publicēja vēstuļu sēriju iedomātam ķīniešu korespondentam, kurā tika apspriesta Indonēzijas ķīniešu vēsture un kura saucās Hoakiau di Indonesia (Aizjūras ķīniešu vēsture Indonēzijā). Viņš kritizēja valdību par to, ka tā ir pārāk centrēta uz Javas reģionu un nejūtīga pret citu Indonēzijas reģionu un tautu vajadzībām un vēlmēm. Tā rezultātā Indonēzijas militārie spēki viņu arestēja un deviņus mēnešus ieslodzīja Cipinangas cietumā.

Ieslodzījums Suharto laikā

1965. gada oktobrī notika apvērsums, kurā armija pārņēma varu pēc nepatiesa apgalvojuma, ka vairāku augsta ranga ģenerāļu slepkavību organizējusi Indonēzijas Komunistiskā partija. Tas bija sākums Suharto Jaunajai kārtībai. Šī valdība bija vardarbīgi vērsta pret komunistiem. Pramoedya bija ar Indonēzijas Komunistisko partiju saistītas literārās grupas "Tautas kultūras organizācija" vadītājs. Tāpēc Jaunās kārtības režīms viņu nosauca par komunistu un valsts ienaidnieku. Vardarbīgās pretkomunistiskās tīrīšanas laikā 1965.-1966. gadā Suharto valdība Pramoedya arestēja, piekāva un ieslodzīja cietumā. Viņš tika atzīts par politisko ieslodzīto. Viņa grāmatas tika aizliegtas, un viņš bez tiesas tika ieslodzīts cietumā, vispirms Nusa Kambanganā Javas dienvidu piekrastē, bet pēc tam soda kolonijā Buru Indonēzijas arhipelāga austrumu salās. .

Buru salas ieslodzījumā viņam tika aizliegts rakstīt. Tomēr viņš radīja savu pazīstamāko darbu sēriju - Buru kvartetu. Tā ir četru vēsturisku romānu sērija, kas stāsta par Indonēzijas nacionālisma attīstību. Grāmatas daļēji balstītas uz viņa paša bērnībā piedzīvoto. Grāmatu nosaukumi angļu valodā ir šādi: Buru grāmatu nosaukumi: This Earth of Mankind, Child of All Nations, Footsteps un House of Glass. Sērijas galvenais varonis ir vārdā Minke. Viņš ir mazs javiešu karaļnams. Šis varonis ir līdzīgs indonēziešu žurnālistam Tirto Adhi Surjo. Viņš aktīvi darbojās nacionālistu kustībā.

Kvartetā ir spēcīgi indonēziešu un ķīniešu tautības sieviešu tēli. Grāmatas parāda, cik grūti šiem cilvēkiem bija dzīvot koloniālā valdījumā. Viņi piedzīvoja rasistisku diskrimināciju un uzbrukumus. Viņi cīnījās par personīgo un nacionālo politisko neatkarību. Šīs grāmatas ir raksturīgas lielākajai daļai Prāmidjas rakstniecības. Tās stāsta personiskus stāstus un koncentrējas uz atsevišķiem cilvēkiem, kas ir iesaistīti tautas vēstures kustībās.

Pirms nosūtīšanas uz Buru gūstekņu nometni Prāmedja bija veicis pētījumus grāmatu izdošanai. Kad viņu arestēja, viņa bibliotēka tika sadedzināta, un liela daļa viņa kolekcijas un agrīno darbu tika pazaudēta. Buru cietuma kolonijā viņam nebija atļauts pat ņemt līdzi zīmuli. Prāmedija domāja, ka viņš kādreiz spēs uzrakstīt romānus uz papīra. Viņš stāstīja romānu stāstus saviem ieslodzītajiem. Citi ieslodzītie klausījās stāstus un tad viņam palīdzēja. Viņi veica papildu darbu, lai Pramoedya nebūtu tik daudz jāstrādā. Beidzot viņš varēja uzrakstīt romānus. Galīgais grāmatu nosaukums - "Buru kvartets" - radās pēc cietuma, kurā viņš tos radīja. Tās ir apkopotas un izdotas angļu valodā. Maksvels Leins tās tulkojis. Tās ir izdotas arī daudzās citās valodās. Līdz 2005. gadam tās bija izdotas 33 valodās (BIWP). Daudzi cilvēki ārpus Indonēzijas uzskatīja, ka tās ir izcilas grāmatas. Tās ieguva daudzas balvas. Taču Indonēzijas valdība aizliedza to publicēšanu Indonēzijā. Tāpēc vienu no Indonēzijas slavenākajiem literārajiem darbiem bija gandrīz neiespējami atrast valsts iedzīvotājiem, par kuru vēsturi tas vēstīja. Indonēzieši ārzemēs ieskenēja kopijas un dalījās ar tām internetā ar cilvēkiem valstī.

Pramoedya savos darbos par koloniālo Indonēziju atzina islāma kā tautas opozīcijas holandiešiem virzītājspēka nozīmi. Viņa darbi nav par reliģiju, un tajos nav skaidras reliģiskas tematikas. Viņš iebilda pret cilvēkiem, kuri izmantoja reliģiju, lai kontrolētu cilvēku domāšanu. Dažkārt viņš rakstīja negatīvi par reliģiski dievbijīgiem cilvēkiem.

Buru tpc 1967


Romāns: Bumi Manusia (Šī cilvēces zeme) Buru kvarteta pirmā grāmata.

Atbrīvots no cietuma un vēlāk raksta

1979. gadā Prāmedja tika atbrīvots no cietuma. Taču līdz 1992. gadam viņš joprojām atradās mājas arestā Džakartā. Šajā laikā viņš izdeva "Meiteni no krasta", vēl vienu daļēji fantastisku romānu, kas balstīts uz viņa vecmāmiņas pieredzi (šī darba 2. un 3. sējums tika iznīcināts kopā ar viņa bibliotēku 1965. gadā). Viņš sarakstīja arī Nyanyi Sunyi Seorang Bisu (1995); A Mute's Soliloquy, autobiogrāfiju, kas balstīta uz vēstulēm, kuras viņš rakstīja savai meitai no ieslodzījuma Buru, bet kuras netika atļauts nosūtīt, un Arus Balik (1995).

Viņš rakstīja daudzas slejas un īsus rakstus, kuros kritizēja Indonēzijas valdību. Viņš sarakstīja grāmatu Perawan Remaja dalam Cengkeraman Militer (Jaunās jaunavas militārpersonas gūstā) - dokumentālu grāmatu, kurā atspoguļota to japāņu sieviešu nožēlojamā situācija, kuras japāņu okupācijas laikā bija spiestas kļūt par mierinātājām un pēc tam bija pakļautas apspiešanai Indonēzijas sabiedrībā. Japāņu militārie spēki aizveda šīs sievietes uz Buru salu. Japāņi viņas izvaroja un seksuāli izmantoja. Daudzas palika tur, nevis atgriezās Javas salā. Citi politiskie ieslodzītie Buru salā kopā ar Pramoediju varēja satikt dažas no šīm sievietēm. Viņi pastāstīja sieviešu stāstus Pramoedya. Pagājušā gadsimta 70. gados viņš tos pierakstīja stāstījuma formā. Tas bija sākums 2001. gadā publicētajai grāmatai.

Pramoedya 2006. gada 27. aprīlī tika hospitalizēts diabēta un sirds slimības komplikāciju dēļ. Viņš arī smagi smēķēja Kretek (krustnagliņu) cigaretes, un, atrodoties ieslodzījumā, viņš gadiem ilgi cieta no vardarbības. Pramoedya tika slavēts par saviem rakstiem un saņēma daudzas balvas. Daudzi uzskatīja, ka viņš ir labākais kandidāts uz Nobela prēmiju literatūrā no Indonēzijas un Dienvidaustrumāzijas.

Pramoedya rakstos par Indonēziju pievēršas starptautiskajām un reģionālajām straumēm, ko izraisījuši vēstures politiskie notikumi, un tam, kā šie notikumi plūst cauri viņa dzimtenei un ietekmē tās iedzīvotājus. Pramoedya dalās arī ar personīgo vēsturi, kurā viņš piedzīvojis grūtības un apcietinājumu par saviem pašizpausmes centieniem un rakstīšanas politiskajiem aspektiem, kā arī cīnījies pret savas tautas līderu cenzūru, kas vērsta pret viņa darbus.

Pramoedya 90. gados


Pramoedjas kapa vieta Karet Bivak kapsētā, Džakartā

Apbalvojumi

• 1988 PEN/Barbaras Goldsmitas balva "Brīvība rakstīt".
• 1989 The Fund for Free Expression Award, Ņujorka, ASV.
• 1992. gada angļu P.E.N. centra balva, Lielbritānija.
• 1992. gada Stichting Wertheim balva, Nīderlande.
• 1995. gada Ramona Magsaysay balva par žurnālistiku, literatūru un radošo komunikācijas mākslu.
• 1999 Mičiganas Universitātes Goda doktora grāds (Doctor Honoris Causa).
• 1999. gada Kalifornijas Universitātes (Berklija, Bērklija) kanclera balva.
• 2000 Chevalier de l'Ordre des Arts et des Lettres Francijas Republika.
• 2000. gada 11. Fukuokas Āzijas kultūras balva.
• 2004. gada Norvēģijas Autoru savienības balva par ieguldījumu pasaules literatūrā un nepārtrauktu cīņu par tiesībām uz vārda brīvību.
• 2004 Pablo Nerudas balva, Čīle
• 2005. gada pasaules intelektuāļu aptauja, ko veicis izdevums Prospect.

Galvenie darbi