Metafizika
Metafizika ir nozīmīga filozofijas nozare. Tā attiecas uz eksistenci un eksistējošo lietu būtību. Kopumā tā ir realitātes teorija.
Ontoloģija ir metafizikas daļa, kurā tiek aplūkots tas, kas eksistē - esamības kategorijas. Papildus ontoloģijai metafizika aplūko eksistējošo lietu dabu un attiecības starp tām.
Metafizisko ideju, ka realitāte eksistē neatkarīgi no cilvēka prāta un tomēr to var iepazīt, sauc par reālismu. Metafiziskā ideja, ka no prāta neatkarīga realitāte neeksistē un to nevar iepazīt, ir ideālisms. Tie ir divi galvenie metafizikas cīņas lauki.
Platons (pa kreisi) un Aristotelis (pa labi). Par metafizikas radītāju parasti uzskata Aristoteli.
Vēsture
Dabas filozofija
Rietumos metafizika parasti tiek saistīta ar dabas filozofiem Senajā Grieķijā, kur Aristotelis sistematizēja dabas metafizisko aprakstu, kas ir līdzvērtīgs mūsdienu teorētiskajai zinātnei.
4. gadsimtā pēc Kristus dzimšanas Aleksandrijā, Ēģiptē, alķīmija sāka pārveidoties par ķīmiju. Tradicionālais viedoklis ir tāds, ka alķīmija bija iesakņojusies misticismā un ka ķīmija kļuva par zinātni tikai 19. gadsimtā.
Zinātne
17. gadsimta sākumā Galilejs iepazīstināja fiziķus ar saviem eksperimentiem ar zemes objektiem - tā Rietumeiropā aizsākās empīriskā zinātne. Galileja kustības likumi noveda pie Aristoteļa ideju apvērsuma - revolūciju vairāk vai mazāk pabeidza Dekarta fizikas, kas balstījās uz Kopernika un Galileja mehāniku, plaša atzīšana.
Ņūtona fizika strauji aizstāja Dekarta fiziku. Īzaks Ņūtons, tāpat kā citi, kurus mēs tagad saucam par zinātniekiem, bija pazīstams kā dabas filozofs. 1830. gados Ožjūgs Kots radīja pozitīvismu - pirmo moderno zinātnes filozofiju. Tā mērķis bija nošķirt zinātni no reliģijas un metafizikas.
1847. gadā Hermanis fon Helmholcs savā darbā "Par enerģijas saglabāšanu" formulēja pirmo termodinamikas likumu un mēģināja fizioloģiju reducēt uz fiziku. 1859. gadā Darvins piedāvāja evolūcijas skaidrojumu dabiskās atlases ceļā. Abi šķiet ticami un saderīgi ar fizikas teoriju.
Vispārēja lietošana
Līdz 1860. gadiem vārdnīcā parādījās termins "zinātne" (kā kaut kas atšķirīgs no filozofijas). Mūsdienās termins metafizika parasti attiecas uz diskusijām par realitātes aspektiem, kas ir ārpus fizikas. Īpaši to cilvēku vidū, kas cenšas būt zinātniski, termins metafizika var būt dažādā mērā nomelnojošs. Tomēr zinātnes filozofi atzīst, ka zinātne nav iespējama bez metafizikas. Vismaz pirms empīriskās izpētes uzsākšanas ir nepieciešama ontoloģija. Tas ir tāpēc, ka ir vajadzīgas kategorijas, kurās iedalīt novērojumus.
Saistītās lapas
- Metafiziskie dzejnieki
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir metafizika?
A: Metafizika ir galvenā filozofijas nozare, kas nodarbojas ar eksistenci un eksistējošo lietu dabu, kā arī ar realitātes teoriju.
J: Ko aplūko ontoloģija?
O: Ontoloģija ir metafizikas daļa, kurā tiek aplūkots tas, kas eksistē; būtības kategorijas.
J: Kādas citas tēmas tiek aplūkotas metafizikā?
A: Citas tēmas, kas tiek apspriestas metafizikā, ir objekti un to īpašības, telpa un laiks, cēlonis un sekas, kā arī tas, kas ir iespējams.
J: Kā metafizika ir saistīta ar realitāti?
A: Metafizika ir realitātes teorija. Tās mērķis ir izprast eksistences būtību un tās saistību ar citām eksistējošām lietām.
Vai ontoloģija aptver visus metafizikas aspektus?
A.: Nē, ontoloģija aptver tikai vienu aspektu - to, kas eksistē, bet metafizika aptver arī citus aspektus, piemēram, objektus un to pazīmes, telpu un laiku, cēloņus un sekas utt.
J: Vai ontoloģija pārklājas ar citām filozofijas nozarēm?
A: Jā, ontoloģija (pētījums par to, kas eksistē) var daļēji pārklāties ar citām nozarēm, piemēram, epistemoloģiju (pētījums par zināšanām).
J: Kā mēs izmantojam metafiziskās teorijas savā ikdienas dzīvē? A: Metafiziskās teorijas var palīdzēt mums labāk izprast mūsu pasauli, sniedzot ieskatu par to, kā dažādi elementi mijiedarbojas savā starpā. Šo izpratni pēc tam var izmantot dažādās dzīves situācijās, lai palīdzētu pieņemt lēmumus vai atrisināt problēmas.
