Metafizika: definīcija, ontoloģija un reālisms vs. ideālisms

Metafizika ir nozīmīga filozofijas nozare. Tā attiecas uz eksistenci un eksistējošo lietu būtību. Kopumā tā ir realitātes teorija.

Ontoloģija ir metafizikas daļa, kurā tiek aplūkots tas, kas eksistē - esamības kategorijas. Papildus ontoloģijai metafizika aplūko eksistējošo lietu dabu un attiecības starp tām.

Metafizisko ideju, ka realitāte eksistē neatkarīgi no cilvēka prāta un tomēr to var iepazīt, sauc par reālismu. Metafiziskā ideja, ka no prāta neatkarīga realitāte neeksistē un to nevar iepazīt, ir ideālisms. Tie ir divi galvenie metafizikas cīņas lauki.

Kas ir metafizika plašākā izpratnē?

Metafizika mēģina atbildēt uz fundamentāliem jautājumiem par to, kas pastāv un kādā veidā pastāvēšana ir strukturēta. Tā nenododas tikai empīriskai datu vākšanai, bet izmanto loģisku argumentāciju, jēdzienu analīzi un dažkārt intuitsijas un domas eksperimentus. Metafizika iekļauj jautājumus par lietu būtību (essenci), identitāti, cēloņiem, laiku, telpu, iespējamību, kā arī attiecībām starp daļām un veselumu.

Galvenās tēmas un problēmas

• Ontoloģija: kādas kategorijas eksistē (piem., objekti, īpašības, notikumi, struktūras)?
• Substance un atribūti: vai pasaule sastāv no neatkarīgām substancēm, kurām piemīt īpašības, vai arī viss ir attiecību tīkls?
• Universāli un partikulari: vai īpašības (piem., sarkanums) pastāv neatkarīgi no konkrētiem objektiem?
• Identitāte un pēctecība: kāpēc un kad kaut kas paliek tas pats objekts laika gaitā?
• Cēloņi un determinisms: vai notikumi ir noteikti cēloņsakarību tīkla vai ir vieta nejaušībai un brīvai gribai?
• Telpa un laiks: vai tie ir absolūti, attiecīgi vai konstruktēti prātā?
• Modalitāte: kas ir iespējams, nepieciešams vai iespējams pretstatā neiespējamam (spektrs iespējamības vai nepieciešamības)?

Ontoloģija — dziļāk

Ontoloģija klasificē esamību pēc kategorijām un mēģina noteikt, kuri no mūsu jēdzieniem atbilst reālitātei. Tas var ietvert debates par šādiem jautājumiem:

• Vai abstrakti objekti (piem., matemātiski objekti, veselumi kā "taisnīgums") eksistē neatkarīgi no cilvēku domām (platonisms) vai tie ir tikai mūsu izdomājums vai valodas konstrukts (nominalisms)?
• Vai prāts un materiālais ir divas atšķirīgas substancēs (duālisms) vai tikai viena (monisms), un ja jā — vai tā ir materiāla (fizikalizms) vai kāda cita veida (piem., idealisms, panpsihisms)?
• Kā saprast "piederību" un "daļas" attiecības — vai strukturālās attiecības ir tikpat reālas kā objekti, kurus tās sasaista?

Reālisms pret ideālismu — skaidrāk

Reālisms apgalvo, ka pasaules struktūra un objekti pastāv neatkarīgi no mūsu uztveres vai domāšanas. Ir vairāki reālisma paveidi:

• Zinātniskais reālisms — teorijas apraksta patiesas pasaules struktūras (piem., kvantu daļiņu esamība neatkarīgi no novērotāja).
• Metafiziskais reālisms — vispārīgāka pārliecība par neatkarīgu realitāti un tās aprakstāmību.

Ideālisms apgalvo, ka realitāte ir atkarīga no prāta vai garīgām struktūrām. Tas var izpausties kā:

• Subjektīvais ideālisms — objekti eksistē tikai tad, kad tie tiek uztverti (piem., Berkijs).
• Transcendentālais ideālisms — mēs nevaram iepazīt lietas paša par sevi neatkarīgi no mūsu izziņas struktūrām (piem., Kants), tomēr pastāv kaut kāda realitāte aiz tās.

Diskusijas starp reālismu un ideālismu skar arī to, cik daudz mūsu zināšanas par pasauli ir atkarīgas no valodas, kultūras vai kognitīvām struktūrām.

Argumenti un pretargumenti

• Par reālismu: intuitīvs arguments — šķiet dabiski pieņemt, ka pasaules objekti pastāvētu arī tad, ja neviens tos neuztvertu; zinātnes panākumi tiek skaidroti ar pieņēmumu, ka teorijas atspoguļo neatkarīgu realitāti.
• Pret reālismu: kritika no ideālisma un konstruktīvisma — mūsu teorijas un novērojumi vienmēr ir teorētiski noslogoti, tāpēc nav garantijas par tiešu piekļuvi "patiess" realitātei.
• Par ideālismu: norāda uz to, ka cilvēka uztvere un izpratne veido redzējumu par pasauli, un bez prāta nav jēgas runāt par "pasauli".
• Pret ideālismu: šķiet pretrunīgi apgalvot, ka, piemēram, kalns vai akmens pārstāj pastāvēt, ja neviens tos uztver; arī daudzas zinātnes atklāšanas norāda uz neatkarīgu struktūru pastāvēšanu.

Metafizikas metodes un saistība ar zinātni

Metafizika izmanto dažādas metodes: loģisku dedukciju, jēdzienu analīzi, domas eksperimentus (thought experiments), kā arī mijiedarbojas ar zinātnes atziņām. Daļa filozofu uzskata, ka metafizikai ir jārespektē zinātnes atklājumi (zinātniska harmonizācija), citi aizsargā neatkarīgu, a priori metafizisku izpēti.

Vēsturiskais konteksts

Metafizikas saknes atrodamas Senajā Grieķijā (Plato, Aristotelis). Viduslaikos metafizika saplūda ar teoloģiju, savukārt modernajā laikmetā Descartes, Spinoza un Leibniz attīstīja jaunus metafizikas modeļus. Hume un Kant radīja būtiskas skepšu un kritiskās pieejas, kas ietekmēja mūsdienu debates. Pēdējā gadsimta darbos filozofi kā Quine un Strawson aktualizēja jautājumus par ontoloģijas metodēm un kritērijiem.

Kāpēc metafizika ir svarīga?

Metafizika veido pamatpieņēmumus, uz kuriem balstās mūsu zināšanas, ētika, zinātne un ikdienas domāšana. Sapratne par to, kas pastāv un kāda ir lietu daba, ietekmē mūsu pasaules uztveri, teoriju interpretācijas un pat praktiskas izvēles (piem., tehnoloģiju ētika, mākslīgā intelekta attīstība, vides politika).

Noslēgumā — metafizika nav tikai spekulatīva nodarbe; tā cenšas strukturēt mūsu domas par realitāti un sniegt rīkus, ar kuriem analizēt fundamentālus jautājumus par pasauli un mūsu vietu tajā.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir metafizika?

J: Ko aplūko ontoloģija?

J: Kādas citas tēmas tiek aplūkotas metafizikā?

J: Kā metafizika ir saistīta ar realitāti?

Vai ontoloģija aptver visus metafizikas aspektus?

J: Vai ontoloģija pārklājas ar citām filozofijas nozarēm?

Meklēt pēc burta