Attīstīta valsts (saukta arī par industrializētu valsti vai ekonomiski attīstītāku valsti) ir valsts, kurā ir vairāk uzņēmumu un infrastruktūra (ceļi, lidostas, elektrība utt.) nekā jaunattīstības valstī. Lai novērtētu ekonomikas izaugsmi, visbiežāk izmanto iekšzemes kopprodukta (IKP) un ienākumu uz vienu iedzīvotāju (vidējais naudas daudzums uz vienu cilvēku) rādītājus. Citi rādītāji ir arī rūpniecības apjoms, infrastruktūras līmenis, lasītprasme un rakstītprasme, paredzamais dzīves ilgums un dzīves pamatstandarts. Nav precīza veida, kā noteikt, kura valsts ir attīstīta vai jaunattīstības valsts. Cilvēki bieži diskutē par to, kuras valstis ir visattīstītākās,

Attīstītajās valstīs ir postindustriālā ekonomika, kas nozīmē, ka pieaug pakalpojumu sektora nozīme un samazinās rūpniecības sektora nozīme. Pakalpojumu sektorā ir tādas darba vietas, kurās cilvēks kaut ko dara cita cilvēka labā, piemēram, pārdod vai salabo kādu preci. Rūpniecības sektorā darba vietas faktiski ir saistītas ar produkta ražošanu, parasti rūpnīcā. Attīstītā valstī darba vietas rūpniecības nozarē var tikt pārceltas uz mazāk attīstītām valstīm, kurās darba ņēmējiem maksā mazāk. Jaunattīstības valstīs var notikt industrializācijas process (rūpnīcu un infrastruktūras izveide), bet mazattīstītās valstis parasti ir atkarīgas no lauksaimniecības, bieži vien no naturālās lauksaimniecības.

Pirmā industrializētā valsts bija Apvienotā Karaliste, tai sekoja Beļģija. Vēlāk industrializētās valstis bija Vācija, ASV, Francija un citas Rietumeiropas valstis. Džefrijs Sakss (Jeffrey Sachs) uzskata, ka pašreizējā šķelšanās starp attīstītajām un jaunattīstības valstīm galvenokārt ir 20. gadsimta notikums.

Kā tiek mērīta valsts attīstība?

Attīstību nevar pilnībā izteikt ar vienu rādītāju, tāpēc parasti izmanto vairākus ekonomiskus, sociālus un institucionālus indikatorus. Biežāk lietotie rādītāji:

  • IKP uz iedzīvotāju (GDP per capita) — kopējo preču un pakalpojumu vērtība dalīta uz iedzīvotāju skaitu; bieži lieto, tomēr tas neņem vērā ienākumu nevienlīdzību.
  • GNI/GDP uz vienu iedzīvotāju pēc PPP — pielāgo par pirkšanas spējas atšķirībām (pirktspējas paritāte), kas ļauj labāk salīdzināt dzīves līmeni starp valstīm.
  • Cilvēka attīstības indekss (HDI) — Savienoto Nāciju izstrādāts rādītājs, kas apvieno dzīves ilgumu, izglītību un ienākumus.
  • Lasītprasme un izglītības līmenis — ilgstošs augstāks izglītības līmenis parasti saistīts ar augstāku produktivitāti un inovācijām.
  • Dzīves ilgums un veselības rādītāji — veselības aprūpes pieejamība un kvalitāte ietekmē darba spējas un produktivitāti.
  • Nodarbinātības struktūra — pakalpojumu sektora īpatsvars, rūpniecības tehnoloģiskā attīstība u. c.
  • Infrastruktūra un enerģijas pieejamība — ceļu, sakaru, elektroapgādes un transporta kvalitāte.
  • Iekšējā nevienlīdzība un nabadzības līmenis — pat ar augstu IKP var pastāvēt ievērojama daļa iedzīvotāju, kas dzīvo zem nabadzības sliekšņa.
  • Institūciju kvalitāte — tiesiskums, korupcijas līmenis, pārvaldība un stabilitāte ietekmē ieguldījumus un izaugsmi.

Būtiskākās pazīmes un tendences attīstītā valstī

  • Augsta urbanizācijas pakāpe: liela daļa iedzīvotāju dzīvo pilsētās, kas veicina darba dalīšanos, pakalpojumu attīstību un inovācijas.
  • Pakalpojumu ekonomikas dominēšana: veselības aprūpe, izglītība, finanšu pakalpojumi, IT un citas augstas pievienotās vērtības nozares kļūst par galveno nodarbinātības un ienākumu avotu.
  • Augsta darba ražīguma līmeņa un tehnoloģiju izmantošana: investīcijas izpētē un attīstībā (R&D), automatizācija un digitalizācija.
  • Sociālā drošība un publiskie pakalpojumi: plašāka veselības apdrošināšana, pensijas, sabiedriskā izglītība un infrastruktūra.
  • Tirdzniecības un pakalpojumu diversifikācija: eksportā nav dominējoša tikai viena izejviela; vairāk rūpniecības un augstas vērtības pakalpojumu.

Ekonomiskie rādītāji — kas ir vissvarīgākais?

Nav viena "pareizā" rādītāja. Praktiski svarīgi ir izvērtēt kopumu:

  • IKP vai GNI uz vienu iedzīvotāju ( pēc PPP): parāda vidējo materiālo labklājību;
  • HDI: iekļauj veselību un izglītību;
  • Gini indekss: mēra ienākumu nevienlīdzību;
  • Nodozarmjobu struktūra: augsts pakalpojumu īpatsvars bieži liecina par postindustriālu sabiedrību;
  • Investīcijas infrastruktūrā un R&D: rāda nākotnes konkurētspēju;
  • Pietiekama nodarbinātība un zema bezdarba līmeņi: stabilitātes un labklājības pazīme.

Vēsturiskā perspektīva un globalizācija

Industrializācija sākās 18.–19. gadsimtā Rietumeiropā un vēlāk izplatījās uz citām teritorijām — Apvienotā Karaliste, Beļģija, Vācija, ASV u. c. Ilgtermiņā notika pāreja no lauksaimniecības uz rūpniecību un vēlāk uz pakalpojumu un zināšanu ekonomiku. Globalizācijas procesi ir veicinājuši kapitāla, preču un tehnoloģiju plūsmu — tas ļāvis daļai valstu ātrāk attīstīties, bet radījis arī jaunas atkarības un nevienlīdzības.

Kāpēc klasifikācija nav vienkārša?

  • Rādītāji var slēpt iekšējas atšķirības: augsts IKP uz iedzīvotāju nenozīmē, ka visu iedzīvotāju dzīves līmenis ir augsts.
  • Atšķirīgi kritēriji: starptautiskās organizācijas (Pasaules Banka, IMF, ANO u. c.) izmanto dažādus kritērijus un sliekšņus.
  • Straujas pārmaiņas: valsts var ātri mainīt statusu, piemēram, pateicoties dabas resursiem, tehnoloģiju uzplaukumam vai politiskām reformām.
  • Vides ilgtspēja: tradicionālā attīstības mērīšana bieži neņem vērā dabas kapitāla izsīkšanu vai klimata riskus, kas ilgtermiņā ietekmē labklājību.

Kopsavilkums

Attīstīta valsts raksturojas ar augstu dzīves līmeni, attīstītu infrastruktūru, labi izveidotu pakalpojumu sektoru, stabilām institūcijām un investīcijām izglītībā un veselībā. Tomēr nav vienotas, precīzas līnijas starp attīstītām un jaunattīstības valstīm — dažādi rādītāji sniedz daļēju priekšstatu, un lēmums par klasifikāciju bieži ir atkarīgs no konteksta un izmantotajiem kritērijiem.