Atahuallpa jeb Atawallpa (ap 1502. - 1533.) bija 13. un pēdējais Tahuantinsuyo jeb Inku impērijas imperators. Viņš kļuva par imperatoru pēc tam, kad uzvarēja savu jaunāko pusbrāli Huaskaru pilsoņu karā, kas sekoja pēc viņu tēva inkas Huajnas Kapaka nāves no infekcijas slimības (iespējams, malārijas vai bakas). Atahuallpa pārvaldīja plašu impēriju, kuras centrs atradās Andu kalnos ap Kuskas (Cusco) latiņu, un pēc pilsoņu kara bija skaidrs līderis, kas centās atjaunot kārtību un konsolidēt varu.
Pilsoņu karš un impērijas vājināšanās
Pilsoņu karš starp Atahuallpu un Huaskar uzzināja par smagām sekām — tas iztukšoja resursus, izsmēla karaspēku un radīja iekšējus konfliktus, kas padarīja impēriju ievainojamāku ārējiem iebrucējiem. Huajnas Kapaka nāve no slimības izraisīja varas vakuumu, un daudzās provinciās pieauga neskaidrība un sacelšanās. Šis iekšējais konflikts bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc mazāk nekā gadu vēlāk spāņiem izdevās iekarot plašas inku teritorijas.
Saskare ar Spāniju — gūsts un izpirkums
Gada gaitā, kad impērija bija novājināta, pie Klusā okeāna piekrastes ieradās spāņu ekspedīcija vadībā Fransisko Pizarro. 1532. gada novembrī Pizarro spēki Cajamarca apkārtnē sagūstīja Atahuallpu, izmantojot pārsteiguma uzbrukumu un labas taktiskās pozīcijas. Spāņu rosinātā gūstīšana deva Pizarro un viņa biedriem lielu taktisku un politisku priekšrocību: viņi izmantoja imperatora gūstā turēšanu, lai manipulētu ar inku tautu un vietējiem vadītājiem.
Atahuallpa piedāvāja milzīgu izpirkumu par brīvību — pēc tradīcijas stāstīts, ka viņš solīja piepildīt vienu telpu ar zeltu un divas ar sudrabu. Lai gan daļa izpirkuma samaksāta atbrīvošanai netika pilnībā izpildīta vai nodrošināta, zelta un sudraba krājumi tika izvesti uz Spāniju un deva ievērojamu stimulu tālākiem iekarojumiem.
Tiesas process, sods un nāve
Pēc izpirkuma daļējas saņemšanas spāņi apsūdzēja Atahuallpu par vairākām nozieguma kategorijām — ieskaitot brāļa Huaskara nogalināšanu, reliģisku noraidījumu (pēc spāņu versijas — idolatriju) un sazvērestību pret spāņiem. Viņu tiesāja pēc spāņu likumiem un prakses, kas nozīmēja, ka lēmums bija spāņu karavadoņu un misionāru ziņā. Sākotnēji tika plānots nāvessods ar sadegšanu, taču, kad Atahuallpa piekrita kristīties, sods tika mainīts uz nāvi ar garotu (strangulāciju) — tā viņš mira 1533. gadā.
Pēctecība un mantojums
Atahuallpas gūsts un nāve iezīmēja būtisku pagriezienu Inku impērijas liktenī. Lai gan pēc viņa nāves spāņi uz īsu laiku iecēla vairākus vājus, viņu kontrolētus pēctečus (vienu no pazīstamākajiem bija Manco Inca Yupanqui), impērijas centrālā vara bija salauzta. Spāņu iekarošana, kopā ar iepriekšējo slimību un pilsoņu kara izraisīto izsīkumu, noveda pie straujas politiskās, sociālās un demogrāfiskās pārmaiņas reģionā.
Atahuallpa kā vēsturiska figūra bieži tiek pieminēts gan kā spēcīgs karavadonis, gan kā upuris — viņa stāsts simbolizē koloniālās ekspansijas un vietējo civilizāciju sadursmi ar Eiropas spēkiem. Mūsdienu pētnieki joprojām diskutē par detaļām ap viņa gūstu, tiesu un izpirkuma apjomu, taču viennozīmīgi skaidrs ir tas, ka viņa krišana bija viens no galvenajiem faktoriem, kas noveda pie inku impērijas sabrukuma.
