Nepievienošanās kustība (NAM): kas tā ir — vēsture, mērķi, dalībvalstis

Nepievienošanās kustība (NAM): uzzini tās vēsturi, mērķus un dalībvalstis — dibināta 1961., ietekme globālajā politikā un mūsdienu loma.

Nepievienošanās kustība (NAM) ir starptautiska organizācija (valstu grupa), kas nevēlas oficiāli pievienoties kādam lielvalstu blokam vai būt pret to. 2018. gadā kustībā bija 125 locekļi un 25 novērotājvalstis.

Vēsture

Idejas par neatkarīgu pozīciju lielvaru sacensību priekšā radās jau 1950. gados — nozīmīgs pagrieziena punkts bija 1955. gada Āzijas–Āfrikas konferencē (Bandungā), kurā sāka veidoties sadarbība starp jaunajām neatkarīgajām valstīm. Oficiāli Nepievienošanās kustība tika dibināta 1961. gada konferencē Belgradā. To iniciēja un veicināja pieci izcili tolaik jaunās valsts līderi: Dienvidslāvijas prezidents Josips Brozs Tito, Indijas pirmais premjerministrs Džawaharlals Nehru, Ēģiptes prezidents Gamals Abdel Nassers, Ganas prezidents Kvame Nkruma un Indonēzijas prezidents Sukarno. Šie līderi iestājās par to, ka jaunattīstības valstīm Aukstajā karā nevajadzētu ļaut sevi piesaistīt ne Rietumu, ne Austrumu blokam.

Mērķi un principi

Havanas 1979. gada deklarācijā norādīts, ka organizācijas mērķis ir palīdzēt valstīm saglabāt "nacionālo neatkarību, suverenitāti, teritoriālo integritāti un drošību", cīnoties pret imperiālismu, koloniālismu, neokoloniālismu, rasismu un visām ārvalstu agresijas, okupācijas, dominēšanas, iejaukšanās vai hegemonijas formām, kā arī pret lielvaru un bloku politiku".

Galvenie principi ietver:

• nepievienošanās lielvaru militāri politiskajām blokiem,
• valstu suverenitātes un teritoriālās veselības aizsardzība,
• neiejaukšanās iekšējās lietās un savstarpēja cieņa,
• atbalsts dekolonizācijai un pašnoteikšanās tiesībām,
• kopīga rīcība ekonomikā un starptautiskajās attiecībās, lai uzlabotu attīstības iespējas Globalajā Dienvidā.

Organizācija un darbība

Nepievienošanās kustībai nav stingri centralizētas birokrātijas kā daudziem starptautiskiem bloku veidojumiem. Kustības augstākā lēmējinstitūcija ir regulārie samiti (konferencēs) un ārlietu ministru sapulces, kur tiek pieņemtas kopējas deklarācijas un programmiskie dokumenti. Kustības vadība parasti rotē — kāda valsts uzņemas priekšsēdētāja lomu samitu periodā un pārstāv kustību starptautiski.

Praktiski NAM darbība ietver diplomātisku koordināciju ANO un citās starptautiskajās institūcijās, solidaritātes deklarācijas par kolonizācijas un apartheida jautājumiem 20. gadsimta otrajā pusē, kā arī centienus izveidot taisnīgāku starptautisko ekonomisko kārtību, piemēram, 1970. un 1980. gados prasības pēc jauna starptautiskā ekonomiskā režīma.

Dalībvalstis un novērotāji

Nepievienošanās kustības valstis veido gandrīz divas trešdaļas no Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstīm un aptuveni 55% pasaules iedzīvotāju. Dalībvalstu saraksts laika gaitā mainījies — daudzas bijušās koloniālās teritorijas pievienojās dekolonizācijas gaitā, bet pēc Aukstā kara beigām radās diskusijas par kustības lomu un dalībvalstu nostājām.

Ietekme, izaicinājumi un kritika

Nepievienošanās kustība deva būtisku politisku un morālu atbalstu dekolonizācijas procesiem, cīņai pret apartheidu Dienvidāfrikā un centieniem mainīt pasaules ekonomiskās attiecības. Kustība arī nodrošināja platformu mazākajām valstīm koordinēt savu rīcību ANO un citos formātos.

Tomēr kustība saskaras ar vairākām problēmām:

• dažādu dalībvalstu atšķirīgās ārpolitiskās intereses un reālie sadarbības virzieni — daļēji daudzas valstis praktiski sadarbojas ar lielvarām, neskatoties uz formālo nepievienošanās politiku;
• pēc Aukstā kara beigām ideoloģiskā spriedze samazinājās, un jautājums par kustības aktualitāti radīja diskusijas;
• kritika par deklaratīvu raksturu — kopīgas nostādnes bieži ir plašas un reti nodrošina praktisku izpildi;
• iekšējas pretrunas starp locekļiem par konkrētām starptautiskajām krīzēm un savstarpējo solidaritātes līmeni.

Mūsdienu nozīme

Pat ja Aukstā kara geopolitiskie apstākļi mainījās, Nepievienošanās kustība saglabā lomu kā platforma valstīm, kas vēlas uzstāt uz suverenitāti, neiejaukšanās principiem un taisnīgāku starptautisko kārtību. Kustība joprojām kalpo kā forums, kur Globalā Dienvidaļa valstis koordinē pozīcijas par tirdzniecību, klimata politiku, attīstības palīdzību un drošības jautājumiem. Tomēr tās ietekme un vienotība lielā mērā atkarīga no dalībvalstu politiskajām izvēlēm un globālās varas attiecību attīstības.

Kopumā Nepievienošanās kustība ir svarīgs vēsturisks piemērs tam, kā savienojoties bez piesaistes lielvarām, valstis var censties aizstāvēt savu neatkarību un kolektīvās intereses starptautiskajā arēnā.

Dalībnieki

Pilntiesīgie locekļi

1.  Afganistāna
2.  Alžīrija
3.  Angola
4.  Antigva un Barbuda
5.  Azerbaidžāna
6.  Bahamu salas
7.  Bahreina
8.  Bangladeša
9.  Barbadosa
10.  Baltkrievija
11.  Beliza
12.  Benina
13.  Butāns
14.  Bolīvija
15.  Bosnija un Hercegovina
16.  Botsvāna
17.  Brazīlija
18.  Bruneja Darusalama
19.  Burkinafaso
20.  Burundi
21.  Kaboverde
22.  Kambodža
23.  Kamerūna
24.  Centrālāfrikas Republika
25.  Chad
26.  Čīle
27.  Kolumbija
28.  Komoru salas
29.  Kongo
30.  Kuba
31.  Kostarika
32.  Kongo Demokrātiskā Republika
33.  Džibutija
34.  Dominika
35.  Dominikānas Republika
36.  Ekvadora
37.  Ēģipte
38.  Ekvatoriālā Gvineja
39.  Eritreja
40.  Eswatini
41.  Etiopija
42.  Fidži
43.  Gabona
44.  Gambija
45.  Gana
46.  Grenada
47.  Gvatemala
48.  Gvineja
49.  Gvineja-Bisava
50.  Gajāna
51.  Haiti
52.  Hondurasa
53.  Indija
54.  Indonēzija
55.  Irāna
56.  Irāka
57.  Kotdivuāras krasts
58.  Jamaika
59.  Jordānija
60.  Kenija
61.  Kuveita
62.  Laosa
63.  Libāna
64.  Lesoto
65.  Libērija
66.  Lībija
67.  Madagaskara
68.  Malāvija
69.  Malaizija
70.  Maldīvu salas
71.  Mali
72.  Mauritānija
73.  Maurīcija
74.  Mongolija
75.  Maroka
76.  Mozambika
77.  Mjanma
78.  Namībija
79.    Nepāla
80.  Nikaragva
81.  Nigēra
82.  Nigērija
83.  Ziemeļkoreja
84.  Omāna
85.  Pakistāna
86.  Palestīna
87.  Panama
88.  Papua-Jaungvineja
89.  Paragvaja
90.  Peru
91.  Filipīnas
92.  Katara
93.  Ruanda
94.  Sentkitsa un Nevisa
95.  Sentlūsija
96.  Sentvinsenta un Grenadīnas
97.  Santome un Prinsipi
98.  Saūda Arābija
99.  Senegāla
100.  Seišelu salas
101.  Sjerraleone
102.  Singapūra
103.  Somālija
104.  Dienvidāfrika
105.  Dienvidsudāna
106.  Šrilanka
107.  Sudāna
108.  Surinama
109.  Sīrija
110.  Tanzānija
111.  Taizeme
112.  Austrumtimora
113.  Togo
114.  Trinidāda un Tobāgo
115.  Tunisija
116.  Turkmenistāna
117.  Uganda
118.  Apvienotie Arābu Emirāti
119.  Uzbekistāna
120.  Vanuatu
121.  Venecuēla
122.  Vjetnama
123.  Jemena
124.  Zambija
125.  Zimbabve

Bijušie locekļi

1.  Kipra Kipra ir viena no NAM dibinātājām, bet 2004. gadā Kipra kopā ar Maltu pārtrauca dalību NAM, līdz tā kļuva par Eiropas Savienības dalībvalsti.
2.  Malta Malta Malta oficiāli pievienojās Nepievienošanās kustībai 1974. gadā, bet 2004. gadā Malta kopā ar Kipru pārtrauca dalību, līdz kļuva par Eiropas Savienības dalībvalsti.
3.  Polija Polija oficiāli pievienojās Nepievienošanās kustībai 1989. gadā, bet 2004. gadā Polija kopā ar Kipru un Maltu pārtrauca dalību, līdz tā kļuva par Eiropas Savienības dalībvalsti.
4.  Dienvidslāvija Dienvidslāvija ir NAM dibinātāja. Dienvidslāvijas galvaspilsēta Belgrada ir NAM dzimšanas vieta. No 1961. līdz 1964. gadam un no 1989. līdz 1992. gadam Dienvidslāvija rīkoja NAM samitus. Tā izstājās no Nepievienošanās kustības 1992. gadā līdz ar tās likvidāciju. Bosnija un Hercegovina ir vienīgā bijušās Dienvidslāvijas daļa, kas pašlaik ir pievienojusies Nepievienošanās kustībai.
5.  Ukraina (zaudējusi novērotāja statusu)

Novērotāji

Novērotāja statuss ir šādām valstīm un organizācijām:

1.  Albānija
2.  Argentīna
3.  Armēnija
4.  Salvadora
5.  Izraēla
6.  Kazahstāna
7.  Kiribati
8.  Kirgizstāna
9.  Maķedonija
10.  Māršala salas
11.  Meksika
12.  Mikronēzija
13.  Melnkalne
14.  Nauru
15.  Palau
16.  Samoa
17.  Serbija
18.  Dienvidkoreja
19.  Zālamana salas
20.  Tadžikistāna
21.  Tonga
22.  Tuvalu
23.  Urugvaja
24.  Ukraina
25.   Vatikāns

 

Nepievienošanās kustības dalībvalstis (2018). Gaiši zilām valstīm ir novērotāja statuss.

Dalībnieki

Pilntiesīgie locekļi

1.  Afganistāna
2.  Alžīrija
3.  Angola
4.  Antigva un Barbuda
5.  Azerbaidžāna
6.  Bahamu salas
7.  Bahreina
8.  Bangladeša
9.  Barbadosa
10.  Baltkrievija
11.  Beliza
12.  Benina
13.  Butāns
14.  Bolīvija
15.  Bosnija un Hercegovina
16.  Botsvāna
17.  Bruneja Darusalama
18.  Burkinafaso
19.  Burundi
20.  Kaboverde
21.  Kambodža
22.  Kamerūna
23.  Centrālāfrikas Republika
24.  Chad
25.  Čīle
26.  Kolumbija
27.  Komoru salas
28.  Kongo
29.  Kuba
30.  Kostarika
31.  Kongo Demokrātiskā Republika
32.  Džibutija
33.  Dominika
34.  Dominikānas Republika
35.  Ekvadora
36.  Ēģipte
37.  Ekvatoriālā Gvineja
38.  Eritreja
39.  Eswatini
40.  Etiopija
41.  Fidži
42.  Gabona
43.  Gambija
44.  Gana
45.  Grenada
46.  Gvatemala
47.  Gvineja
48.  Gvineja-Bisava
49.  Gajāna
50.  Haiti
51.  Hondurasa
52.  Indija
53.  Indonēzija
54.  Irāna
55.  Irāka
56.  Kotdivuāras krasts
57.  Jamaika
58.  Jordānija
59.  Kenija
60.  Kuveita
61.  Laosa
62.  Libāna
63.  Lesoto
64.  Libērija
65.  Lībija
66.  Madagaskara
67.  Malāvija
68.  Malaizija
69.  Maldīvu salas
70.  Mali
71.  Mauritānija
72.  Maurīcija
73.  Mongolija
74.  Maroka
75.  Mozambika
76.  Mjanma
77.  Namībija
78.    Nepāla
79.  Nikaragva
80.  Nigēra
81.  Nigērija
82.  Ziemeļkoreja
83.  Omāna
84.  Pakistāna
85.  Palestīna
86.  Panama
87.  Papua-Jaungvineja
88.  Paragvaja
89.  Peru
90.  Filipīnas
91.  Katara
92.  Ruanda
93.  Sentkitsa un Nevisa
94.  Sentlūsija
95.  Sentvinsenta un Grenadīnas
96.  Santome un Prinsipi
97.  Saūda Arābija
98.  Senegāla
99.  Seišelu salas
100.  Sjerraleone
101.  Singapūra
102.  Somālija
103.  Dienvidāfrika
104.  Dienvidsudāna
105.  Šrilanka
106.  Sudāna
107.  Surinama
108.  Sīrija
109.  Tanzānija
110.  Taizeme
111.  Austrumtimora
112.  Togo
113.  Trinidāda un Tobāgo
114.  Tunisija
115.  Turkmenistāna
116.  Uganda
117.  Apvienotie Arābu Emirāti
118.  Uzbekistāna
119.  Vanuatu
120.  Venecuēla
121.  Vjetnama
122.  Jemena
123.  Zambija
124.  Zimbabve

Bijušie locekļi

1.  Kipra Kipra ir viena no NAM dibinātājām, bet 2004. gadā Kipra kopā ar Maltu pārtrauca dalību NAM, līdz tā kļuva par Eiropas Savienības dalībvalsti.
2.  Malta Malta Malta oficiāli pievienojās Nepievienošanās kustībai 1974. gadā, bet 2004. gadā Malta kopā ar Kipru pārtrauca dalību, līdz kļuva par Eiropas Savienības dalībvalsti.
3.  Polija Polija oficiāli pievienojās Nepievienošanās kustībai 1989. gadā, bet 2004. gadā Polija kopā ar Kipru un Maltu pārtrauca dalību, līdz tā kļuva par Eiropas Savienības dalībvalsti.
4.  Dienvidslāvija Dienvidslāvija ir NAM dibinātāja. Dienvidslāvijas galvaspilsēta Belgrada ir NAM dzimšanas vieta. No 1961. līdz 1964. gadam un no 1989. līdz 1992. gadam Dienvidslāvija rīkoja NAM samitus. Tā izstājās no Nepievienošanās kustības 1992. gadā līdz ar tās likvidāciju. Bosnija un Hercegovina ir vienīgā bijušās Dienvidslāvijas daļa, kas pašlaik ir pievienojusies Nepievienošanās kustībai.
5.  Ukraina (zaudējusi novērotāja statusu)

Novērotāji

Novērotāja statuss ir šādām valstīm un organizācijām:

1.  Albānija
2.  Argentīna
3.  Armēnija
4.  Brazīlija
5.  Salvadora
6.  Izraēla
7.  Kazahstāna
8.  Kiribati
9.  Kirgizstāna
10.  Maķedonija
11.  Māršala salas
12.  Meksika
13.  Mikronēzija
14.  Melnkalne
15.  Nauru
16.  Palau
17.  Samoa
18.  Serbija
19.  Dienvidkoreja
20.  Zālamana salas
21.  Tadžikistāna
22.  Tonga
23.  Tuvalu
24.  Urugvaja
25.  Ukraina
26.   Vatikāns

 

Nepievienošanās kustības dalībvalstis (2018). Gaiši zilām valstīm ir novērotāja statuss.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir Nepievienošanās kustība?

J: Kad kustība sākās?

J: Kas bija pieci līderi, kuri izveidoja kustību?

J: Ko šie pieci līderi uzskatīja par jaunattīstības valstīm?

J: Kas ir minēts 1979. gada Havanas deklarācijā?

Jautājums: Cik daudz locekļu šodien ir NAM?

Jautājums: Cik daudz iedzīvotāju šodien pārstāv NAM?

Meklēt pēc burta