Nepievienošanās kustība (NAM) ir starptautiska organizācija (valstu grupa), kas nevēlas oficiāli pievienoties kādam lielvalstu blokam vai būt pret to. 2018. gadā kustībā bija 125 locekļi un 25 novērotājvalstis.

Vēsture

Idejas par neatkarīgu pozīciju lielvaru sacensību priekšā radās jau 1950. gados — nozīmīgs pagrieziena punkts bija 1955. gada Āzijas–Āfrikas konferencē (Bandungā), kurā sāka veidoties sadarbība starp jaunajām neatkarīgajām valstīm. Oficiāli Nepievienošanās kustība tika dibināta 1961. gada konferencē Belgradā. To iniciēja un veicināja pieci izcili tolaik jaunās valsts līderi: Dienvidslāvijas prezidents Josips Brozs Tito, Indijas pirmais premjerministrs Džawaharlals Nehru, Ēģiptes prezidents Gamals Abdel Nassers, Ganas prezidents Kvame Nkruma un Indonēzijas prezidents Sukarno. Šie līderi iestājās par to, ka jaunattīstības valstīm Aukstajā karā nevajadzētu ļaut sevi piesaistīt ne Rietumu, ne Austrumu blokam.

Mērķi un principi

Havanas 1979. gada deklarācijā norādīts, ka organizācijas mērķis ir palīdzēt valstīm saglabāt "nacionālo neatkarību, suverenitāti, teritoriālo integritāti un drošību", cīnoties pret imperiālismu, koloniālismu, neokoloniālismu, rasismu un visām ārvalstu agresijas, okupācijas, dominēšanas, iejaukšanās vai hegemonijas formām, kā arī pret lielvaru un bloku politiku".

Galvenie principi ietver:

  • nepievienošanās lielvaru militāri politiskajām blokiem,
  • valstu suverenitātes un teritoriālās veselības aizsardzība,
  • neiejaukšanās iekšējās lietās un savstarpēja cieņa,
  • atbalsts dekolonizācijai un pašnoteikšanās tiesībām,
  • kopīga rīcība ekonomikā un starptautiskajās attiecībās, lai uzlabotu attīstības iespējas Globalajā Dienvidā.

Organizācija un darbība

Nepievienošanās kustībai nav stingri centralizētas birokrātijas kā daudziem starptautiskiem bloku veidojumiem. Kustības augstākā lēmējinstitūcija ir regulārie samiti (konferencēs) un ārlietu ministru sapulces, kur tiek pieņemtas kopējas deklarācijas un programmiskie dokumenti. Kustības vadība parasti rotē — kāda valsts uzņemas priekšsēdētāja lomu samitu periodā un pārstāv kustību starptautiski.

Praktiski NAM darbība ietver diplomātisku koordināciju ANO un citās starptautiskajās institūcijās, solidaritātes deklarācijas par kolonizācijas un apartheida jautājumiem 20. gadsimta otrajā pusē, kā arī centienus izveidot taisnīgāku starptautisko ekonomisko kārtību, piemēram, 1970. un 1980. gados prasības pēc jauna starptautiskā ekonomiskā režīma.

Dalībvalstis un novērotāji

Nepievienošanās kustības valstis veido gandrīz divas trešdaļas no Apvienoto Nāciju Organizācijas dalībvalstīm un aptuveni 55% pasaules iedzīvotāju. Dalībvalstu saraksts laika gaitā mainījies — daudzas bijušās koloniālās teritorijas pievienojās dekolonizācijas gaitā, bet pēc Aukstā kara beigām radās diskusijas par kustības lomu un dalībvalstu nostājām.

Ietekme, izaicinājumi un kritika

Nepievienošanās kustība deva būtisku politisku un morālu atbalstu dekolonizācijas procesiem, cīņai pret apartheidu Dienvidāfrikā un centieniem mainīt pasaules ekonomiskās attiecības. Kustība arī nodrošināja platformu mazākajām valstīm koordinēt savu rīcību ANO un citos formātos.

Tomēr kustība saskaras ar vairākām problēmām:

  • dažādu dalībvalstu atšķirīgās ārpolitiskās intereses un reālie sadarbības virzieni — daļēji daudzas valstis praktiski sadarbojas ar lielvarām, neskatoties uz formālo nepievienošanās politiku;
  • pēc Aukstā kara beigām ideoloģiskā spriedze samazinājās, un jautājums par kustības aktualitāti radīja diskusijas;
  • kritika par deklaratīvu raksturu — kopīgas nostādnes bieži ir plašas un reti nodrošina praktisku izpildi;
  • iekšējas pretrunas starp locekļiem par konkrētām starptautiskajām krīzēm un savstarpējo solidaritātes līmeni.

Mūsdienu nozīme

Pat ja Aukstā kara geopolitiskie apstākļi mainījās, Nepievienošanās kustība saglabā lomu kā platforma valstīm, kas vēlas uzstāt uz suverenitāti, neiejaukšanās principiem un taisnīgāku starptautisko kārtību. Kustība joprojām kalpo kā forums, kur Globalā Dienvidaļa valstis koordinē pozīcijas par tirdzniecību, klimata politiku, attīstības palīdzību un drošības jautājumiem. Tomēr tās ietekme un vienotība lielā mērā atkarīga no dalībvalstu politiskajām izvēlēm un globālās varas attiecību attīstības.

Kopumā Nepievienošanās kustība ir svarīgs vēsturisks piemērs tam, kā savienojoties bez piesaistes lielvarām, valstis var censties aizstāvēt savu neatkarību un kolektīvās intereses starptautiskajā arēnā.