Valūta — definīcija, veidi, piesaiste un zelta standarts

Valūta ir naudas vienība, ko kādas valsts vai Savienības iedzīvotāji izmanto preču un pakalpojumu pirkšanai un pārdošanai. Valūta pilda vairākas būtiskas funkcijas: tā kalpo kā apmaiņas līdzeklis, grāmatvedības mērvienība (vienība vērtību salīdzināšanai), vērtības uzkrāšanas līdzeklis un atliktā maksājuma standarts.

Valūtu veidi pēc rakstura

• Fiat (dekretālā) valūta — valūta, kurai nav iekšējas preces vērtības, tās vērtību nosaka uzticība un valsts likumi. Lielākā daļa mūsdienu valstu izmanto fiat valūtas.
• Preču (komoditātes) pamatotas valūtas — valūta, kuras vērtība daļēji vai pilnībā balstīta uz kādu preci (piem., zelts vai sudrabs). Šādas sistēmas sauc par zelta vai sudraba standartu.
• Piesaistītā (fiksētā) valūta — valūta, kuras maiņas kurss ir fiksēts attiecībā pret citu valūtu vai grozu valūtu. Piemēram, Kaboverdijas escudo ir piesaistīts euro: ja eiro vērtība pret trešo valūtu mainās par 1 %, arī escudo mainās proporcionāli.
• Mainīgais (pludošais) kurss — valūtas vērtība tiek noteikta tirgū atbilstoši pieprasījumam un piedāvājumam. Valstu centrālās bankas var iejaukties, lai mazinātu svārstības (managed float).
• Dolārizācija vai valūtas savienība — valsts oficiāli pieņem citas valsts valūtu vai kļūst par daļu no valūtas savienības (piem., euro zonā dalībvalstis izmanto eiro).
• Kryptovalūtas — digitālās valūtas, kas darbojas neatkarīgi no centrālajām bankām, izmantojot blokķēdes tehnoloģiju (piem., Bitcoin). Tās ir jauns un atsevišķs valūtas veids ar specifisku risku un lietojumu.

Kā darbojas piesaiste (fiksēšana) un kā to uztur

Fiksēta vai piesaistīta valūta uztur stabilu kursu attiecībā pret izvēlēto atskaites valūtu, izmantojot centrālās bankas un valsts rezerves. Lai uzturētu piesaisti, valsts parasti tur ārvalstu valūtas rezerves (vai zeltu) un veic intervences valūtas tirgū:

• Ja pieprasījums pēc vietējās valūtas krīt, centrālā banka pārdod vietējo valūtu rezerves vai iegādājas vietējo valūtu, lai atbalstītu kursu.
• Ja vietējās valūtas pieprasījums pieaug pārmērīgi, banka var pirkt ārzemju valūtu, lai stabilizētu attiecības.

Pastāv dažādas piesaistes formas: stingras (currency board), kur valūta ir pilnībā nodrošināta ar citām rezervēm, un elastīgas (managed peg), kur centrālā banka laiku pa laikam koriģē kursu (piem., crawling peg).

Zelta un sudraba standarts — īsa vēsture

Daudzas valstis agrāk sasaistīja savu naudu ar kādu preci, parasti ar zeltu vai sudrabu. Šādas sistēmas nozīmēja, ka nauda bija pārmaināma pret noteiktu daudzumu tādas metāla. Galvenie vēstures posmi:

• Klasiskais zelta standarts (19. gs. beigas — 1. pasaules karš) — lielākā daļa lielvalstu nostiprināja valūtas vērtību pret zeltu, kas veicināja ilgtspējīgu starptautisko tirdzniecību un stabilas cenas.
• Starpkaru periods un deviācijas — Pēc 1. pasaules kara daudzas valstis izjuta spiedienu devalvēt vai pārtraukt zelta konvertāciju, lai stimulētu ekonomiku.
• Bretton Woods sistēma (1944–1971) — ASV dolārs tika piesaistīts zeltam, bet citas valūtas — dolāram. Sistēma radīja starptautisku stabilitāti, bet radās spiediens uz ASV zelta rezervēm.
• 1971. gads — zelta konvertibilitātes beigas — ASV pārtrauca tiešo dolāra konvertāciju zeltā (Nixon šoks), pēc kā vairums lielvalstu pārgāja uz plūstošiem kursiem un fiat valūtu sistēmu.

Lielākā daļa valstu 20. gadsimta beigās pārtrauca sudraba un zelta standartu, pārejot uz valūtām, kuru vērtību nosaka tirgus un centrālo banku politika.

Valūtas kursa nozīme un ietekmētāji

• Inflācija — augsta inflācija parasti vājinās valūtas pirktspēju.
• Procentu likmes — central banks' interest rate policies affect capital flows and thus exchange rates.
• Tirdzniecības bilance un kapitāla plūsmas — preču un pakalpojumu eksporta/p importa attiecība un ārvalstu investīciju apjoms ietekmē pieprasījumu pēc valūtas.
• Politiskā stabilitāte un uzticība — politiskie notikumi, fiskālā politika un valsts parāds ietekmē uzticību valūtai.

Valūtas konvertējamība un rezerves

Valūtas konvertējamība nozīmē, cik viegli to var apmainīt pret citām valūtām bez ierobežojumiem. Dažas valūtas ir brīvi konvertējamas (piem., USD, EUR), citas — daļēji vai vispār nekonvertējamas, ja valstij ir kapitāla kontroles. Starptautiskās rezerves, ko tur centrālās bankas (piem., dolāri, eiro, zelts), palīdz stabilizēt valūtas kursu un segt ārējās saistības.

Dažas labi zināmas valūtas:

• ASV dolārs (USD) — pasaulē plaši izmantota rezervvalūta un starptautiskās tirdzniecības etalons.
• eiro (EUR) — kopēja valūta eurozonas valstīm, lielas nozīmes starptautiskā valūta.
• Britu mārciņa (GBP) — viena no vecākajām un tradicionāli stabilajām valūtām.
• Japānas jena (JPY) — nozīmīga reģionālā un starptautiskā valūta ar lielu likviditāti.
• Ķīnas juaņs (CNY) — pieaugošas globālas nozīmes valūta, pakāpeniski starptautizējas.
• Šveices franks (CHF) — tradicionāli uzskatīts par “drošu patvērumu” finanšu krīžu laikā.
• Kanādas dolārs (CAD) un Austrālijas dolārs (AUD) — reģionāli nozīmīgas valūtas, kuru vērtību ietekmē izejvielu tirgi.

Kopsavilkumā: valūta ir sarežģīts ekonomisks instruments, kuras vērtību ietekmē likumi, tirgus spēki, centrālo banku politika un starptautiskie notikumi. Sapratne par valūtas veidiem, piesaistes mehānismiem un zelta standarta vēsturi palīdz izprast, kāpēc mūsdienu valūtas darbojas tā, kā tās darbojas.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir valūta?

J: Ko nozīmē, ja valūta ir piesaistīta vai fiksēta?

J: Kāds ir piesaistītas valūtas piemērs?

J: Kā mainās fiksētas vai piesaistītas valūtas vērtība?

Jautājums: Ko daudzas valstis izmantoja par pamatu savai piesaistītajai vai fiksētajai valūtai pirms 20. gadsimta?

J: Kā sauca sistēmu, kurā valūta bija piesaistīta kādai precei, piemēram, zeltam vai sudrabam?

J: Kad lielākā daļa valstu pārtrauca izmantot sudraba un zelta standartu?

Meklēt pēc burta