Deflācija — kas tā ir, cēloņi, sekas un iespējamie risinājumi

Uzzini, kas ir deflācija, kādi ir tās cēloņi, sekas un iespējamie risinājumi — skaidri, praktiski un saprotami.

Deflācija nozīmē, ka produktu cenas kopumā samazinās. Tā ir pretēja inflācijai. Bieži saka, ka deflācija notiek, ja naudas ir mazāk nekā preču — proti, piedāvājums preču un pakalpojumu apjomā aug ātrāk nekā pieprasījums vai naudas masa ekonomikā sarūk. Deflācija parasti tiek saistīta ar vāju valsts ekonomikas stāvokli, jo tā bieži seko ekonomikas sabrukumam vai ilgstošai lejupslīdei. Ekonomisti parasti uzskata deflāciju par bīstamāku par mērenu inflāciju, jo tās negatīvās sekas var būt dziļākas un ilgstošākas.

Kas notiek, kad iestājas deflācija

Deflācija bieži sākas, kad cilvēki un uzņēmumi sagaida, ka cenas samazināsies vēl vairāk. Ja mājsaimniecības domā, ka rīt kaut ko varēs nopirkt lētāk, tās atliks patēriņu. Tā rezultātā pieprasījums pazeminās, uzņēmumi nespēj pārdot tik daudz, cik saražojuši, un cenšas samazināt izmaksas — bieži vien samazinot ražošanu un atbrīvojot darbiniekus. Augošs bezdarbs un zemāks darba ienākums vēl vairāk samazina pieprasījumu, radot negatīvu atgriezenisko cilpu, ko dēvē par deflācijas spirāli.

Cēloņi

• Pieprasījuma kritums — straujš patēriņa un investīciju sarukums (piemēram, finanšu krīzes laikā).
• Naudas masas vai kredīta samazināšanās — banksistēmas problēmas, stingra monetārā politika vai deleveridžs (parādu samazināšana) var samazināt apgrozībā esošās naudas daudzumu.
• Pārmērīgs piedāvājums — ja ražošanas jaudas vai importa pieplūdums pārsniedz pieprasījumu, cenas var krist.
• Tehnoloģiskas izmaiņas — dažās nozarēs (piem., elektronika) cenu kritums ir normāls tehnoloģiju progresā, taču tas parasti neizraisa vispārēju ekonomikas deflāciju.
• Aktīvu cenu sabrukums — nekustamā īpašuma vai akciju tirgus sabrukums samazina bagātību un patēriņu.
• Monetārās politikas kļūdas — pārāk stingra politika vai nespēja reaģēt uz lejupslīdi (piem., procentu likmju neesoša samazināšana, nespēja veikt kvantitatīvo mīkstināšanu).

Sekas

• Palielinās reālā parāda slogs — ja cenu līmenis krītas, nominālais parāds paliek tas pats, bet reāli tas kļūst dārgāks, kas apgrūtina parādu atmaksu gan mājsaimniecībām, gan uzņēmumiem.
• Patēriņa un investīciju kritums — atlikts patēriņš un samazinātas investīcijas vājina izaugsmi.
• Pieaug bezdarbs — uzņēmumi samazina izmaksas, atlaiž darbiniekus, pieprasījums vēl vairāk krītas.
• Banku un finanšu sektora problēmas — palielinās nenokārtoto kredītu risks, finanšu sistēma var kļūt nestabila.
• Valsts ieņēmumi samazinās — zemākas cenas un ekonomiskā aktivitāte nozīmē mazāk nodokļu ieņēmumu, kas ierobežo valsts spēju stimulēt ekonomiku.
• Negatīvas gaidas — ja sabiedrība sagaida ilgstošu cenu kritumu, tas nostiprina deflāciju.

Atšķirība starp deflāciju un disinflāciju

Ir svarīgi atšķirt disinflāciju — inflācijas samazināšanos (piem., no 5% uz 2%) — no deflācijas, kas nozīmē negatīvu inflācijas līmeni (cenu kopējais kritums). Disinflācija var būt vēlama, ja pirms tam bijusi pārāk augsta inflācija; deflācija parasti tiek uzskatīta par bīstamāku, jo tā var radīt ilgstošu lejupslīdi.

Piemēri

Kopš 20. gadsimta 30. gadiem pasaulē nav bijis daudz plaši izplatītas deflācijas. Tomēr vēsturiskie piemēri ir Lielās depresijas 1930. gadi un Japānas ilgstošā deflācija, kas sākās 1990. gadu sākumā un daudzviet to dēvē par Japānas "zaudētajām desmitgadēm" (Japānu).

Kā valdības un centrālās bankas var risināt deflāciju

• Monetārā politika: procentu likmju pazemināšana, kvantitatīvā mīkstināšana (valsts vērtspapīru pirkšana), nelabvēlīgas procentu likmes (negatīvās likmes) un likviditātes nodrošināšana bankām. Mērķis ir palielināt naudas pieejamību un stimulēt kreditēšanu.
• Fiskālā politika: valsts tēriņu palielināšana (infrastruktūras projekti, sociālie pabalsti) vai nodokļu samazināšana, lai tieši stimulētu pieprasījumu. Fiskālie pasākumi ir sevišķi svarīgi, ja procentu likmes jau ir ļoti zemas.
• Strukturālas reformas: darba tirgus elastības, uzņēmējdarbības vides uzlabošana un investīciju veicināšana, lai ilgtermiņā atjaunotu izaugsmi.
• Darījumu risinājumi ar parādiem: parādu restrukturizācija, insolvenču procedūru uzlabošana, lai mazinātu parādu nastu un atjaunotu kreditēšanu.
• Komunikācija un uzticamība: skaidra centrālās bankas un valdības apņemšanās sasniegt pozitīvu cenu līmeni vai inflācijas mērķi var palīdzēt mainīt gaidas un novērst negatīvu spirāli.

Ko var darīt iedzīvotājs

• Saglabāt finanšu rezervi, bet izvairīties no ilgtermiņa uzkrājumiem, kas zaudē vērtību reālās nosacījumos (piem., noguldījumi ar zemu procentu var būt lietderīgi, ja deflācija paaugstina reālo vērtību).
• Apsvērt inflācijai indeksētus ieguldījumu instrumentus vai diversificēt ieguldījumus (nekustamais īpašums, vērtspapīri, vērtspapīru fondi), ņemot vērā risku un likviditāti.
• Sekot kredīta nosacījumiem — deflācijas laikā parāds reāli kļūst dārgāks, tāpēc jāizvērtē iespēja samazināt augsta izmaksu parādus.
• Saglabāt uzmanību uz darba tirgu un prasmju attīstību — lielāks pielāgošanās spējas potenciāls darba tirgū samazina risku zaudēt ienākumus.

Kopumā deflācija ir komplekss fenomens, kura iemesli un risinājumi var atšķirties atkarībā no valsts situācijas. Ir atšķirība starp īslaicīgu cenu kritumu atsevišķās nozarēs un plašu, ilgstošu deflāciju visā ekonomikā — pēdējais prasa aktīvu politiku un koordinētu valsts un centrālās bankas rīcību.

Valdībām parasti nepatīk deflācija arī tāpēc, ka tā nozīmē mazāk nodokļu ieņēmumu un grūtākas iespējas finansēt publiskos pakalpojumus. Tomēr jāpiebilst, ka mērķtiecīga cenu stabilitāte (piem., zema, bet pozitīva inflācija) parasti tiek uzskatīta par veselīgāko vidi ilgtermiņa ekonomiskajai izaugsmei.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir deflācija?

J: Kāpēc deflācija ir vājas ekonomikas pazīme?

J: Kā sākas deflācija?

Vai deflācija notiek, ja ekonomika aug?

J: Kad pēdējo reizi pasaulē bija liela deflācija?

J: Kā valdības var palīdzēt deflācijas gadījumā?

J: Kāpēc valdībām nepatīk deflācija?

Meklēt pēc burta