Ekonomiskā depresija: definīcija, cēloņi un sekas
Uzzini, kas ir ekonomiskā depresija, tās cēloņi un sekas — bezdarbs, banku krīzes, cenu krišanās un izplatība; analīze, piemēri un risinājumi.
Depresija ir ilgs laika posms, kad valsts ekonomika nedarbojas labi. To parasti raksturo liels skaits cilvēku, kas ir bez darba. Depresija ir smagāks recesijas veids. Depresija var ilgt vairākus gadus. Papildus augstam bezdarba līmenim depresija kaitē bankām, tirdzniecībai un ražošanai. Cenas krītas, kredīti ir grūtāk pieejami, un palielinās bankrotu skaits. Depresija vienā valstī var ātri izplatīties uz citām valstīm.
Kas ir ekonomiskās depresijas pazīmes?
- Ilgstošs ekonomikas sarukums. Būtisks iekšzemes kopprodukta (IKP) kritums, kas turpinās vairākus gadus.
- Augsts un ilgstošs bezdarbs. Cilvēki zaudē darbu, jaunas darbvietas neveidojas vai ir reti.
- Industriālās aktivitātes un ražošana samazinās. Samazinās rūpniecības apjomi un tirdzniecība.
- Banku un finanšu sistēmas problēmas. Kredītu saņemšana kļūst grūtāka, palielinās bankrotu un maksātnespējas gadījumi.
- Deflācija vai ļoti zema inflācija. Cenas var kristies, kas neveicina patēriņu un investīcijas.
Cēloņi
Ekonomiskā depresija parasti rodas vairāku faktoru kombinācijas dēļ. Biežākie cēloņi:
- Finanšu krīzes, piemēram, banku sabrukumi vai aktīvu cenu burbuļu plīsumi.
- Milzīga lejupslīde investīcijās un patēriņā — uzņēmumi atturas no ieguldījumiem, mājsaimniecības samazina izdevumus.
- Pašpārpārdale (panic) finanšu tirgos, kas saasina kredītu ierobežojumus.
- Politiskā nestabilitāte vai kļūdainas makroekonomiskās politikas (piemēram, pārāk stingra fiskālā politika krīzes apstākļos).
- Ārēji šoki — militāri konflikti, pandēmijas vai globāla tirdzniecības sabrukšana.
Ekonomiskās depresijas sekas sabiedrībai
- Sociālās problēmas: palielinās nabadzība, bezpajumtniecība, krītas dzīves līmenis un pasliktinās veselības rādītāji.
- Ilgtermiņa zaudējumi darba tirgū: ilgstoši bezdarbnieki var zaudēt prasmes un motivāciju, samazinot ekonomikas potenciālu.
- Politiskās sekas: pieaug neapmierinātība, protesti un iespējamas politiskas ekstrēmas idejas, kas ietekmē valdības stabilitāti.
- Starptautiskie efekti: depresija vienā valstī var samazināt importu un ieguldījumus citur, radot domino efektu.
Kā tiek mērīta un atšķirta no recesijas?
Nav vienotas definīcijas, cik ilgi vai cik dziļa ekonomikas lejupslīde jābūt, lai to sauktu par depresiju, taču par raksturīgu pazīmi uzskatāms vairākus gadus ilgstošs būtisks IKP kritums kopā ar ļoti augstu bezdarbu. Recesija parasti ir īsāka un maigāka — vairumā valstu par recesiju runā, ja IKP samazinās divus ceturkšņus pēc kārtas, bet depresija ir daudz nopietnāka un ilgstošāka par šo kritēriju.
Piemēri vēsturē
- Lielā depresija (1930. gadi): globāla ekonomiskā krīze pēc Volstrītas biržas sabrukuma, kas radīja masveida bezdarbu un ilgstošu ekonomikas sarukumu.
- Reģionālas vai valstu depresijas: dažas valstis vēsturē ir piedzīvojušas ilgstošas ekonomiskās lejupslīdes arī citu iemeslu dēļ, piemēram, politiskas krīzes vai pārmērīgas parādu nastas dēļ.
Valdību un centrālo banku reakcijas
Lai mazinātu depresijas ietekmi un atjaunotu izaugsmi, tiek izmantotas dažādas politikas:
- Fiskālā stimulēšana: palielināti valsts izdevumi, nodokļu samazinājumi vai tieši atbalsta pasākumi iedzīvotājiem un uzņēmumiem.
- Monetārā atvieglošana: procentu likmju samazināšana, kvantitatīvā mīkstināšana un banku sektora atbalsts, lai nodrošinātu kredītus.
- Sociālās drošības tīklu stiprināšana: bezdarbnieku pabalsti, pārtikas atbalsts un citi pakalpojumi, lai mazinātu cilvēku ciešanas.
- Finanšu sektora glābšana un regulācija: nepieciešamības gadījumā banku rekapitalizācija, lai izvairītos no sistēmiskas kraha.
Kā mazināt risku nākotnē?
- Stiprināt finanšu regulējumu un uzraudzību, lai izvairītos no aktīvu burbuļiem.
- Veidot budžeta „automātiskos stabilizatorus” (piem., elastīgus pabalstus), kas palīdz uzsūkt krīzes triecienu.
- Veicināt ekonomikas diversifikāciju, lai mazinātu atkarību no dažiem sektoriem vai eksporta tirgiem.
- Uzlādēt rezerves (fiskālie rezervju fondi), lai būtu līdzekļi krīzes gadījumā.
Ekonomiskā depresija ir sarežģīts un bīstams fenomens ar plašām sekām. Agrīna brīdinājuma sistēma, saprātīga makroekonomiskā politika un spēcīgi sociālie drošības tīkli ir būtiskas, lai samazinātu iedzīvotāju ciešanas un veicinātu ātrāku atlabšanu.
1931. gada zupas virtuve Monreālā, kas ēdina bezdarbniekus vīriešus
Lielā depresija
Lielā depresija (1929-1939) bija visilgāk un visdziļākā ekonomiskā depresija mūsdienu rūpnieciskās pasaules vēsturē. Tā sākās pēc ASV akciju tirgus sabrukuma 1929. gadā. No 1929. gada 24. oktobra līdz 29. oktobrim cenas Volstrītas akciju tirgū kritās. Tas izraisīja paniku Volstrītā. Miljoniem ieguldītāju tika finansiāli izpostīti. Līdz 1933. gadam bankrotēja gandrīz puse ASV banku, un 13 līdz 15 miljoni amerikāņu bija bez darba. Depresiju pārtrauca Otrā pasaules kara sākums Eiropā. Lielā depresija skāra valstis visā pasaulē. Atšķirībā no iepriekšējām depresijām, kurās cieta tikai dažas valstis, Lielo depresiju izjuta gandrīz visas industrializētās valstis. Cieta Āfrika, Āzija, Austrālija, Eiropa, Ziemeļamerika un Dienvidamerika. Valstis centās aizsargāt savu ekonomiku, paaugstinot tarifus precēm, kuras tās importēja savās valstīs. Tas izraisīja pasaules tirdzniecības kritumu par aptuveni 30 %. Aptuveni 30 miljoni cilvēku visā pasaulē līdz 1932. gadam bija bez darba.
Lielajai depresijai bija tālejošas politiskas sekas. Tā kā ekonomika cieta neveiksmi, daži cilvēki meklēja militārus diktatorus, lai glābtu savas valstis. Piemēram, tādās valstīs kā Argentīna un vairākās Centrālamerikas valstīs bija diktatori. Vācijā, Itālijā un Japānā valdīja fašisms, kas tieši noveda pie Otrā pasaules kara. Padomju Savienībā depresija ļāva pie varas nākt Josifam Staļinam. Viņš izsūtīja miljoniem cilvēku uz darba nometnēm un sāka teroru, ko dēvēja par Lielo tīrīšanu. Pagājušā gadsimta 30. gados vien gāja bojā 20 miljoni padomju iedzīvotāju. Rietumos viena no reakcijām bija labklājības kapitālisms. Tas nostiprinājās tādās valstīs kā Kanāda, Francija un Lielbritānija.
Depresijas pazīmes
2013. gadā dažās Eiropas valstīs bezdarba līmenis bija lielāks nekā pagājušā gadsimta 30. gadu Lielās depresijas laikā. Iekšzemes kopprodukts ir sarucis straujāk, nekā dažas Eiropas valstis spēj samazināt izdevumus. Eiropas finanšu krīze liecina par to, ka tā kļūs sliktāka, nevis labāka. Lai gan dažas valdības amatpersonas to dēvē par recesiju, ekonomisti to jau dēvē par depresiju. Tā kā Eiropas valstis ir piesaistītas eiro, tās nevar devalvēt savu valūtu, lai pielāgotu savu ekonomiku. Tas nozīmē, ka tās nevar samazināt eksporta cenas, lai padarītu tās pievilcīgākas, un tādējādi tās nevar panākt tirdzniecības bilanci.
Jautājumi un atbildes
J: Kas ir depresija ekonomikā?
A: Depresija ir ilgstoša ekonomikas lejupslīde, ko raksturo augsts bezdarba līmenis un ekonomiskās aktivitātes samazināšanās.
J: Ar ko depresija atšķiras no recesijas?
A: Depresija ir smagāka un ilgāka lejupslīde nekā recesija. Tā bieži vien ir saistīta ar augstāku bezdarba līmeni un lielākiem ekonomikas traucējumiem.
J: Kādas ir dažas no depresijas ekonomiskajām sekām?
A: Depresijas ekonomiskās sekas var būt cenu kritums, kredītu pieejamības samazināšanās, bankrotu skaita pieaugums, kā arī kaitējums bankām, tirdzniecībai un ražošanai.
J: Cik ilgi var ilgt depresija?
A: Depresija var ilgt vairākus gadus, jo tā ir ilgstoša un dziļa ekonomikas lejupslīde.
J: Kā depresija ietekmē bezdarbu?
A: Depresijai parasti raksturīgs augsts bezdarba līmenis, jo daudzi cilvēki nevar atrast darbu un uzņēmumiem, lai samazinātu izmaksas, var nākties atlaist darbiniekus.
J: Vai depresija var izplatīties uz citām valstīm?
A: Jā, depresija vienā valstī var ātri izplatīties uz citām valstīm, jo īpaši, ja tās ir cieši saistītas ar tirdzniecību vai finanšu tirgiem.
J: Kāda ir depresijas ietekme uz kredītu pieejamību?
A: Depresijas laikā kredītu pieejamība kļūst grūtāk pieejama, jo bankas un finanšu iestādes ir mazāk gatavas aizdot naudu, jo palielinās saistību neizpildes un bankrotu risks.
Meklēt