Ksenofāns no Kolofonas — grieķu filozofs, dzejnieks un reliģijas kritiķis

Ksenofāns no Kolofonas — agrīnais grieķu filozofs, dzejnieks un reliģijas kritiķis; satīra pret Homēru, Hesiodu, dievu antropomorfismu un tradicionālajām vērtībām.

Ksenofāns no Kolofonas, ap 570. - ap 475. gadu p.m.ē., bija grieķu filozofs, dzejnieks, sociālais un reliģiskais kritiķis.

Mūsu zināšanas par viņa uzskatiem nāk no viņa dzejas fragmentiem, kas saglabājušies kā vēlāko grieķu rakstnieku citāti. Spriežot pēc tiem, viņa dzejā tika kritizētas un satīriski iztirzātas visdažādākās idejas. To vidū bija Homērs un Hesiods, ticība antropomorfisku dievu panteonam un grieķu mīlestība uz atlētismu un sportiskām aktivitātēm. Viņš ir agrākais grieķu dzejnieks, kurš nepārprotami apgalvo, ka raksta nākamajām paaudzēm, radot "slavu, kas sasniegs visu Grieķiju un nekad nenomirs, kamēr saglabāsies grieķu dziesmu veids".

Biogrāfija un dzīves gaita

Ksenofāns dzimis Kolofonā (jonu apgabalā Mažajā Āzijā) ap 570. g. p.m.ē. Par viņa dzīvi glabājas maz tiešu ziņu; zināms, ka viņš daudz ceļoja — dzīvojis un dzejojis Vidusjūras rietumu daļā, īpaši Sicīlijā un Dienvidītalijā (Magna Graecia). Savos darbos viņš sevi dēvē par dzejnieku, kurš runā publikas priekšā, lietoja iambiskos un elegiskos metriskos izteiksmes līdzekļus, bieži ar satīras un gnomas (vispārzināmu teicienu) iezīmēm.

Filozofiskie uzskati un reliģijas kritika

Ksenofāns ir pazīstams galvenokārt ar savu kritiku pret dievu antropomorfizāciju. Viņš uzskatīja, ka cilvēki rada dievus pēc sava tēla — cilvēki piešķir dieviem cilvēka izskatu, raksturu un ieradumus. Viens no slavenākajiem viņa izteikumiem to ilustrē: ja dzīvniekiem būtu rokas un viņi veidotu tēlus, tad dievus attēlotu tādus, kādi ir dzīvnieki. Ar šo domu Ksenofāns uzsvēra, ka reliģija bieži vien ir projekcija no cilvēku pasaules skatījuma.

Viņš arī pauda ideju par vienu, augstāko un pilnīgi atšķirīgu dievu — dievs nav kā cilvēks, viņam nav cilvēka ķermeņa un ierobežojumu; tas ir visvarenāks, visredzošs un nemainīgs. Šī vienā dieva koncepcija daļēji tuvojas monoteistiskām tendencēm un atšķiras no tipiskā grieķu panteona ar daudziem antropomorfiskiem dieviem.

Vēl viena viņa būtiskā doma ir epistemoloģiskais piesardzīgums — Ksenofāns norādīja, ka cilvēkiem par dievību dabu ir ļoti ierobežotas zināšanas; bieži vien tas, ko cilvēki apgalvo par dieviem, ir tikai pieņēmumi vai minējumi, nevis pierādīta patiesība.

Dzejniecība un tematikas

Ksenofāna dzeja bija gan satīriska, gan filozofiska — viņš izmantoja asu ironiju, lai uzsvērtu morālas un sociālas problēmas, kritizētu slavukāriem, atlētismu kā vienīgo cilvēku ideālu un tradicionālo mitoloģiju, ko pārstāvēja tādi autori kā Homērs un Hesiods. Viņa darbi galvenokārt ir saglabājušies fragmentāri, citēti vēlākos antīkajos avotos; no tiem redzams viņa tiešais un kodīgais izteiksmes stils, kā arī vēlme pārrakstīt sabiedrībā pieņemtās zināšanas ar racionālāku skatu.

Ietekme un mantojums

Ksenofāns tiek uzskatīts par vienu no agrīnajiem presokrātiskajiem domātājiem, kura idejas par dievu dabas pārskata un kritiku pret antropomorfismu ietekmēja vēlākos filozofus un teoloģiskās debates. Viņa domas par vienu, necilvēcīgu dievu un par piesardzīgu attieksmi pret cilvēku zināšanām veidoja saikni starp dzejisku radošumu un racionālu filozofisku kritiku.

No Ksenofāna darbiem saglabājušies tikai fragmenti, tomēr tie pietiekami spilgti atspoguļo viņa nozīmīgo ieguldījumu antīkās domas attīstībā — gan kā dzejniekam, gan kā kritiskam prātam, kas izaicināja tradicionālās reliģiskās un kultūras normas.

Meklēt pēc burta