Utilitārisms: definīcija, principi un vēsture

Utilitārisms ir filozofijas teorija par pareizu un nepareizu rīcību. Tajā teikts, ka morāli labākā rīcība ir tā, kas rada vislielāko kopējo laimi jeb "lietderību" (lietderību). Tas neaprobežojas tikai ar vienas darbības radīto laimi, bet ietver arī visu iesaistīto cilvēku laimi un visas nākotnes sekas.

Šī teorija būtībā nosaka, ka rīcība ir attaisnojama, ja tā sniedz vislielāko laimi vislielākajam cilvēku skaitam.

Šo teoriju popularizēja tādi 18. un 19. gadsimta britu filozofi kā Frānsiss Hačsons, Džeremijs Bentems un Džons Stjuarts Mills, taču šī ideja aizsākās jau antīkajos laikos.

Bentams par šo ideju rakstīja ar vārdiem "vislielākais labums vislielākajam skaitam", bet nelietoja vārdu utilitārisms. Šo ideju nosauca Mills, kurš bija Bentema ideju sekotājs.

Pamatprincipi

Utilitārisma pamatā ir vairāki svarīgi uzskati:

• Konsekvencialisms: rīcības morālā vērtība nosakāma pēc tās sekām — labas sekas padara rīcību morāli labu.
• Agregācija: visas iesaistīto cilvēku labklājības var salīdzināt un summēt; mērķis ir maksimizēt kopējo labumu.
• Neitrāla taisnīgums: ikviena personas laime ir vienlīdz svarīga — nav privileģētu personu, kuru intereses automātiski pārsver citu intereses.
• Pragmatisms: utilitārisms bieži liek uzsvaru uz praktisku risinājumu izvēli, kas noved pie vislabākajām sekām kopumā.

Galvenās variācijas

Utilitārismam ir vairākas atšķirīgas formas, kas risina dažādus teorētiskus un praktiskus jautājumus:

• Darbību utilitārisms (act utilitarianism): katru darbību vērtē pēc tās tiešajām sekām un izvēlas to, kas rada vislielāko labumu.
• Noteikumu utilitārisms (rule utilitarianism): vērtē, vai noteikumu ievērošana kopumā noved pie labākām sekām; pēc tam rīkojas saskaņā ar šiem noteikumiem, pat ja atsevišķos gadījumos tie nav optimāli.
• Hedonisks utilitārisms: par labuma mēru uzskata baudu un sāpju trūkumu (klasiskā Benthema pieeja).
• Preferenču utilitārisms: labumu nosaka pēc cilvēku izvēlēm un to piepildīšanas; šo variantu mūsdienās piekopj, piemēram, Peter Singer piekritēji.
• Negatīvais utilitārisms: galveno uzmanību pievērš ciešanu samazināšanai nevis baudas palielināšanai.
• Totālais vs vidējais utilitārisms: vai jāmaksimizē kopējā labklājība (totālais) vai vidējā labklājība katram indivīdam (vidējais) — atšķirība var novest pie ļoti atšķirīgām politiskām secinājumiem.

Vēsture un attīstība

Utilitārisma idejas saknes meklējamas tālāk par 18. gadsimtu: antīkās skolas, piemēram, epikūrieši, jau uzsvēra baudas un sāpju lomu labklājībā. 18. gadsimtā Frānsiss Hačsons formulēja morāles principus, kas sasaistāmi ar utilitārisma domāšanu. Džeremijs Bentems sistematizēja ideju, ierosinot skaitlisku pieeju laimes aprēķināšanai (felicific calculus) un saukli "vislielākais labums vislielākajam skaitam". Džons Stjuarts Mills attīstīja utilitārismu tālāk, īpaši akcentējot kvalitatīvas atšķirības baudās — viņš aizstāvja, ka dažām baudām ir augstāka vērtība nekā citām.

Vēlākajos gadsimtos utilitārisms kļuva par ietekmīgu normatīvās ētikas skolu un ietekmēja tiesību, politikas un ekonomikas domāšanu. 20. gs. filozofi, piemēram, Henry Sidgwick, sistematizēja racionālās izvēles argumentus; mūsdienās utilitārisma variants dominē vairākās praktiskās disciplīnās (piemēram, veselības ekonomika, izmaksu un ieguvumu analīzes).

Kritika un iebildumi

Utilitārismu kritizējuši no dažādiem skatpunktiem. Galvenās iebildumu līnijas ir:

• Tiesību un taisnīguma problēma: utilitārisms var attaisnot vērtību upurēšanu vienas personas tiesību labā, ja tas palielina kopējo labumu (piem., hipotētiskie eksperimenta scenāriji, kur kāda cilvēka tiesības tiek pārrāptas, lai glābtu vairākus citus).
• Pieprasāmība: utilitārisms var prasīt no indivīda ļoti lielus upurus, ja tas palielina vispārējo labumu — tas rada jautājumu par to, cik prasīga morāle ir reāli pamatota.
• Grūtības ar mērīšanu: laimas vai "lietderības" kvantificēšana ir problemātiska — kā salīdzināt dažādu cilvēku pieredzi vai dažādas baudas kvalitātes?
• Laika un nenoteiktības jautājumi: seku aprēķināšana un prognozēšana attiecībā uz nākotni ir sarežģīta; kas skaitās kopējā labuma palielināšana, ja sekas ir tālas un nenoteiktas?
• Repugnances iznākumi: dažas utilitārisma kalkulācijas var novest pie intuitīvi pretrunīgiem secinājumiem (piem., zaudētāju upurēšana kopējam labumam).

Atbildes uz kritikām un praktiski pielietojumi

Utilitāristi ir piedāvājuši vairākus risinājumus: noteikumu utilitārisms mēģina aizsargāt tiesības, ieviešot sabiedrības līmeņa normas, kas kopumā dod labākas sekas; priekšroku utilitārisms un ierobežojumi palīdz mazināt pārmērīgas prasības indivīdam; argumenti par pierādījumu grūtību ved pie pragmatiskas pieejas, kur izmanto statistikas un ekonomikas instrumentus (izmaksu-ienākumu analīze, veselības ekonomika) lēmumu pieņemšanā.

Praktiski utilitārisma principi tiek lietoti veselības aprūpē (rezursu sadale), publiskajā politikā (kustību plānošana, sociālās labklājības programmas) un bioētikā (piemēram, vakcinācijas kampaņu izvērtēšana). Utilitārisms piešķir skaidru kritēriju politiskiem lēmumiem — maksimizēt kopējo labumu, lai gan tas prasa uzmanīgu ētisku un empirisku izvērtējumu.

Nobeigums

Utilitārisms ir spēcīga un ietekmīga morāles teorija, kas piedāvā vienkāršu un konsekventu kritēriju rīcības izvēlei — maksimizēt kopējo labumu. Tajā pašā laikā teorija saskaras ar nopietnām filozofiskām un praktiskām problēmām, un mūsdienu teorētiķi turpina to attīstīt, kombinējot utilitārus principus ar citiem ētiskiem apsvērumiem, lai rastu līdzsvarotu pieeju sarežģītiem morāliem lēmumiem.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir utilitārisms?

J: No kurienes nāk vārds "utilitārisms"?

J: Kā utilitārismā sauc lietas, kas palielina cilvēka labklājību vai laimi?

J: Vai tas ietver tikai to laimi, ko rada viena darbība?

J: Kāda ir vispārējā utilitārisma teorija?

Vai saskaņā ar utilitārisma teoriju kaut kas var būt gan ētisks, gan neētisks?

Meklēt pēc burta