Utopija
Utopija ir nosaukums iedomātai kopienai vai sabiedrībai ar perfektu likumu un politikas sistēmu.
Sir Thomas More izgudroja šo vārdu savai 1516. gada grāmatai "Utopija". Grāmata bija par izdomātu salu Atlantijas okeānā. Šis vārds ir izmantots gan ideālas sabiedrības, gan literatūrā aprakstītas sabiedrības apzīmēšanai. Saistīta ideja ir distopija.
Ir bijušas daudzas utopijas, kuru pamatā ir politika, ekonomika, reliģija, ekoloģija. Dažas no tām ir propagandētas grāmatās un bukletos, citas - kā reālas kopienas. Praksē mēģinājumi radīt utopijas šķiet lemti neveiksmei, jo labie nodomi saskaras ar problēmām. Lielākā daļa literāro utopiju patiesībā ir pastāvošo sabiedrību satīras.
Kreisais panelis (Zemes paradīze - Ēdenes dārzs) no Hieronīma Boša "Zemes baudu dārza".
Literatūras piemēri
- Platona "Republika" (aptuveni 380. g. p.m.ē.) ir viens no agrākajiem utopijas konceptuālajiem darbiem.
- Augustīna no Hipo (413-426) "Dieva pilsētā" aprakstīta ideāla pilsēta, "mūžīgā" Jeruzaleme, kas ir visu kristīgo utopiju arhetips.
- Frānsisa Bēkona Jaunā Atlantīda (1627).
- Džonatana Svifta "Gulivera ceļojumi" (1726) - satīra par cilvēka dabu un "ceļotāju stāstiem".
- Samuela Batlera (Samuel Butler) Erewhon (1872), satīriska utopija.
- Viljama Morisa "Ziņas no nekurienes" (1892). Nekur: vieta bez politikas, nākotnes sabiedrība, kuras pamatā ir kopīpašums un demokrātiska ražošanas līdzekļu kontrole.
- H. G. Velsa "Mūsdienu utopija" (1905).
- Džordža Orvela "Deviņpadsmit astoņdesmit četri" (1949) - antiutopija.
