Brahiopodi — jūras filtrētāji, anatomija un bagātīgas fosilijas

Brahiopodi — uzzini par šo jūras filtrētāju anatomiju, dzīvesveidu un bagātīgajām fosilijām; paleozoja vēsture, izmiršanas un mūsdienu sugas.

Brahiopodi ir sīku jūras bezmugurkaulnieku dzimta, ko dažkārt dēvē par lampu čaulām. Tie ārēji līdzinās gliemenēm, tomēr to iekšējā uzbūve un evolūcija ir cita. Mūsdienās brahiopodi nav plaši izplatīti, bet paleozoja periodā tie bija viens no dominējošajiem jūras bezmugurkaulnieku grupām. Lielākā daļa sugu dzīvoja piekrastes tuvumā (litorālā zona), tomēr kopš mezozoja daudzas sugas ir pārcēlušās dziļākos ūdeņos, jo piekrasti aizņēma konkurējošās gliemenes un citas grupas.

Anatomija un uzbūve

Brahiopodu ķermenis atrodas divdaļīgā čaulā jeb "vārstuļos", kas parasti sastāv no kalcija karbonāta (dažām primitīvākām grupām — organofosfāta) materiāla. Atšķirībā no gliemeņu čaulām, brahiopodu vārstules ir orientētas uz augšu un leju — tās sauc par brahiālo (dorzālo) un pediklālo (ventrālo) vārstuli. Vārstuļu atvēršanās un aizvēršanās notiek pie aizmugurējā gala, un priekšējā daļa tiek izmantota barošanai vai aizsardzībai.

Iekšēji raksturīgākās struktūras ir:

• lophophore — cilveidīgs, cilisko sariņu klāsts, kas darbojas kā filtrējošs barošanās orgāns;
• pedikls — kātiņveidīga piedēkļa struktūra, kas iziet caur atveri vējā (foramenu) un piestiprina indivīdu pie substrāta, paceljot atveri ārpus dūņainā apgabalā;
• muskulātūra un muskuļu rētas uz čaulas — svarīgs pazīmju avots paleontoloģijā, kas ļauj rekonstruēt dzīvo orgānu izvietojumu;
• brachidijs — skeletāla vai muskulāra atbalsta struktūra, kas notur lophophore pozīciju.

Atšķirība no gliemenēm

Lai gan brahiopodi izskatās līdzīgi divvārstu gliemenēm, svarīga atšķirība ir vārstuļu orientācija — brahiopodu čaulas ir dorsālas un ventrālas, nevis labās un kreisās. Arī iekšējā anatomija, barošanās veids (lophophore) un attiecības ar citām grupām ir atšķirīgas. Šī iemesla dēļ brahiopodi nav tieši radniecīgi mūsdienu gliemenēm.

Grupas un klasifikācija

Parasti izšķir divas galvenās brahiopodu grupas: artikulētie un inartikulētie. Galvenās atšķirības ir šādas:

• Artikulētie brahiopodi: tiem ir zobaina eņģe (zobi un ligzdas), kas mehāniski sasaista abas vārstules, un salīdzinoši vienkāršāka atveroši-aizveroša muskuļu sistēma. Artikulātās grupas ietver tādas nozīmīgas fosilgrupas kā Rhynchonellida un Terebratulida.
• Inartikulētie brahiopodi: tiem parasti trūkst zobainās eņģes — vārstules tur kopā galvenokārt ar muskuļiem un blīvējošiem audiem, bieži ir sarežģītāka muskuļu sistēma un organofosfāta čaulas (piemēram, ģints Lingula). Inartikulātie bieži dzīvo daļēji ierakušies substrātā.

Ekoloģija un uzvedība

Brahiopodi ir tipiski filtrēdāji — lophophore rada ūdens plūsmu un noķer sīkas organiskās daļiņas. Paleozojā tie ieņēma dažādas jūras ekoloģiskās nišas: daudzi bija bentiski, piesaistīti substrātam ar pediklu vai sēdēja uz jūras dibena, citi piedalījās rifu veidošanā. Dažas sugas spēja dzīties vai īsi peldēt ar ūdens strūklu (analoģiski ķemmīšgliemenēm), taču lielākā daļa bija stacionāras.

Fosilijas un paleontoloģiskā nozīme

Brahiopodu fosiliju ieraksts ir ļoti bagāts un stiepjas līdz kembrijam. Paleozoja laikā tie bija vieni no dominējošajiem jūras bezmugurkaulniekiem, un to fosilijas bieži kalpo kā svarīgi stratigrāfiskie un vides indikatori. Brahiopodi palīdz rekonstruēt seno jūras klimatu, ūdens dziļumu un substrāta apstākļus.

Tomēr brahiopodu bagātība ievērojami samazinājās pēc ilgtermiņa masu izmiršanas notikumiem, īpaši P/Tr (Permas—Triasa) un vēlāk K/T notikumiem. Mezozojā gliemenes un citas grupas daļēji aizvietoja brahiopodus piekrastes biotopos, un kopš tā laika lielākā daļa pārstāvju ir pārvākušies uz dziļākām vai specifiskām nišām. Mūsdienās dzīvo aptuveni 100–350 sugas (atkarībā no taksonomiskā skatpunkta), kamēr fosilo sugu skaits sasniedz tūkstošiem (dažkārt min apmēram 12 000 izdalītu fosilo sugu).

Mūsdienu sugas un "dzīvās fosilijas"

Lingula un tās radinieki ir pazīstami kā ļoti konservatīvi morfoloģiski — sugas, kas izskatās ļoti līdzīgas tām, kas dzīvoja ordovika laikos. Tāpēc šo ģinti bieži sauc par piemēru dzīvai fosilijai. Mūsdienu brahiopodi parasti sastopami dziļākos, aukstāka ūdens apgabalos vai vietās ar mazāku konkurenci no gliemenēm.

Paleontoloģiskās diskusijas

Bezmugurkaulnieku paleontologi joprojām diskutē par brahiopodu taksonomiju un kladistiku. Pētījumi, kas balstīti uz morfoloģiju un mūsdienu molekulārām analīzēm, turpina precizēt to evolūciju, iekšējo sadalījumu un attiecības ar citām lophophorātu grupām.

Brahiopodi ir nozīmīga grupa, kas sniedz ieskatu gan senajās jūras ekosistēmās, gan evolūcijas procesā — no kembrija bagātīgajām kopienām līdz mūsdienu aizvien specializētākiem pārstāvjiem.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir brahiopodi?

J: Kur dzīvo brahiopodi?

J: Kā brahiopodi apdzīvoja savu vidi paleozoja laikmetā?

J: Ar ko brahiopodu čaulas atšķiras no gliemeņu čaulām?

Kādas ir divas galvenās brahipodu grupas?

J: Kas ir pedikulārais vārsts?

Jautājums: Cik dzīvo un fosilo brahipodu sugu eksistē mūsdienās?

Meklēt pēc burta