Ediakāra biota ir nedaudz mulsinoša Ediakāra perioda fauna. Šis ģeoloģiskais periods ilga aptuveni no 635 līdz 541 miljoniem gadu, bet lielākā daļa zināmo fosiliju datējas apmēram no 575 līdz 541 miljoniem gadu. Biota parādījās pēc vairākiem ledus laikmetiem un tieši pirms kembrija eksplozijas. Tā sastāv no daudzšūnu, galvenokārt mīkstķermeņu organismiem — iespējams, dažiem no tiem bija dzīvnieku rakstura pazīmes — kuri atstāja fosiliju pēdas ediakāra vecuma iežos.

Kas raksturo Ediakāra biotu?

Ediakāra formas parasti ir plakani vai reljefiski atspoguļojumi iežos — iemūžinātas nospiedumu un apdruku veidā. Fosilijas bieži sastopamas smalkgraudainos smilšakmeņos un pelnos, kur mīkstās struktūras saglabājušās pateicoties ātrai aizsegšanai un mikrobu paklāju ietekmei. Šī saglabāšanās veida dēļ — ko dēvē arī par Ediakāras tipa fosilēšanos — saglabājušies daudzi ķermeņu kontūras, bet reti — iekšējā anatomija.

Formu daudzveidība un piemēri

Biota ietver dažādas morfoloģijas un ietver:

  • ļoti plakanas, diskoidālas formas (piemēram, Dickinsonia),
  • lapveidīgas un zariņotas struktūras (rangeomorphs, Charniodiscus tipa organismi),
  • simetriski vai radiāli organizētas trīszaru formas (Tribrachidium),
  • segmentētas, iespējams kustīgas formas, kas var saistīties ar agrīnajiem bilaterālajiem dzīvniekiem (piemēram, Kimberella un citas interpretācijas).

Bioloģiskās un ekoloģiskās interpretācijas

Par Ediakāra organismu dzīvesveidu un taksonomiju joprojām notiek diskusijas. Piedāvātās interpretācijas ietver:

  • iepriekšēju dzīvnieku klāstu (gan primitīvus daudzšūnas dzīvniekus, gan to priekštečus),
  • patstāvīgas, izzudušas evolūcijas līnijas, kas neatbilst mūsdienu grupām,
  • bakteriālu vai hibrīdu sadarbību (piemēram, sadarbība ar mikrobu paklājiem) kā dzīves veidu pamatā.

Uztura stratēģijas bija dažādas: iespējams, daži organismi uzņēma barību caur osmotrofu mehānismu (absorbciju), citi filterēja ūdeni vai grauzīja mikrobu paklājus. Tā kā ciklā bija maz plēsēju ar cietiem skeletiem, daudzas formas varēja attīstīt trauslu un plakanu ķermeņa uzbūvi.

Vides un ģeoloģiskais konteksts

Ediakāra laikmeta biota attīstījās pēc ilgstošām ledus laikmetu epizodēm (dažkārt saistītas ar tā saukto "Sniegabumbas Zemes" hipotēzi). Mainījušies klimats, jūras ķīmija un varbūt arī skābekļa līmenis dziļumos radīja piemērotus apstākļus lielākiem daudzšūnu organismiem. Mikrobu paklāji bieži piedalījās nogulumu stabilizācijā un fosiliju saglabāšanā.

Izmiršana un pāreja uz kembriju

Šķiet, ka uz robežas ar kembriju Ediakāra biota piedzīvoja būtisku samazināšanos vai izmaiņas — par to norāda fosiliju sastopamības un formu pārmaiņas. Cēloņi nav pilnībā skaidri: iespējami faktori ir ekosistēmu pārbūve, klimata un jūras ķīmijas izmaiņas, jaunu plēsēju parādīšanās un konkurence ar kembrija organismiem. Tomēr daļa biotas, iespējams, ir saglabājusies līdz agrajam kembrijam, un dažas Ediakāras formas vai viņu radinieki varēja pāriet jaunajos ekoloģiskajos apstākļos.

Izziņas un nozīme

Ediakāra biota ir īpaši svarīga, jo tā rāda, kā pirms kembrija bija attīstījušās liela izmēra daudzšūnu formas un cik plaši varēja eksperimentēt dzīvība ar ķermeņa plāniem. Fosilijas atklājumu vietas — piemēram, Ediacara Hills Austrālijā, Mistaken Point Kanādā, Baltijas un Krievijas White Sea apgabals, Nama grupas ieži Namībijā un daudzi citi — dod iespēju salīdzināt attīstības modeļus un datēt šo pāreju, izmantojot radiometriskās metodes (piemēram, U–Pb zirkonu datēšanu).

Kopumā Ediakāra biota attēlo reizē gan reālu evolucionāru soli uz sarežģītāku daudzšūnu dzīvi, gan plašu "eksperimentu" lauku, kurā daudzas ķermeņa arhitektūras parādījās un pazuda, pirms dominēja kembrija faunas grupas.

Biota ir diezgan neparasta, un nav nekādu pazīmju par to iepriekšējā marino apledojumā. Šķiet, ka uz robežas ar kembriju biota piedzīvoja diezgan smagu izmiršanu. Daļa biotas, iespējams, ir saglabājusies līdz agrajam kembrijam.