Ediakāra periods — Proterozoja noslēgums, fosilijas un pirmie metazoāni

Ediakāra periods: Proterozoja noslēgums, pirmās lielās fosilijas un metazoānu izcelsme — uzzini atklājumus, ģeoloģisko nozīmi un nozīmīgākos fosiliju atradumus.

Autors: Leandro Alegsa

Ediakāra periods (aptuveni pirms 635–541 miljoniem gadu) tika nosaukts Ediakāra kalnu vārdā Dienvidaustrālijas Ediakāra kalnos. Tas ir pēdējais proterozoja eona ģeoloģiskais periods un liek punkta senajiem notikumiem pirms kambrija, pirmais paleozoja periods. Ediakāra sākums tiek datēts uz apmēram 635 Ma — tas sekoja pēc plašaoko Marinoan leduslaikmeta beigām —, bet periods noslēdzas aptuveni 541 Ma, kad sācies kambrijs.

Ģeoloģiskais un vides konteksts

Ediakāra periods norisinājās laikā, kad Zeme piedzīvoja būtiskas ķīmiskas un klimatiskas pārmaiņas. Atmosfēras un okeāna oksidācijas līmeņa paaugstināšanās (dažkārt saukta par Neoproterozoja oksigenācijas notikumu) radīja apstākļus lielāku un sarežģītāku daudzšūnu organismu attīstībai. Periodā fiksēti gan siltāki, gan īslaicīgi vēsāki klimata posmi — piemēram, Gaskijeras (Gaskiers) leduslaikuma atzīmes tiek izvietotas aptuveni 580 Ma — tomēr vispārējais skats ir uz vairāk stabilizētu, bioloģiski bagātāku jūras vidi nekā iepriekš.

Fosilijas un pirmie lielie organismi

Šis periods ir slavens ar pirmajām fosilijām ar lielākiem ķermeņiem, kas, iespējams, ir pirmie reģistrētie metazoāni. Tomēr daļa Ediakāra biotas taksonomiskā vieta mūsdienu dzīvo organismu klasifikācijā joprojām ir strīdīga — daži no šiem veidojumiem var pārstāvēt izmirušu dzīves līniju, kas nav tieši saistīta ar mūsdienu dzīvniekiem.

Fosilijas galvenokārt ir ķermeņa nospiedumi vai impresijas mīkstos nogulumos, bieži saglabājušās pateicoties mikrobu paklāju (microbial mat) klātbūtnei. Tipiski Ediakāras formas piemēri un grupas:

  • Frondoze (rožu) organismi — gari, lapveidīgi, saknes līdzīgi veidojumi (piemēram, Charnia līdzīgi veidi), kas, domājams, bija piestiprināti pie jūras dibena.
  • Diskveida organismi — apaļas, plakanas struktūras (piem., putatīvie Cyclomedusa tipa veidi).
  • “Kviltu” (segumu) organismos — segmentētas vai rievotas formas, kuras dažkārt tiek sauktas par rangeomorfām vai vendobiontiem (piem., Rangea, Tribrachidium).
  • Bilaterāli līdzīgi veidi — piemēri, kas var liecināt par primitīvām divpusēji simetriskām dzīvnieku līnijām (piem., Dickinsonia).

Sagatavošanās un pirmās atklāsmes

Daudzas no šīm fosilijām ir nospiedumi jeb pēdu fosilijas, kas pirmo reizi plašāk tika atklātas Anglijas Čārnvudas mežā, Leikšīras grāfistē. Ģeologi tolaik nezināja, ko viņi ir atraduši, un šīs atziņas sākotnēji tika ignorētas vai nepareizi interpretētas; pagāja vairāk nekā 60 gadi, līdz fosilijas no tā paša perioda tika atrastas Dienvidaustrālijā un citās pasaules daļās, kas palīdzēja saprast šo biotu plašāku izplatību.

Saglabāšanās veidi un interpretācijas grūtības

Ediakāras organismu saglabāšanās atšķiras no daudzām vēlākajām fosiliju nodaļām, jo dominē mīksto audu nospiedumi nevis mineralizētas cietas daļas. Bieži sastopamie saglabāšanās mehānismi ietver:

  • iespiešanās un nospiedumi smilšaino nogulumu virsmā;
  • piemaisījumi no mikrobu paklājiem, kas veicināja formu stabilizāciju un aizsardzību pret eroziju;
  • īpaši apstākļi ar zemu skābekļa līmeni, kas palēnina sadalīšanos un ļauj saglabāt detaļas.

Evolūcijas nozīmīgums un debates

Ediakāra biota ir svarīga, jo tā demonstrē pāreju no mikroskopiskām šūnām un koloniālām formām uz lielākiem, sarežģītākiem daudzšūnu organismiem. Tomēr zinātnieku vidū notiek intensīvas diskusijas par to, kuras Ediakāras formas patiesi pieder modernajiem dzīvnieku grupējumiem (metazoāniem), un kuras pārstāv patstāvīgas vai izmirušas līnijas. Daži galvenie strīdi:

  • vai Dickinsonia un tamlīdzīgi organismi bija īsti dzīvnieki vai īpaša alga/ļoti liela vienšūņaina organizācija;
  • cik lielā mērā Ediakāra biota tieši saistīta ar kambrija “sprādzienu”, kad daudzas modernas dzīvnieku figūras parādās ieziemējā fosiliskajā ierakstā;
  • vai daļa formu pazuda pirms kambrija dēļ konkurences ar jauniem plēsoņiem un dzīvnieku-savstarpējām attiecībām, vai arī to iznīcināja vides izmaiņas.

Izplatība un nozīmīgākie atradumi

Ediakāras fosilijas ir atrastas daudzviet pasaulē — nozīmīgākie atradumi iekļauj:

  • Dienvidaustrālijas Ediakāra kalni (tipiskais atradums);
  • Newfoundlandas/Mistaken Point (Kanāda) — senākie un labi saglabātie kopas piemēri;
  • White Sea zona (Krievija), Namībija, Ķīna un Lielbritānijas Čārnvudas mežs.

Oficiālais atzīšanas statuss

Ediakāra kā oficiāla ģeoloģiskā perioda statusu 2004. gadā apstiprināja Starptautiskā ģeoloģijas zinātņu savienība (IUGS). Tas kļuva par pirmo jauno ģeoloģisko periodu, kas pasludināts 120 gadu laikā, oficiāli nostiprinot šo laika nogriezni stratigrāfiskajā laika skalā.

Kopumā Ediakāra periods sniedz unikālu skatījumu uz to, kā attīstījās sarežģīta daudzšūnu dzīvība uz Zemes un kādas vides un bioķīmiskas pārmaiņas to atbalstīja. Lai arī daudzi jautājumi joprojām paliek neatbildēti, turpmākie atradumi un metodes — piemēram, mikroķīmiskā analīze un precīzāka datēšana — turpina paplašināt mūsu izpratni par šo nozīmīgo laika posmu.

Vendiānisms

Ediakāra periodu agrāk sauca par vendu periodu. Vendijas periodu 1952. gadā ierosināja krievu ģeologs/paleontologs Boriss Sokolovs. Termins Vendijas periods joprojām tiek plaši lietots.

Abi termini nav vienādi. Vendiāns bija ilgāks periods: tas ietvēra visu Marino apledojuma periodu, kas ir slavens ar Sniega bumbu Zemi. Citiem vārdiem sakot, Vendiāns ietvēra kriogēna perioda pēdējo daļu.

Ediakāra robežas

Ediakāra periods ilga aptuveni 90 miljonus gadu. Tas sākās kriogēna sniega bumbu Zemes beigās. Tas beidzās ar dažu veidu pēdu fosiliju (Trichophycus pedum) pirmo parādīšanos pasaulē kembrija pamatnē. Ediakāra perioda sākums tiek noteikts karbonātu slāņa, ko dēvē par "cepurveida karbonātu", pamatnē. Tas nosedz ledāja nogulumus un liecina par pēkšņām klimatiskām pārmaiņām marino ledus laikmeta beigās. Šis periods beidzās ar gandrīz visas ediakāra faunas masveida izmiršanu.

Ediakāra perioda Dienvidaustrālijas perioda tipveida griezumā precīza datēšana nav bijusi iespējama.

"Zelta smaile", kas iezīmē ediakāra sākuma GSSP.Zoom
"Zelta smaile", kas iezīmē ediakāra sākuma GSSP.

Ediakāra biota

Ediakāra biota ietver senākos zināmos daudzšūnu organismus. Šīs fosilijas ir mīksto ķermeņu formu ar segmentiem, plēksnām, diskiem vai maisiem pēdas vai nospiedumi. Skeleti vai čaulas nav atrastas.

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir Ediakāra periods?


A: Ediakāra periods ir proterozoja eona pēdējais ģeoloģiskais periods, kas ilga aptuveni pirms 635-541 miljoniem gadu.

Q: Kāds periods sekoja pēc ediakāra perioda?


A: Pēc ediakāra perioda sekoja kembrija periods, kas bija pirmais paleozoja periods.

J: Kāda ir ediakāra perioda nozīme?


A: Ediakāra periods ir slavens ar pirmajām fosilijām ar lielākiem ķermeņiem, kas, iespējams, bija pirmie reģistrētie metazoāni.

J: Kur tika atrastas pirmās fosilijas ar lielākiem ķermeņiem?


A: Pirmo lielāku ķermeņu fosiliju nospiedumi jeb fosiliju pēdas pirmo reizi tika atrastas Anglijas Čārnvudas mežā, Lesteršīrā.

J: Kad šī paša perioda fosilijas tika atrastas Dienvidaustrālijā?


A: Dienvidaustrālijā fosilijas no tā paša perioda tika atrastas vairāk nekā 60 gadus pēc pirmās fosiliju atklāšanas.

J: Kad ediakāra periods tika pasludināts par oficiālu ģeoloģisko periodu?


A: Ediakāra periodu par oficiālu ģeoloģisko periodu 2004. gadā apstiprināja Starptautiskā ģeoloģijas zinātņu savienība (IUGS).

J: Kāda ir Ediakāra perioda pasludināšanas nozīme?


A: Pasludinot ediakāra periodu par oficiālu ģeoloģisko periodu, tas kļuva par pirmo jauno ģeoloģisko periodu, kas pasludināts 120 gadu laikā.


Meklēt
AlegsaOnline.com - 2020 / 2025 - License CC3