Ričards Milhuss Niksons - 37 ASV prezidents, Votergeits un diplomātija ar Ķīnu
Ričards Milhuss Niksons (1913. gada 9. janvāris — 1994. gada 22. aprīlis) bija amerikāņu politiķis, kurš ieņēma vairākus augstus amatus ASV valdībā. Viņš bija 37. Amerikas Savienoto Valstu prezidents no 1969. līdz 1974. gadam — līdz šim vienīgais ASV prezidents, kurš oficiāli atkāpās no amata. Pirms tam Niksons darbojās kā republikāņu pārstāvis Pārstāvju palātā un vēlāk kā senators no Kalifornijas, kā arī bija 36. ASV viceprezidents (no 1953. līdz 1961. gadam prezidenta Dvaita D. Eizenhauera laikā).
Agrā dzīve un politiskā karjera līdz Baltajam namam
Niksons dzimis pakalnu fermā Kalifornijā. Pēc izglītības iegūšanas jurista jomā viņš dienēja Otrajā pasaules karā un pēc tam sāka aktīvu politisko karjeru. 1947. gadā kļuva par ASV Pārstāvju palātas locekli, vēlāk par senatoru, un 1952. gada vēlēšanās tika izraudzīts par viceprezidentu pie ģenerāļa Eizenhauera. 1968. gada prezidenta vēlēšanās uzvarēja kā republikāņu kandidāts, solaot atjaunot kārtību, samazināt konfliktu ārpolitiskos frontēs un stiprināt lauku ekonomiku.
Prezidentūras galvenie soļi un politikas
Niksona prezidentūra bija daudzpusīga un pretrunīga. Galvenie iezīmējumi:
- Ārpolitika: Viens no nozīmīgākajiem sasniegumiem bija diplomātijas sākums ar Ķīnu — 1972. gada vizīte Ķīnā bija simbolisks pavērsiens, kas atvērās dialogs ar Pekinu un mainīja aukstā kara ģeopolitiku. Tāpat Niksons veicināja attiecību uzlabošanu ar Padomju Savienību (détente) un parakstīja SALT I ierobežojumus attiecībā uz kodolieroču izplatību.
- Vjetnamas karš: Niksons īstenoja politiku, ko sauca par "vjetnamizāciju" — pakāpenisku amerikāņu karaspēka izvešanu un lielāku vietējo spēku atbildību. 1973. gadā tika panākta Parīzes vienošanās, kas tehniski beidza ASV tiešo militāro iesaisti, taču konflikta sekas turpinājās.
- Iekšējā politika un tiesību akti: Viņa administrācija atbalstīja darba drošības un vides aizsardzības iniciatīvas — tika izveidotas institūcijas un pieņemti likumi, kas mūsdienās tiek saistīti ar vides regulējumu un darba aizsardzību (piemēram, OSHA). Niksons arī atbalstīja dažas federālās programmas un reformas, kas ietekmēja sociālo politiku un izglītību.
- Ekonomika: Bija sarežģījumi, tostarp inflācija un bezdarbs (vēlāk saukta par stagflāciju). 1971. gadā Niksons veica tā saukto "Nixon shock" — pārtrauca ASV dolāra tiešo konvertēšanos zeltā, kas mainīja starptautisko finanšu sistēmu. Viņš arī īslaicīgi ieviesa cenu un algu kontroli, lai mēģinātu mazināt inflāciju.
- Jurisdiskums un tiesu nominācijas: Niksons nominēja vairākus nozīmīgus tiesnešus, tostarp Viskonsinas Virsotnes tiesas prezidentu Vorenu Bergēru (Warren Burger), kas ietekmēja ASV tiesu sistēmu nākamajos gados.
Votergeits un atkāpšanās
Niksona prezidentūru stipri ēnoja Votergeitas skandāls. 1972. gada jūnijā notika ielaušanās Demokrātiskās Nacionālās komitejas birojos Votergeitas kompleksā Vašingtonā. Pirmkārt šķietami neliela iekļūšana atklāja plašāku slepenu spiegošanu, nelikumīgas kampaņas darbības un mēģinājumus slēpt administrācijas saistību ar incidentu. Investigācija atklāja, ka Baltā nama padotie, kā arī pats prezidents tika iesaistīti dokumentu slēpšanā un mēģinājumos ietekmēt izmeklēšanu. Kritiskā loma bija prezidenta ierakstītajām runām un sarunām Baltajā namā — atklājās audioieraksti, kas parādīja prezidenta zināšanas par mēģinājumiem slēpt tiesiskus pārkāpumus.
Skandāls noveda pie tiesvedības, īpašu prokuroru ieceļošanas, sabiedriskās nosodīšanas un galvenajiem notikumiem, tostarp "Sestdienas nakts masuļas" (Saturday Night Massacre), kad notika tiesu iestāžu vadītāju atlaišana vai atkāpšanās. Kongress sāka impīčmenta procesu pret prezidentu, un, ķeroties pie juridiskās realitātes un politiskā spiediena, Niksons 1974. gada 8. augustā paziņoja par atkāpšanos; viņa rezignācijas vēstule stājās spēkā 9. augustā. Par viņa pēcteci kļuva viceprezidents Džeralds Fords, kurš vēlāk Niksonu apžēloja.
Pēcpresidences gadi un mantojums
Pēc atkāpšanās Niksons izdzīvoja politisko izsmelšanos, taču vēlāk centās atjaunot reputāciju, rakstot vairāk grāmatu, sniedzot intervijas un konsultējot starptautiskā līmenī. Viņš turpināja piedalīties diplomātiskās sarunās un ieradās publiskos pasākumos, tostarp saglabājot attiecības ar pasaules līderiem. Niksons mira 1994. gada 22. aprīlī.
Viņa mantojums ir pretrunīgs: daudzi vērtē viņa ārpolitiskos sasniegumus — sevišķi Ķīnas atvēršanu un détente ar PSRS — kā nozīmīgu ieguldījumu, bet Votergeits ir atstājis dziļu negatīvu nospiedumu uz sabiedrības uzticību prezidentūrai un institūcijām. Niksons paliek atmiņā gan kā pragmatisks un stratēģisks līderis ārlietās, gan kā simbols tam, kā var izgaist valsts vadītāja morālā autoritāte, ja tiek pārkāptas likuma robežas.
Agrīnā dzīve, ticība un Kalifornijas mantojums
Niksons dzimis 1913. gadā ģimenes mājā Jorba Lindā, Kalifornijas štatā, Hannas un Frānsisa Niksonu ģimenē. Viņš ir vienīgais Kalifornijā dzimušais prezidents. Viņš tika nosaukts par godu karalim Ričardam Lauvassirdīgajam un tika audzināts kā kvakeris. Viņa brālis Edvards bija uzņēmējs. Herberts Hūvers bija vienīgais ASV prezidents, kurš piederēja pie kvakeru ticības (kā sakritība, Hūvers bija arī viens no tikai trim prezidentiem (viens no tiem bija Niksons), kuri bija cēlušies no Kalifornijas). Niksons uzauga Vitjērā, Kalifornijā. Viņa tēvs bija skotu-īru izcelsmes, bet māte - vācu, angļu un īru izcelsmes. Viņš mācījās Vitjēras vidusskolā, Vitjēras koledžā un Djūka universitātē. Otrā pasaules kara laikā viņš dienēja jūras kara flotē. Vēlāk viņš apprecējās ar Telmu Niksoni (vēlāk Patrīcija Niksone), un viņiem bija divas meitas - Trīcija un Džūlija.
Hārvardas stipendija & vairāk
Niksons bija ļoti gudrs. Vienubrīd viņš tika atzīts par gudrāko skolēnu visā Kalifornijā. Citā brīdī viņš saņēma stipendiju Hārvardā, bet atteicās no tās, lai palīdzētu savai ģimenei saimniecībā. Niksonu arī uzaicināja strādāt FIB. Viņš bija ļoti apmierināts, taču pēdējā brīdī tika noraidīts budžeta samazināšanas dēļ.
Politiskās karjeras sākums
1946. gadā Niksonu ievēlēja Pārstāvju palātā. Būdams Pārstāvju palātā, viņš bija loceklis Pārstāvju palātas Neamerikāņu darbības komisijā - grupā, kurā darbojās kongresmeņi, kas centās atmaskot ASV iedzīvotājus, kuri varētu būt komunisti.
Vēlāk 1950. gadā viņš tika ievēlēts par senatoru pēc pretrunīgi vērtētās kampaņas pret Helēnu Gahanu Duglasu.
1952. gada prezidenta vēlēšanās Dvaits Eizenhauers izvēlējās Niksonu par viceprezidentu. Cilvēki apsūdzēja Niksonu par nelikumīgu naudas ziedojumu saņemšanu viņa kampaņai, un daži cilvēki vēlējās, lai Eizenhauers izvēlas citu viceprezidentu, taču Eizenhauers tomēr izvēlējās Niksonu. Niksons pēc apsūdzībām teica runu, kurā sacīja, ka neatkarīgi no tā, ko cilvēki viņam pārmet par nelikumīgu dāvanu saņemšanu kampaņas laikā, viņš tomēr paturēs vienu kampaņas dāvanu - savu suni vārdā Checkers.
Republikāņu partija nolēma atstāt Niksonu kā viceprezidenta kandidātu, un, kad Eizenhauers uzvarēja vēlēšanās, Niksons kļuva par ASV viceprezidentu no 1953. līdz 1961. gadam. Viceprezidenta amata laikā viņš bija ļoti aizņemts un ceļoja pa visu pasauli, apmeklējot tādas vietas kā Dienvidamerika. Būdams viceprezidents, viņš devās uz Padomju Savienību un debatēja ar padomju vadītāju Ņikitu Hruščovu. Viņi abi apgalvoja, ka viņu valsts ir labāka.
1960. gada prezidenta vēlēšanās viņš kandidēja pret demokrātu Džonu F. Kenediju. Sākotnēji tika gaidīta Kenedija uzvara (jo viņš uzvarēja pirmajās televīzijas debatēs pret Niksonu), taču, vēlēšanu dienai tuvojoties, Niksons sāka to panākt. Galu galā Kenedijs uzvarēja, taču tās bija ļoti tuvas vēlēšanas.
1962. gadā Niksons zaudēja Kalifornijas gubernatora vēlēšanās Pātam Braunam. Pēc zaudējuma Niksons sacīja: "Jums vairs nav Niksona, lai jūs varētu aplidot, jo, kungi, šī ir mana pēdējā preses konference." Daudzi eksperti uzskatīja, ka Niksona politiskā karjera ir beigusies.
1968. gadā prezidenta vēlēšanās Ričards Niksons uzvarēja Hubertu Humfriju un 1969. gadā kļuva par ASV prezidentu. Lai gan Humfrijs nedaudz zaudēja tautas vēlēšanās, viņš pārliecinoši zaudēja elektoru kolēģijā, iegūstot tikai piecpadsmit štatus.
Prezidentūra
Niksons pārņēma Vjetnamas karu no Lindona Džonsona un turpināja to ar stratēģiju lēni izvest ASV karaspēku, lai Dienvidvjetnamas karaspēks pats varētu pārņemt karadarbību. Niksons slepeni bombardēja daudzus ienaidnieka mērķus Kambodžā un Ziemeļvjetnamā, kamēr amerikāņu karaspēks atgriezās mājās, lai Dienvidvjetnamai būtu vieglāk uzvarēt. Kad 1970. gadā kļuva zināms, ka Niksons izplata bombardēšanu Kambodžā un Laosā, tas izraisīja plašākus protestus nekā jebkad agrāk Amerikā, tostarp Kentas štatā un pat Vašingtonā, kur 1971. gada maijā, protestu kulminācijas brīdī, tika arestēti vairāk nekā 12 000 cilvēku. Daļēji pretestības dēļ Niksons paātrināja karaspēka izvešanu un izbeidza iesaukšanu armijā.
Niksons bija ļoti veiksmīgs diplomātijā (attiecību pārrunās ar ārvalstīm). Viņš uzsāka tā saukto "detantes" politiku, kas mazināja spriedzi starp ASV un Padomju Savienību. Abas valstis sapratās un parakstīja līgumus, kas ierobežoja kodolieroču ražošanu starp abām pusēm. Niksons devās uz komunistisko Ķīnu un nodibināja ar to ļoti labas attiecības. Pirms tam starp Amerikas Savienotajām Valstīm un Ķīnu nebija gandrīz nekādu attiecību. Tas pavēra durvis turpmākai tirdzniecībai gadu desmitiem, tāpēc daudzas preces ASV tika ražotas Ķīnā. Viņa diplomātija ar Ķīnu tiek uzskatīta par vienu no viņa lielākajiem sasniegumiem. Vēlāk, prezidenta Kārtera laikā, ASV pārtrauca attiecības ar Ķīnas Republiku un atzina komunistisko Ķīnu, nevis Taivānu, par likumīgu Ķīnas valdību.
Niksons savā valstī ieviesa daudzas reformas. Viņš izveidoja Vides aizsardzības aģentūru, atbalstīja likumus pret narkotikām, likumus pret noziedzību un diskriminācijas novēršanu. Kad inflācija (tas nozīmē, ka naudas vērtība samazinās un cenas pieaug) bija augsta, viņš lika iesaldēt cenas uz 90 dienām. Lai gan pirms kļūšanas par prezidentu viņš bija pazīstams kā konservatīvs republikānis, tomēr, būdams prezidents, viņš atbalstīja dažas liberālas idejas, ko atbalstīja demokrāti. Niksons 1974. gadā teica runu, kurā izklāstīja vispārējas veselības aprūpes plānu.
1972. gadā Niksons tika pārvēlēts ar pārliecinošu pārsvaru, un vairums amerikāņu viņu atbalstīja, taču drīz pēc tam Niksona reputācija tika sagrauta un vairums amerikāņu viņu neatbalstīja. Sakarā ar skandālu, ko sauca par "Votergeitu" un kura laikā Niksons mēģināja aizsargāt (vai, iespējams, pavēlēja) cilvēkiem uzlauzt Demokrātu nacionālo štābu, Kongress grasījās viņu pakļaut tiesai procesā, ko sauca par impīčmentu (lai atstādinātu viņu no varas). Niksons mēģināja slēpt skandālu, bet galu galā Augstākā tiesa lika viņam nosūtīt ierakstītās sarunas (kurās viņš runāja par Votergeitas slēpšanu). Aleksandrs Heigs uzskatīja, ka Niksonu notiesās un atstādinās no amata. Lai to novērstu, Niksons 1974. gadā atkāpās no prezidenta amata.
Pēc prezidentūras
Niksona otrais viceprezidents Džeralds Fords apžēloja Niksonu par visiem noziegumiem, ko Niksons izdarīja Votergeitas laikā. Fords vēlējās pēc iespējas ātrāk izbeigt krīzi, jo nācijai bija svarīgākas problēmas. Daudzi cilvēki vainoja Fordu par to, ka viņš ļāva Niksonam palikt nesodītam, un balsoja pret viņu, kad viņš kandidēja 1976. gada vēlēšanās.
Niksona tēls sabiedrībā nekad pilnībā neatguvās, taču viņš joprojām guva zināmu republikāņu atbalstu, jo bieži aizstāvēja savu mantojumu. Viņš palika kā konsultants vēlākajiem prezidentiem, kā arī citiem cilvēkiem valdībā un plašsaziņas līdzekļos, īpaši britu žurnālistam Deividam Frostam. Viņa memuāri tiek uzskatīti par nozīmīgu lasāmvielu. Viņa darbs sarunās ar Ķīnu 20. gadsimta 70. gadu sākumā tika atzinīgi novērtēts par attiecību uzlabošanu starp viņa valsti un Ķīnu. Niksons nomira no insulta 1994. gadā, desmit mēnešus pēc sievas Patas nāves. Nebūdams vairs spējīgs aizstāvēt savu mantojumu, viņa kopējais piekrišanas reitings kritās, un šodien lielākā daļa cilvēku atzīst viņa pārkāpumus saistībā ar Votergeitu. Māja, kurā viņš dzimis, tagad ir daļa no Ričarda M. Niksona prezidentālās bibliotēkas un muzeja. Viņš ir apglabāts bibliotēkā.
Saistītās lapas
- Ričarda Niksona nāve un valsts bēres
Jautājumi un atbildes
J: Kas bija Ričards Milhūss Niksons?
A: Ričards Milhūss Niksons bija amerikāņu politiķis, kurš bija 37. ASV prezidents no 1969. līdz 1974. gadam, kad viņš kļuva par vienīgo prezidentu, kas atkāpās no amata. Pirms tam viņš bija 36. viceprezidents (no 1953. līdz 1961. gadam prezidenta Dvaita Eizenhauera laikā), kā arī ASV pārstāvis un senators no Kalifornijas. Viņš bija republikānis.
J: Kur Niksons bija dzimis?
A: Niksons dzimis Jorba Lindā, Kalifornijā.
J: Ko Niksons darīja pēc koledžas beigšanas?
A: Pēc koledžas beigšanas Niksons atgriezās Kalifornijā, lai praktizētu jurisprudencē.
J: Kad viņš sāka savu karjeru politikā?
A: Niksons sāka savu karjeru politikā pēc tam, kad 1946. gadā viņu ievēlēja Pārstāvju palātā.
J: Kādas diplomātiskās attiecības viņš savas prezidentūras laikā nodibināja starp divām valstīm?
A: Savas prezidentūras laikā Niksons nodibināja diplomātiskās attiecības starp ASV un Ķīnu, 1972. gadā apmeklējot Ķīnu.
J: Kādu iekšpolitiku viņš īstenoja, būdams prezidents?
A: Prezidenta laikā Niksons uz 90 dienām ieviesa algu un cenu kontroli, panāca Dienvidu skolu desegregāciju (izbeidza cilvēku nošķiršanu pēc rases), izveidoja Vides aizsardzības aģentūru (EPA), kā arī Darba drošības un veselības aizsardzības pārvaldi (OSHA) un sāka karu pret vēzi.
J: Kā beidzās viņa prezidentūra?
A: Viņa prezidentūra beidzās, kad viņš 1974. gada 9. augustā atkāpās no amata tā dēvētā Votergeitas skandāla dēļ; tādējādi viņš kļuva par pirmo ASV prezidentu, kas to izdarīja. Pēc tam viņa pēctecis Džeralds Fords viņu apžēloja.
