Richard Nixon

Agrīnā dzīve, ticība un Kalifornijas mantojums

Niksons dzimis 1913. gadā ģimenes mājā Jorba Lindā, Kalifornijas štatā, Hannas un Frānsisa Niksonu ģimenē. Viņš ir vienīgais Kalifornijā dzimušais prezidents. Viņš tika nosaukts par godu karalim Ričardam Lauvassirdīgajam un tika audzināts kā kvakeris. Viņa brālis Edvards bija uzņēmējs. Herberts Hūvers bija vienīgais ASV prezidents, kurš piederēja pie kvakeru ticības (kā sakritība, Hūvers bija arī viens no tikai trim prezidentiem (viens no tiem bija Niksons), kuri bija cēlušies no Kalifornijas). Niksons uzauga Vitjērā, Kalifornijā. Viņa tēvs bija skotu-īru izcelsmes, bet māte - vācu, angļu un īru izcelsmes. Viņš mācījās Vitjēras vidusskolā, Vitjēras koledžā un Djūka universitātē. Otrā pasaules kara laikā viņš dienēja jūras kara flotē. Vēlāk viņš apprecējās ar Telmu Niksoni (vēlāk Patrīcija Niksone), un viņiem bija divas meitas - Trīcija un Džūlija.

Hārvardas stipendija & vairāk

Niksons bija ļoti gudrs. Vienubrīd viņš tika atzīts par gudrāko skolēnu visā Kalifornijā. Citā brīdī viņš saņēma stipendiju Hārvardā, bet atteicās no tās, lai palīdzētu savai ģimenei saimniecībā. Niksonu arī uzaicināja strādāt FIB. Viņš bija ļoti apmierināts, taču pēdējā brīdī tika noraidīts budžeta samazināšanas dēļ.

Politiskās karjeras sākums

1946. gadā Niksonu ievēlēja Pārstāvju palātā. Būdams Pārstāvju palātā, viņš bija loceklis Pārstāvju palātas Neamerikāņu darbības komisijā - grupā, kurā darbojās kongresmeņi, kas centās atmaskot ASV iedzīvotājus, kuri varētu būt komunisti.

Vēlāk 1950. gadā viņš tika ievēlēts par senatoru pēc pretrunīgi vērtētās kampaņas pret Helēnu Gahanu Duglasu.

1952. gada prezidenta vēlēšanās Dvaits Eizenhauers izvēlējās Niksonu par viceprezidentu. Cilvēki apsūdzēja Niksonu par nelikumīgu naudas ziedojumu saņemšanu viņa kampaņai, un daži cilvēki vēlējās, lai Eizenhauers izvēlas citu viceprezidentu, taču Eizenhauers tomēr izvēlējās Niksonu. Niksons pēc apsūdzībām teica runu, kurā sacīja, ka neatkarīgi no tā, ko cilvēki viņam pārmet par nelikumīgu dāvanu saņemšanu kampaņas laikā, viņš tomēr paturēs vienu kampaņas dāvanu - savu suni vārdā Checkers.

Republikāņu partija nolēma atstāt Niksonu kā viceprezidenta kandidātu, un, kad Eizenhauers uzvarēja vēlēšanās, Niksons kļuva par ASV viceprezidentu no 1953. līdz 1961. gadam. Viceprezidenta amata laikā viņš bija ļoti aizņemts un ceļoja pa visu pasauli, apmeklējot tādas vietas kā Dienvidamerika. Būdams viceprezidents, viņš devās uz Padomju Savienību un debatēja ar padomju vadītāju Ņikitu Hruščovu. Viņi abi apgalvoja, ka viņu valsts ir labāka.

1960. gada prezidenta vēlēšanās viņš kandidēja pret demokrātu Džonu F. Kenediju. Sākotnēji tika gaidīta Kenedija uzvara (jo viņš uzvarēja pirmajās televīzijas debatēs pret Niksonu), taču, vēlēšanu dienai tuvojoties, Niksons sāka to panākt. Galu galā Kenedijs uzvarēja, taču tās bija ļoti tuvas vēlēšanas.

1962. gadā Niksons zaudēja Kalifornijas gubernatora vēlēšanās Pātam Braunam. Pēc zaudējuma Niksons sacīja: "Jums vairs nav Niksona, lai jūs varētu aplidot, jo, kungi, šī ir mana pēdējā preses konference." Daudzi eksperti uzskatīja, ka Niksona politiskā karjera ir beigusies.

1968. gadā prezidenta vēlēšanās Ričards Niksons uzvarēja Hubertu Humfriju un 1969. gadā kļuva par ASV prezidentu. Lai gan Humfrijs nedaudz zaudēja tautas vēlēšanās, viņš pārliecinoši zaudēja elektoru kolēģijā, iegūstot tikai piecpadsmit štatus.

Prezidentūra

Niksons pārņēma Vjetnamas karu no Lindona Džonsona un turpināja to ar stratēģiju lēni izvest ASV karaspēku, lai Dienvidvjetnamas karaspēks pats varētu pārņemt karadarbību. Niksons slepeni bombardēja daudzus ienaidnieka mērķus Kambodžā un Ziemeļvjetnamā, kamēr amerikāņu karaspēks atgriezās mājās, lai Dienvidvjetnamai būtu vieglāk uzvarēt. Kad 1970. gadā kļuva zināms, ka Niksons izplata bombardēšanu Kambodžā un Laosā, tas izraisīja plašākus protestus nekā jebkad agrāk Amerikā, tostarp Kentas štatā un pat Vašingtonā, kur 1971. gada maijā, protestu kulminācijas brīdī, tika arestēti vairāk nekā 12 000 cilvēku. Daļēji pretestības dēļ Niksons paātrināja karaspēka izvešanu un izbeidza iesaukšanu armijā.

Niksons bija ļoti veiksmīgs diplomātijā (attiecību pārrunās ar ārvalstīm). Viņš uzsāka tā saukto "detantes" politiku, kas mazināja spriedzi starp ASV un Padomju Savienību. Abas valstis sapratās un parakstīja līgumus, kas ierobežoja kodolieroču ražošanu starp abām pusēm. Niksons devās uz komunistisko Ķīnu un nodibināja ar to ļoti labas attiecības. Pirms tam starp Amerikas Savienotajām Valstīm un Ķīnu nebija gandrīz nekādu attiecību. Tas pavēra durvis turpmākai tirdzniecībai gadu desmitiem, tāpēc daudzas preces ASV tika ražotas Ķīnā. Viņa diplomātija ar Ķīnu tiek uzskatīta par vienu no viņa lielākajiem sasniegumiem. Vēlāk, prezidenta Kārtera laikā, ASV pārtrauca attiecības ar Ķīnas Republiku un atzina komunistisko Ķīnu, nevis Taivānu, par likumīgu Ķīnas valdību.

Niksons savā valstī ieviesa daudzas reformas. Viņš izveidoja Vides aizsardzības aģentūru, atbalstīja likumus pret narkotikām, likumus pret noziedzību un diskriminācijas novēršanu. Kad inflācija (tas nozīmē, ka naudas vērtība samazinās un cenas pieaug) bija augsta, viņš lika iesaldēt cenas uz 90 dienām. Lai gan pirms kļūšanas par prezidentu viņš bija pazīstams kā konservatīvs republikānis, tomēr, būdams prezidents, viņš atbalstīja dažas liberālas idejas, ko atbalstīja demokrāti. Niksons 1974. gadā teica runu, kurā izklāstīja vispārējas veselības aprūpes plānu.

1972. gadā Niksons tika pārvēlēts ar pārliecinošu pārsvaru, un vairums amerikāņu viņu atbalstīja, taču drīz pēc tam Niksona reputācija tika sagrauta un vairums amerikāņu viņu neatbalstīja. Sakarā ar skandālu, ko sauca par "Votergeitu" un kura laikā Niksons mēģināja aizsargāt (vai, iespējams, pavēlēja) cilvēkiem uzlauzt Demokrātu nacionālo štābu, Kongress grasījās viņu pakļaut tiesai procesā, ko sauca par impīčmentu (lai atstādinātu viņu no varas). Niksons mēģināja slēpt skandālu, bet galu galā Augstākā tiesa lika viņam nosūtīt ierakstītās sarunas (kurās viņš runāja par Votergeitas slēpšanu). Aleksandrs Heigs uzskatīja, ka Niksonu notiesās un atstādinās no amata. Lai to novērstu, Niksons 1974. gadā atkāpās no prezidenta amata.

Pēc prezidentūras

Niksona otrais viceprezidents Džeralds Fords apžēloja Niksonu par visiem noziegumiem, ko Niksons izdarīja Votergeitas laikā. Fords vēlējās pēc iespējas ātrāk izbeigt krīzi, jo nācijai bija svarīgākas problēmas. Daudzi cilvēki vainoja Fordu par to, ka viņš ļāva Niksonam palikt nesodītam, un balsoja pret viņu, kad viņš kandidēja 1976. gada vēlēšanās.

Niksona tēls sabiedrībā nekad pilnībā neatguvās, taču viņš joprojām guva zināmu republikāņu atbalstu, jo bieži aizstāvēja savu mantojumu. Viņš palika kā konsultants vēlākajiem prezidentiem, kā arī citiem cilvēkiem valdībā un plašsaziņas līdzekļos, īpaši britu žurnālistam Deividam Frostam. Viņa memuāri tiek uzskatīti par nozīmīgu lasāmvielu. Viņa darbs sarunās ar Ķīnu 20. gadsimta 70. gadu sākumā tika atzinīgi novērtēts par attiecību uzlabošanu starp viņa valsti un Ķīnu. Niksons nomira no insulta 1994. gadā, desmit mēnešus pēc sievas Patas nāves. Nebūdams vairs spējīgs aizstāvēt savu mantojumu, viņa kopējais piekrišanas reitings kritās, un šodien lielākā daļa cilvēku atzīst viņa pārkāpumus saistībā ar Votergeitu. Māja, kurā viņš dzimis, tagad ir daļa no Ričarda M. Niksona prezidentālās bibliotēkas un muzeja. Viņš ir apglabāts bibliotēkā.

Saistītās lapas

• Ričarda Niksona nāve un valsts bēres