Dvaits Deivids Eizenhauers (/ˈaɪzənhaʊ. ər/ EYE-zən-how-ər) (1890. gada 14. oktobris — 1969. gada 28. marts) bija 34. ASV prezidents no 1953. līdz 1961. gadam. Viņš bija pazīstams visā pasaulē, jo palīdzēja vadīt sabiedroto iebrukumus Otrā pasaules kara laikā.

Agrākie gadi un izglītība

Dvaits Eizenhauers dzimis Denisonā (Teksasa), bet uzauga Abilenā (Kansas) ģimenē ar astoņiem bērniem. Viņš mācījās Amerikas Savienoto Valstu Militārajā akadēmijā Vestpointā (West Point) un pabeidza 1915. gada kursu, kas vēlāk kļuva zināms kā "kursu, no kura iznāca daudzi ģenerāļi". 1916. gadā viņš apprecējās ar Mamiju Doudu; viņiem bija divi dēli, no kuriem vecākais, Doud, mira bērnībā.

Militārā karjera un Otrā pasaules kara loma

Eizenhauers strādāja karjerā, kas pakāpeniski pacēlās starpkaru periodā. Otrā pasaules kara laikā viņš kļuva par vienu no sabiedroto augstākajiem vadītājiem — 1944. gadā iecelts par SHAEF (Supreme Headquarters Allied Expeditionary Force) komandieri, kur vadīja plānošanu un izpildi operācijas Overlord (Dienas D) un plašākas Eiropas kaujas. Par sasniegumiem karā viņam piešķīra pieczvaigžņu ģenerāļa (General of the Army) pakāpi.

Pēckara darbība un ceļš uz Baltā nama kroņa

Pēc kara Eizenhauers kļuva par ASV armijas štāba priekšnieku, vēlāk darbojās kā Kolumbijas universitātes prezidents un 1951.–1952. gadā bija NATO Augstākās komandantūras vadītājs. 1952. gadā viņš kandidēja uz ASV prezidenta amatu un uzvarēja, piekaujot Demokrātu kandidātu Adlai Stevenson; tika pārvēlēts 1956. gadā.

Prezidentūras galvenie sasniegumi un politika

Kā prezidents Eizenhauers uzturēja mērenu, pragmatisku pieeju — saglabāja daudzus Jauno kursu (New Deal) elementus, bet arī centās kontrolēt valdības izdevumus. Viņa prezidentūras nozīmīgākie soļi ietver:

  • ASV ceļu tīkla izveidi — Federal-Aid Highway Act (1956), kas ieviesa valsts automaģistrāļu sistēmu;
  • Sociālās drošības paplašināšana un minimālās algas paaugstināšana;
  • Civilās tiesības — atbalsts tiesas lēmumiem par segregācijas atcelšanu un 1957. gada Pilsoņu tiesību likums (Civil Rights Act of 1957); nepieciešamības gadījumā izmantoja federālās spējas, piemēram, skolēnu integrācijas nodrošināšanai Little Rock 1957. gadā;
  • Ārpolitika — kontroles politika pret komunismu, Korejas armistīcijas noslēgšana 1953. gadā, Eisnhowera doktrīna Tuvajiem Austrumiem (1957) un stratēģiskas CIA darbības (piem., Irānā 1953. un Gvatemalā 1954.), kas vēlāk izraisīja diskusijas par to ētiku;
  • Tecības stimulēšana zinātnē un izglītībā pēc PSRS palaišanas "Sputnik" — izveidots NASA (1958) un pieņemts Nacionālās aizsardzības izglītības akts (National Defense Education Act);
  • Farewell Address 1961. gadā, kur viņš brīdināja pret spēcīgas militāri–rūpnieciskās elites ietekmes pieaugumu (slavenais brīdinājums par "militāri–rūpniecisko kompleksu").

Mantojums un nāve

Eizenhauers tiek atcerēts gan kā izcils Otrā pasaules kara komandieris, gan kā pragmatisks prezidentūras vadītājs, kas palīdzēja nostiprināt ASV lomu pasaulē aukstā kara gados un izveidoja nozīmīgu iekšējo infrastruktūru. Viņš nomira 1969. gada 28. martā un tika apbedīts pie Eisenhower Presidential Library un muzeja Abilenā, Kansasā. Viņa mantojums joprojām tiek vērtēts — gan par militārajiem sasniegumiem, gan par politiskiem lēmumiem un institucionālajām reformām, kas ietekmēja ASV dzīvi ilgtermiņā.