Johannes Keplers (1571–1630) — vācu astronoms un Keplera likumu atklājējs

Johannes Keplers (1571–1630) — vācu astronoms un Keplera likumu atklājējs; revolucionāri pētījumi par planētu kustību, optiku un mūsdienu astronomijas pamatiem.

Johannes Keplers (1571. gada 27. decembris - 1630. gada 15. novembris) bija vācu matemātikas skolotājs, astronoms, optiķis, dabas filozofs, astrologs un luterāņu teologs.

Viņš bija Tihona Brahe māceklis. Tiho Brahe pētīja, kā planētas pārvietojas debesīs. Johannes Keplers atrada vienkāršu veidu, kā pateikt, kā planētas pārvietojas. Keplers pētīja arī citas lietas, piemēram, Keplera supernovu.

Dzīve un karjera

Johannes Keplers dzimis Vailderštatē (Weil der Stadt) Svābijā. Viņš ieguva izglītību Tubingenes universitātē, kur iepazinās ar kopernikānisma idejām. Pēc studijām viņš strādāja par matemātikas skolotāju un profesoru, līdz 1600. gadā pievienojās Tihonam Brahem — tas deva viņam piekļuvi ļoti precīziem astronomiskiem novērojumiem. Vēlāk Keplers strādāja Prahā kā imperatora matemātiķis un astronomijas teoriju autors, bet dzīves laikā piedzīvoja arī grūtības — reliģiskas domstarpības, personīgas traģēdijas un materiālas grūtības. Miris 1630. gadā Regensburgā.

Keplera likumi

Keplers vispārzināmākie atklājumi ir trīs likumi, kas precīzi raksturo planētu kustību ap Sauli. Jāuzsver, ka viņš šos likumus izveda no Tihona Brahe novērojumiem, — īpaši no Marss novērojumu analīzes:

• Pirmais likums (elipses likums): katras planētas orbīta ir elipse, kuras vienā fokusā atrodas Saule.
• Otrais likums (ātruma likums): līnija, kas savieno planētu ar Sauli, šķērso vienādas laukuma daļas vienādos laika intervālos — tas nozīmē, ka planēta kustas ātrāk, kad tā ir tuvāk Saulei, un lēnāk, kad tā ir tālāk.
• Trešais likums (periodu attiecība): planētas apgrieziena periods kvadrātā (P2) ir proporcionāls tās orbītas lielākā pusass (a) kubam (a3). Tas nodrošina saikni starp attālumu no Saules un orbītas periodu.

Šie likumi deva jaunu matemātisku pamatotu skatījumu uz Saules sistēmu un bija svarīgs solis ceļā uz universālo gravitācijas likuma formulējumu (kas vēlāk izrietēja no Ņūtona darbu apvienošanas ar Keplera likumiem).

Galvenie darbi un atklājumi

• Astronomia Nova (1609) — tajā Keplers publicēja savus pirmos divus likumus, balstoties uz Brahe novērojumiem, un detalizēti izpētīja Marsa observācijas.
• Dioptrice (1611) — darbs optikā, kurā Keplers aprakstīja, kā lēcas rada attēlus un skaidroja acs darbību; šis darbs ietekmēja optisko instrumentu attīstību.
• Harmonices Mundi (1619) — grāmata par harmoniju dabā, kurā Keplers formulēja trešo likumu, sasaistot mūzikas harmoniju ar planētu kustībām.
• Epitome Astronomiae Copernicanae (1618–1621) — plaša kopernikānisma astronomijas kopsavilkuma grāmata, kas popularizēja heliocentrisko skatījumu.
• Rudolphines Tabulae (1627) — precīzas astronomiskās tabulas, kas izveidotas, izmantojot Brahe novērojumus un Keplera teorijas; tās kļuva par svarīgu instrumentu navigācijā un astronomijā.
• 1604. gada supernova (saukta par Keplera supernovu) — Keplers to novēroja un analizēja, pierakstot tās attīstību un sekas.

Optika un instrumenti

Keplers sniedza būtisku ieguldījumu optikā: viņš aprakstīja, kā attēls veidojas uz acs tīklenes, paskaidroja lēcu darbību un 1611. gadā aprakstīja optisku teleskopu uzbūves variantu, kuru vēlāk sauca par keplēra tipa teleskopu. Šie atklājumi bija svarīgi gan teleskopu konstrukcijā, gan fotometrijā un vizuālo novērojumu teorētiskajā izpratnē.

Pieeja un nozīme

Keplers bija viens no pirmajiem zinātniekiem, kurš sistemātiski apvienoja precīzus novērojumus un matemātisku modelēšanu. Viņa darbi pārvērta astronomiju no kvalitatīvas kosmoloģijas par kvantitatīvu zinātni. Lai arī viņa paskaidrojumi par to, kādus spēkus saule izmanto, lai kustinātu planētas, nebija pilnīgi pareizi no mūsdienu viedokļa, viņa centieni meklēt fiziskus iemeslus bija nozīmīgs solis uz priekšu.

Mantojums

Keplera likumi joprojām ir pamats, aprakstot orbitālo mehāniku Saules sistēmā un citur. Viņa darbi tieši ietekmēja Īzāku Ņūtonu un citus XVII–XVIII gadsimta zinātniekus, veidojot ziemeļu ceļu uz gravitācijas universālajām likumiem. Mūsdienās viņa vārds ir saglabāts gan astronomijas vēsturē, gan tehnoloģijās — piemēram, NASA kosmosa teleskops Kepler (nosaukts viņa godā) meklēja eksoplanētas, pielietojot principus, kas radušies no Keplera darbu ietekmes.

Keplers bija daudzpusīga personība: matemātiķis, astronoms, optiķis un reliģisks domātājs, kurš neatlaidīgi meklēja likumsakarības dabā un atstāja paliekošu ietekmi uz zinātņu attīstību.

Keplera darbi

• Mysterium cosmographicum (Kosmosa svētā mistērija) (1596)
• Astronomia nova (Jaunā astronomija) (1609)
• Epitome astronomiae Copernicanae (Kopernika astronomijas epitome) (publicēts trijās daļās no 1618. līdz 1621. gadam).
• Harmonice Mundi (Pasauļu harmonija) (1619)
• Mysterium cosmographicum (Kosmosa svētā mistērija) 2. izdevums (1621)
• Tabulae Rudolphinae (1627)
• Somnium (Sapnis) (1634)

Astronomiae pars optica

Meklēt pēc burta