Planēta — definīcija, veidi un piemēri (Saules sistēma, eksoplanētas)

Planēta ir liels ķermenis, piemēram, Jupiters vai Zeme, kas riņķo ap zvaigzni. Planētas ir mazākas par zvaigznēm un pašas neizstaro redzamu gaismu; tās redzam galvenokārt pateicoties zvaigžņu vai savas atmosfēras atstarotai gaismai. Jupiters ir lielākā planēta mūsu Saules sistēmā.

Kas ir planēta — oficiālā definīcija

Saskaņā ar Starptautiskās Astronomijas savienības (IAU) 2006. gada definīciju, par planētu Sauļessistēmā uzskatāms objekts, kas:

• griežas ap zvaigzni (piemēram, mūsu Sauli),
• ir pietiekami masīvs, lai tā paša gravitācija aiz tā izveidotu gandrīz līdzenu sfēras formu (hidrostatiska līdzsvara stāvoklis),
• ir "attīrījis" savu orbītu no citiem līdzīga lieluma objektiem (domātas dominēšana orbītā).

Objekti, kas atbilst pirmajiem diviem kritērijiem, bet nav attīrījuši savu orbītu, IAU klasificē kā pundurplanētas (piem., Plutons). Planētas parasti ir nedaudz saplacinātas lodes — tā saucamie sferoīdi.

Formas, pavadoņi un gredzeni

Daudzas planētas ir apgādātas ar pavadoņiem jeb mēnešiem — apkārt tām riņķojošiem objektiem (par pavadoņiem plašāk: pavadoņi). Dažas planētas, īpaši gāzveida milži, ir arī ar gredzeniem un biezām atmosfērām.

Planētu veidi

Planētas var iedalīt vairākos galvenajos tipos:

• Sauszemes (terestriskas) planētas — cietas virsmas, mazākas masas (piem., Merkurs, Venēra, Zeme, Marss);
• Gāzes milži — dominē gāzes (piem., Jupiters, Saturns);
• Aukstie ledus / ledussastāva milži — ar lielu ledus un augstas uzliesmošanas klātbūtni (piem., Urāns, Neptūns);
• Super-Zemes — lielākas par Zemi, bet mazākas par ledus/gaiss milžiem;
• Karstie Jupiteri — masīvas gāzveida planētas, kas riņķo ļoti tuvu savai zvaigznei.

Planētas mūsu Saules sistēmā

Mūsu Saules sistēmā ir astoņas planētas: Merkurs, Venēra, Zeme, Marss, Jupiters, Saturns, Urāns un Neptūns. Agrāk Plutonu uzskatīja par planētu, bet 2006. gada augustā Starptautiskā Astronomijas savienība to klasificēja kā pundurplanētu. Saules sistēmā ir arī citas zināmas pundurplanētas — Ceresa, Makemake, Eris un Haumea.

Planētu veidošanās

Planētas rodas protoplanētu diskā ap jaunu zvaigzni — materiāla grūtumu dēļ mazāki putekļi un akmeņi apvienojas un aug, veidojot protoplanētas. Gāzes milži var noķert apkārt esošo gāzi, kamēr terestriskās planētas veidojas galvenokārt no cietām vielām. Procesā nozīmīga ir arī šķembu sadursmju, gravitācijas un migrācijas loma.

Eksoplanētas (ekstrasolārās planētas)

Vēl 20. gadsimta 90. gados cilvēki zināja galvenokārt par planētām, kas atrodas mūsu Saules sistēmā. Kopš tā laika atklātas tūkstošiem planētu, kas riņķo ap citām zvaigznēm — tās sauc par ekstrasolārāsplanētas vai īsāk — eksoplanētām. Šobrīd apstiprinātas vairāk nekā 5 600 eksoplanētas, un katru gadu atklāj jaunas.

Eksoplanētas var ļoti atšķirties no Saules sistēmas piemēriem: ir atklāti gan karsti Jupiteri, gan super-Zemes, gan planētas ar neparastām orbītām.

Eksoplanētu atklāšanas metodes

Biežākās atklāšanas metodes ir:

• Transīta metode — planētas pāreja pāri zvaigznes diskam samazina zvaigznes spožumu (plaši izmantota ar Kepler un TESS misijām);
• Radialās ātruma (doplera) metode — planētas gravitācija liek zvaigznei maigi "šūpoties", ko redz kā spektra nobīdi;
• Tiešā attēlošana — planētas tieša fotografēšana (komplicēta, bet iespējama attālām vai spožām sistēmām);
• Gravitācijas mikrolēšana — atklāšana, kad starp novērotāju un attālu zvaigzni pagaidu gravitācijas lēca palielina gaismas stiprumu;
• Astrometrija — zvaigznes pozīcijas mazs izkustēšanās debesīs, ko var nolasīt, piemēram, ar Gaia satelītu;
• Laika metodes — piemēram, pulsa laika variācijas ap pulsāru.

Atklāšanas metodes nosaka arī atklāšanas aizspriedumus: vieglāk konstatēt lielas planētas, kas atrodas tuvu zvaigznei, vai citādi spēcīgas signāla gadījumus.

Planētu atmosfēras, izpēte un meklēšana pēc dzīvības

Mūsdienu instrumenti ļauj analizēt eksoplanētu atmosfēru ķīmiju, izmantojot transmisijas vai emisijas spektroskopiju. Teleskopi un misijas kā James Webb Space Telescope un zemes bāzes lielie teleskopi palīdz noteikt molekulas (piem., ūdens tvaiki, metāns, oglekļa dioksīds) un temperatūras profilu. Liela interese ir par planētām zvaigznes "dzīvības zonā" (habitable zone) — apgabalu, kurā uz virsmas varētu pastāvēt šķidrs ūdens.

Vēsture un nosaukums

Nosaukums "planēta" cēlies no grieķu vārda πλανήτης (planetes), kas nozīmē "klejotāji" vai "lietas, kas pārvietojas". Līdz 20. gadsimta 90. gadiem cilvēki zināja galvenokārt par planētām Saules sistēmā; pēc tam, pateicoties tehnoloģijām, atklājumu skaits strauji pieauga.

Kopsavilkums

Planētas ir daudzveidīgi astronomiski objekti — no cietām Zemes tipa pasaulēm līdz milzu gāzes un ledus planētām. Oficiālā definīcija iekļauj orbitēšanu ap zvaigzni, sferisku formu un orbītas attīrīšanu; objekti, kas neatbilst visiem kritērijiem, tiek klasificēti kā pundurplanētas. Ar katru gadu pieaug zināšanas par eksoplanētām un parādās jaunas iespējas saprast, kā planētas veidojas un vai viņās var pastāvēt dzīvība.

Saules sistēmā

Saules sistēmas planētām ir grieķu vai romiešu dievu vārdi, izņemot Zemi, jo senajos laikos cilvēki neuzskatīja, ka Zeme ir planēta. Tomēr reizēm Zeme tiek dēvēta ar romiešu dieva vārdu: Terra. Citās valodās, piemēram, ķīniešu valodā, tiek lietoti citi nosaukumi. Mēness nosaukumi ir arī klasiskās mitoloģijas dievu un cilvēku vārdi. Urāna mēness nosaukumi ir no Šekspīra lugām.

Planētas

Šeit ir Saules sistēmas planētu saraksts. Tās ir sakārtotas pēc to tuvuma Saulei - tuvākās no tām ir pirmās.

Planēta	Simbols
Dzīvsudrabs
Venēra
Zeme
Mars
Jupiters
Saturns
Urāns
Neptūns

Planētu veidi

Astronomi runā par galvenajām (jeb īstajām) planētām un mazajām planētām, kas ir mazāki objekti, kuri riņķo ap Sauli. Daži "maznozīmīgo planētu" piemēri ir asteroīdi, komētas un transneptūnieši.

Saules sistēmas planētas ir trīs veidu:

• Sauszemesvaiklinšains: Planētas, kas ir līdzīgas Zemei - tajās pārsvarā ir ieži: Merkurs, Venēra, Zeme, Marss.
• Joviānsvaigāzes gigants: Šīs planētas lielākoties sastāv no gāzes: Jupiters, Saturns, Urāns, Neptūns. Urāna planētas ir īpašs gāzes milžu veids, tajās ir vairāk ūdeņraža un hēlija.
• Ledus: Dažkārt cilvēki lieto arī trešo veidu, piemēram, attiecībā uz tādiem ķermeņiem kā Plutons (lai gan Plutonu vairs visi nesauc par planētu). Šīs planētas lielākoties sastāv no ledus.

Daudzi Saules sistēmas objekti, kas nav planētas, arī ir "ledus". Piemēram, Saules sistēmas ārējo planētu ledus mēness (piemēram, Tritons).

Saules sistēmas planētas

Jautājumi un atbildes

J: Kas ir planēta?

J: Kāda ir lielākā planēta Saules sistēmā?

Jautājums: Cik planētu ir Saules sistēmā?

J: No kurienes nāk vārds "planēta"?

Jautājums: Cik daudz ekstrasaules planētu līdz šim ir atklātas?

J: Kāda izmēra eksoplanētas ir dažādas?

Meklēt pēc burta