Eris ir pundurplanēta un transneptūniešu objekts (TNO). Eris ir otrā lielākā zināmā pundurplanēta Saules sistēmā. Tā tiek klasificēta kā "izkliedētā diska objekts" un atrodas Kuipera jostā, tālāk no Saules nekā Plutons. To sauc arī par plutoīdu, jo Starptautiskā Astronomijas Savienība (IAU) 2006. gadā noteica, ka transneptūniešu pundurplanētas tiks sauktas par plutoīdiem. Eris apriņķo ap Sauli aptuveni apm. 557 Zemes gados; tās orbīta ir eliptiska (eksentriska) un ir sasvērta apm. 44° leņķī pret ekliptiku. Erisai ir viens mēness — Dysnomia.
Eris tika atklāta, izmantojot novērojumus no Palomaras observatorijas (atklāšanas komanda: Mike Brown, Chad Trujillo un David Rabinowitz). Objekta pirmās bildes datētas ar 2003. gadu, bet atklāšana un ziņošana sabiedrībai notika 2005. gadā. Atklāšanas rezultātā un salīdzinot ar Plutonu izcēlās diskusijas par to, kas definē "planētu", kas galu galā noveda pie IAU 2006. gada definīcijas par pundurplanētām.
Galvenās zināmās īpašības un novērojumu rezultāti:
- Semi-asi (puse no lielās ass): apm. 67,8 astronomiskās vienības (AU).
- Orbītālais periods: apm. 557–560 Zemes gadu.
- Perihelijs (tuvāk Saules): apm. 38 AU; aphelijs (tālāk no Saules): apm. 97,5 AU.
- Ekscentricitāte: apm. 0,44; inclīnācija: apm. 44° pret ekliptiku.
- Diametrs: aptuveni 2 300–2 350 km (mērījumi un to precizitāte laika gaitā mainās, taču Eris diametrs ir salīdzināms ar Plutona lielumu).
- Masa: apm. 1,6–1,7 × 10^22 kg — nedaudz lielāka par Plutona masu.
- Blīvums: aptuveni 2,5 g/cm³, kas liecina par ledus un akmens maisījumu iekšienē.
- Atstarošanas koeficients (albeda): ļoti augsts — apm. 0,9–0,96, kas liecina par spilgti ledainu virsmu, iespējams pārklātu ar metāna vai slāpekļa saldu kristāliem.
- Rotācijas periods: nav pilnīgi precīzi nostiprināts; dažas novērošanas liecina par rotāciju apm. 25–26 stundas, bet dati nav pilnīgi viennozīmīgi.
Informāciju par masu un citām īpašībām ļāva iegūt arī, pētījot Erisa pavadoņu kustību. Dysnomia atklāja 2005. gadā; tās orbīta ap Eris ļāva noteikt sistēmas kopējo masu. Dysnomia orbītā aizņem apm. 15–16 dienas, un tās izmērs vēl nav precīzi zināms (aprēķini atkarīgi no pieņemtā albeda), bet tas, visticamāk, ir dažu simtu līdz ~700 km līmenī.
Virspusē novēroti spektri, kas liecina par ledus (piemēram, metāna) klātbūtni; tas kopā ar ļoti augsto albedo liek domāt, ka virsma ir klāta ar svaigu saldu slāni, kas labi atstaro Saules gaismu. Atmosfēra nav tieši konstatēta, taču, ja objekts nokļūtu tuvāk Saules, daļas iesalu varētu sublimēt, radot pavājinātu atmosfēru tāpat kā Plutonam.
Līdz šim neviena kosmiskā zonde Erisu nav apmeklējusi; zināšanas balstās uz teleskopiskiem novērojumiem (no Zemes un kosmosa teleskopiem), termiskajiem mērījumiem un reizēm arī zvaigžņu aizklājumu (oklūzijas) novērojumiem, kas palīdz precizēt izmērus un formas.
Eris atšķiras ar to, ka, būdama masīvāka par Plutonu, tā izraisīja plašas debatēs par planētu statusu un veicināja skaidrāku klasifikāciju Saules sistēmas objektiem. Tas ir viens no lielākajiem un spožākajiem transneptūniešu objektiem, un tālākie novērojumi turpina uzlabot izpratni par šiem attālajiem pasaules veidojumiem.
