Pundurplanētas ir Saules sistēmas objekti, kurus 2006. gada 24. augustā definēja Starptautiskā Astronomijas savienība (IAU). Saskaņā ar šo definīciju pundurplanēta ir ķermenis, kas riņķo ap Sauli un kas ir pietiekami liels, lai pats sevi noapaļotu ar savu gravitāciju, bet nav atbrīvojies no citiem konkurējošiem ķermeņiem, kas atrodas uz tā orbītas. Trīs galvenie kritēriji IAU formulējumā ir: 1) riņķo ap Sauli, 2) sasniedz hidrostatiski līdzsvarotu formu (t.i., ir pietiekami masīvs, lai gravitācija to noapaļotu) un 3) nav iztīrījis savu orbītālās zonas apkārtni no citiem objektiem. Tajā pašā sanāksmē IAU pirmo reizi oficiāli definēja arī terminu planēta. Jāuzsver, ka šī definīcija attiecas uz objektiem Saules sistēmā; eksoplanētu klasifikācija ir atsevišķa tēma. Daļa astronomu uzskata, ka termins "pundurplanēta" ir mulsinošs un prasītu precizēšanu vai aizvietošanu ar citu nosaukumu.

Pundurplanētas sašķiro dažādos Saules sistēmas reģionos: daudzas atrodas Kuipera joslā, citi – tālākajos procesa diskos vai pat "nošķirtās" orbītās. Svarīgi veidi ir:

  • Ceres (asteroīdu joslā) — Ceres ir lielākais objekts asteroīdu joslā un pirmais, kurš tika uzskatīts par pundurplanētu; to apmeklēja NASA misija Dawn, kas atklāja spilgtus sāļu nogulumus (piemēram, Occator krāterī) un sniedza liecības par agrāku iekšējo diferenciāciju un iespējamu sālūdens aktivitāti.
  • Orcus — transneptūnājs objekts, kuru bieži dēvē par "antiplutonu", jo tas atrodas 2:3 rezonansē ar Neptūnu līdzīgi kā Plutons un tam ir sava pavadoņa Vanth.
  • Plutons (Plutonu nosauca 11 gadus veca meitene — Venetia Burney —; nosaukums sakrita arī ar Percivala Lowell iniciāļiem P.L., kas dažām personām šķita simboliski.)
  • Haumea — ātri rotējoša, izstiepta pundurplanēta ar neparastu formu; tai ir atklātas pavadoņi un — atšķirībā no daudzām citām — raksturīga ledaina virsma un plakana rotācija. Pēdējos gados atklātas arī gredzena pazīmes.
  • Makemake — silti apzīmēts transneptūnājs objekts ar ļoti gaišu virsmu; tai ir zināms vismaz viens pavadoņs, kas atklāts novērojumos.
  • Eris — masīvs transneptūnājs objekts, kuru atklāšana 2005. gadā bija viens no iemesliem IAU definīcijas pārskatīšanai; Eris ir nedaudz masīvāka nekā Plutons un tai ir vismaz viens pavadoņs, Dysnomia.
  • Sedna — ļoti tāls, "nošķirts" objekts ar ļoti ekscentrisku orbītu; to bieži saista ar iekšējo Oorta mākoni vai īpašu transneptūnājo priekšmetu klasi.

Atšķirībā no sauszemes planētām un gāzu milžplanētām, pundurplanētas nav koncentrētas vienā tipiskā reģionā. Ceres atrodas asteroīdu joslā, Plutons pārsvarā atrodas aiz Neptūna, taču augstā ekscentricitāte ļauj tam dažkārt atrasties iekšpus Neptūna orbītas, savukārt vairums pārējo klasisko pundurplanētu atrodas transneptūnajā apgabalā — Kuipera joslā, izkliedētajā diskā vai vēl tālākos "detached" reģionos.

NASA misijas Dawn un New Horizons 2015. gadā sasniedza attiecīgi Ceresu un Plutonu. Dawn pirms tam (2011) bija riņķojusi ap Vestu un sniegusi detaļas par tās krāsu, reljefu un ģeoloģiju. New Horizons sniedza ļoti detalizētus Plutona un tā pavadonis Čarona attēlus un mērījumus — atklājot sarežģītu virsmas ģeoloģiju, plūstošas ledusformas, tenku atmosfēras pazīmes un daudzveidīgu pavadoņu sistēmu.

Jāuzsver, ka Saules sistēmā ir daudz citu kandidātu, kuriem ir lielums vai masa, kas varētu ļaut tiem sasniegt hidrostatiski noapaļotu formu — piemēram, objekti kā Gonggong (2007 OR10), Quaoar, Salacia, Varda u.c. Tomēr IAU līdz šim nav izveidojusi pilnīgi noslēgtu un universālu sarakstu ar visām pundurplanētām; daudzi objekti joprojām tiek klasificēti kā "kandidāti" līdz brīdim, kad to izmēri, masa vai formas noteikumi kļūst skaidrāki.

Praktiskās atšķirības starp planētu un pundurplanētu (galvenokārt "orbītas attīrīšana") un tehniskās grūtības noteikt hidrostatiski līdzsvarotu formu dažiem tāluem objektiem saglabā diskusijas astronomu vidū. Lai gan termins "pundurplanēta" šobrīd ir oficiāls un lietots, kontūras un saraksti var mainīties, jo nākamie gadu desmiti sniegs jaunas observācijas un misijas, kas precizēs to skaitu, īpašības un statusu. Pundurplanētu pētījumi sniedz būtisku informāciju par Saules sistēmas veidošanos, migrāciju un parādībām ārpus planētu zonām.