Tritons jeb Neptūns I ir lielākais planētas Neptūna mēness un septītais lielākais Saules sistēmas mēness. Tritons ir nedaudz mazāks par Zemes Mēnesi, ar rādiusu apmēram 1 353 km un masu aptuveni 2,14×10^22 kg. Tam ir sarežģīta ģeoloģiskā vēsture, un tiek uzskatīts, ka daļa no virsmas ir salīdzinoši jauna — liecina plašas pārvērtības un pastāvīga atjaunošanās procesi.
Atklāšana
Tritonu atklāja britu astronoms Viljams Lasels 1846. gada 10. oktobrī, tikai 17 dienas pēc tam, kad pašu Neptūnu atklāja vācu astronoms Johans Gotfrīds Galle un Heinrihs Luiss d'Arrests. Tā atklāšana drīz pēc planētas atklāšanas vērsa uzmanību uz sarežģītu Neptūna sistēmu un vēlāk rosināja pētījumus par Neptūna pavadoņu izcelsmi.
Orbīta un izcelsme
Tritonam ir īpaša, retrogrāda orbīta — tas riņķo ap Neptūnu pretēji planētas rotācijas virzienam. Šī retrogrādā kustība, kā arī orbitālā īpatnība liecina, ka Tritons, visticamāk, nav veidojies kopā ar Neptūnu, bet ir sagūstīts objekts — iespējams, Kuipera jostas vai līdzīgu apgabalu iedzīvotājs. Viena no izplatītākajām scenāriju hipotezēm paredz, ka Tritons varēja tikt sagūstīts, izmantojot bināro sistēmu mijiedarbību (kad otra objekta izmešana ļāva Tritonam zaudēt kinētisko enerģiju un nonākt Neptūna pievilkšanā).
Orbīta ir relatīvi tuvu Neptūnam (vidējais attālums ap 355 tūkst. km) un orbīta periods — aptuveni 5,9 dienas. Tīri ilgtermiņā Tritona retrogrādā orbīta noved pie gravitācijas vilces, kas pakāpeniski to tuvina Neptūnam; dažu miljardu gadu laikā tas varētu beigties ar Tritona sadalīšanos un iespējamās gredzenu sistēmas veidošanos vai krišanu atmosfērā.
Virsmā un ģeoloģijā
Tritona virsma ir daudzveidīga: to klāj plašas, gludas reģioni, dziļas plaisas, ledus klāji un tā dēvētā “cantaloupe” (melones miziņas) reljefa zona. Galvenie virsmas materiāli ir slāpekļa (N2) ledus, metāna (CH4), oglekļa monoksīda (CO) un ūdens (H2O) ledus. Krāsu diapazons svārstās no spīdīgi baltām, gaisīgām virsmām līdz tumšākiem laukumiem, kas, iespējams, satur organiskus sabrukšanas produktus.
Voyager 2 zonde 1989. gadā novēroja aktīvas geiskas atjaunošanās pazīmes — tie bija gāzes un putekļu strūklas (geizeri), kas pacēlās dažus kilometrus augstu un, iespējams, bija vadītas ar slāpekļa sublimāciju vai vēl siltāku materiālu iespiešanās rezultātā. Šādas aktivitātes norāda uz kriovulkanisma procesiem (auksts vulkanisms), kas izplūstot atjauno virsmu.
Ģeoloģiskā jaunība: dažu reģionu vecumu tiek lēsts tikai dažu desmitu miljonu gadu robežās, kas Saules sistēmas mērogā ir mazs ilgums. Tas nozīmē, ka Triton joprojām var būt geoloģiski aktīvs.
Atmosfēra un temperatūra
Tritonam ir plāna, galvenokārt slāpekļa atmosfēra ar nelielu metāna un citu gāzu piemaisījumu. Atmosfēras virsmas spiediens ir ļoti zems — aptuveni 14 mikrobaru (0,014 mbar), kas ir daudzkārt mazāks nekā Zemes atmosfērai. Tritona virsmas temperatūra, kā to reģistrēja Voyager 2, ir apmēram −235 °C (aptuveni 38 K), padarot to par vienu no aukstākajiem zināmajiem ķermeņiem Saules sistēmā.
Atmosfēra un virsmas ledus mijiedarbojas sezonāli — slāpekļa sublimācija un kondensācija veido plūstošus procesus, kas izraisa vēja un plūsmu efektus, kā arī ģeizeru darbību, kas bija novērojama Voyager 2 flyby laikā.
Magnētisms un iekšējā struktūra
Nav konstatēts nozīmīgs intrisks magnētiskais lauks, kāds piemīt dažiem lieliem planētu pavadoņiem. Taču Tritons mijiedarbojas ar Neptūna magnētosfēru un saules plazmas vidi, radot novērojamus jonosfēras efektus. Daži modeļi liecina par iespējamu vadītspējīgu slāni (piemēram, saldūdens okēna esamību zem ledus), kas varētu radīt inducētu magnētiskā lauka signālu, taču tie nav viennozīmīgi apstiprināti.
Īpaši iekšējā struktūra, domājams, ietver akmeņainu kodolu un ap to esošu biezu ledus apvalku. Pastāv hipotēze par iespējamu sāļainu šķidru ūdens vidi zem virsmas, kuru uzturētu siltums no ierobežotas radioaktīvās izcelsmes un tidālās sildīšanās pagātnē vai atsevišķās zonās.
Salīdzinājums un nākotnes pētījumi
Tritons ir bieži salīdzināts ar Plūtonu un citiem Kuipera jostas objektiem — viņiem ir līdzīga sastāva un virsmas ķīmija. Tritons ir īpaši interesants objekts tāpēc, ka tas, iespējams, ir saglabājis daudz informācijas par ārējiem Saules sistēmas apgabaliem un par to, kā notiek sagūstīšana un tālākā evolūcija.
Zinātnieki joprojām aicina uz jaunu misiju uz Neptūna sistēmu un Tritonu, lai izpētītu tā ģeoloģiju, atmosfēru, iespējamo iekšējo okeānu un ķīmiskos procesus daudz detalizētāk nekā to ļāva Voyager 2 ātrais pārlidojums.
Īsi fakti
- Rādiuss: aptuveni 1 353 km
- Masa: ~2,14×10^22 kg
- Virsm. temperatūra: aptuveni −235 °C (≈38 K)
- Orbīta ap Neptūnu: retrogrāda, periods ~5,9 dienas
- Virsm. materiāli: slāpeklis, metāns, ūdens ledus, CO
- Atklāts: 1846. gada 10. oktobrī, Viljams Lasels
