Immanuels Kants — vācu filozofs un kritiskās filozofijas tēvs (1724–1804)
Uzzini par Immanuēlu Kantu (1724–1804) — vācu filozofu, kritiskās filozofijas tēvu; viņa transcendentālais ideālisms, ētika un ietekme filozofijas vēsturē.
Immanuels Kants (1724. gada 22. aprīlis — 1804. gada 12. februāris) bija vācu filozofs, dzimis Kēnigsbergā Austrumprūsijā, kur arī pavadīja visu mūžu un mira. Kanta izglītība sākās vietējās skolās, vēlāk viņš studēja un vēlāk darbojās kā pasniedzējs universitātē (Albertina). Pēc sākotnējām ietekmēm no racionālistiem (piem., Leibniz, Wolff) un pēc satricinājuma, ko viņam radīja D. Hjūma grāmatas, Kants izstrādāja savu plašo teorētisko sistēmu, ko pats raksturoja kā “transcendentālo idealismu”. Kanta darbi par epistemoloģiju, metafiziku, ētiku un estētiku padarīja viņu par vienu no ietekmīgākajām personībām filozofijas vēsturē.
Dzīves gaita un darbība
Kants lielāko daļu savas dzīves pavadīja Kēnigsbergā; viņš strikti ievēroja dienas režīmu un reti ceļoja tālu no dzimtās pilsētas. Pēc studijām un īsas pedagoģiskas prakses viņš kļuva par universitātes lektoru un 1770. gadā ieguva profesūras amatu. Kanta lekcijas bija plašas — no fizikas un astronomijas līdz ētikai un estētikai — un viņš vēlāk kļuva par vadošo domu autoritāti Vācijas apgaismības un pēcākās filozofiskās domas laukā.
Galvenās idejas
Kanta centrālā doma ir, ka cilvēka atziņa nav tikai pasīva ierīce, kas saņem ziņas no ārpasaules, bet gan darbojas pēc noteiktiem priekšnosacījumiem un formām (piem., kategorijām un laika telpas intuīcijas). No tā seko atšķirība starp to, kas parādās apziņai (fenomēni), un lietu kas tādas pašas neatkarīgi no cilvēka apziņas (das Ding an sich, “lieta pašā par sevi”), ko mēs nevaram tieši aizsniegt ar teorētisko saprašanu. Šo pozīciju bieži sauc par transcendentālo idealismu.
Galvenie darbi
- Kritika tīrajai prātai (Critik der reinen Vernunft, 1781; 2. izdevums 1787) — pamata darbs par atziņas iespēju robežām un nosacījumiem.
- Kritika praktiskajai reason (Kritik der praktischen Vernunft, 1788) — ētikas pamatojums; te Kants attīsta morāles autonomijas un kategoriskā imperatīva ideju.
- Kritika sprieduma spējai (Kritik der Urteilskraft, 1790) — estētikas un teleoloģijas analizēšana, kas savieno teorētisko un praktisko saprašanu.
- Vairāki nozīmīgi eseji, piemēram, “Was ist Aufklärung?” (1784) par apgaismību un “Zum ewigen Frieden” (1795) par miera ideju starptautiskajā politikā.
Ētika un politiskā domāšana
Kanta ētika balstās uz ideju par kategorisko imperatīvu — rīkojies tikai pēc tā principa, ko vari vēlēties par vispārēju likumu. Morāles pamats nav konsekvenču aprēķins, bet gan rīcības motivācija no pienākuma un racionālas gribas autonomijas. Politiskajā jomā Kants aizstāvēja tiesiskuma, cilvēktiesību un starptautiskā miera idejas, ietekmējot modernas demokrātijas un starptautiskās tiesības attīstību.
Estētika un kritika
Kantā estētiskā pieredze ir “bezinteresējs” prieks, kas atšķiras no praktiskā ieguvuma. Viņš arī izstrādā sublīma jēdzienu — estētisku pieredzi, kas raisa sajūtu par lielu un pārmērīgu, taču vienlaikus apziņas paplašinājumu.
Mantojums un ietekme
Kanta domu ietekme ir milzīga: viņa idejas aizsāka vācu idealismu (piem., Fihte, Šelings, Hēgels), vēlāk — neokantismu un daudzas 19.–20. gadsimta filozofijas tradīcijas. Joprojām Kants tiek plaši studēts epistemoloģijā, ētikā, estētikā un politiskajā filozofijā, un viņa idejas ir centrālas daudzos mūsdienu filozofiskos un ētiskos debates.
Mūsdienās Kēnigsberga, kurā Kants dzimis un strādāja, atrodas Krievijas teritorijā un ir pārdēvēta par Kaļiņingradu. Kanta dzīves laikā pilsēta bija otrā lielākā Prūsijas karalistē.
Dzīve
Immanuels Kants dzimis 1724. gada 22. aprīlī. 1740. gadā viņš iestājās Kēnigsbergas universitātē un studēja Gotfrīda Leibnica un viņa sekotāja Kristiana Volfa filozofiju. Viņš tur mācījās līdz 1746. gadam, kad nomira viņa tēvs, un pēc tam pameta Kēnigsbergu, lai strādātu par skolotāju. Viņš kļuva par grāfa Kaizerlinga un viņa ģimenes audzinātāju. 1755. gadā Kants kļuva par pasniedzēju un šajā amatā palika līdz 1770. gadam. 1766. gadā viņu iecēla par Karaļa bibliotēkas otro bibliotekāru. Galu galā Kants ieguva loģikas un metafizikas katedru Kēnigsbergas universitātē. Visas savas dzīves laikā Kants no Kēnigsbergas ne reizi nenokļuva tālāk par septiņdesmit jūdzēm. Kants nomira 1804. gada 12. februārī ar pēdējiem vārdiem "Es ist gut" ("Tas ir labi").
Universitāte
Pēc studiju pabeigšanas universitātē Kants cerēja kļūt par filozofijas skolotāju, taču tas bija ļoti grūti. Viņš ilgu laiku varēja dzīvot kā privāts pasniedzējs. Viņam piedāvāja dzejas profesora amatu Kēnigsbergas universitātē, taču viņš to atteicās. Vēlāk, 1770. gadā, viņš kļuva par Kēnigsbergas universitātes filozofijas profesoru.
Jauno Kantu interesēja fizika - gan astronomiskie objekti (piemēram, planētas un zvaigznes), gan Zeme. Viņš uzrakstīja dažus darbus par šo tēmu, bet vairāk sāka interesēties par metafiziku. Viņš vēlējās izzināt cilvēka pieredzes būtību: kā cilvēki var kaut ko zināt un uz ko balstās viņu zināšanas.
Pirmās šaubas
Leibnica un Volfa filozofiskās sistēmas spēcīgā ietekmē Kants sāka apšaubīt iepriekšējo filozofu pamatatbildes. Tad Kants izlasīja skotu filozofu Deividu Hjūmu. Hjūms bija mēģinājis noskaidrot, kāda ir mūsu pieredze, un bija nonācis pie ļoti stingra viedokļa, ko sauca par "skepticismu", ka nav nekā tāda, kas mūsu pieredzi padarītu drošu. Hjūms ļoti satrieca Kantu, un viņš uz teoriju, ko bija iemācījies, paskatījās no jauna skatpunkta. Viņš sāka mēģināt atrast trešo ceļu, kas būtu atšķirīgs no abiem, kurus Kants sauca par "skepticismu" un "dogmatismu".
Kants lasīja vēl vienu domātāju - Žanu Žaku Ruso. Viņa domas par cilvēku, īpaši par morāli, cilvēka brīvību un mūžīgo mieru, Kantu iespaidoja.
Filozofija
Daži pētnieki vēlas pieskaitīt Kantu pie vācu ideālistiem, taču pats Kants nepiederēja pie šīs grupas.
Vispazīstamākais Kanta darbs ir 1781. gadā publicētā grāmata "Tīrā saprāta kritika" (Kritik der reinen Vernunft). Kants savu domāšanas veidu sauca par "kritiku", nevis filozofiju. Kants teica, ka kritika ir sagatavošanās īstas filozofijas izveidei. Pēc Kanta domām, cilvēkiem ir jāzina, ko spēj cilvēka saprāts un kādas ir tā robežas. "Tīrā saprāta kritikā" Kants rakstīja par vairākām cilvēka saprāta robežām - gan kaut ko sajust, gan domāt. Attiecībā uz sajūtām cilvēka uztverē ir divas robežas: telpa un laiks. Nav nekādu fizisku objektu, bet gan mūsu prāta ierobežojumi, kas darbojas ikreiz, kad mēs kaut ko sajūtam ar maņām. Attiecībā uz domāšanu viņš teica, ka ir divpadsmit kategorijas jeb tīri racionāli jēdzieni, kas iedalīti četrās jomās: kvantitāte, kvalitāte, attiecība un modalitāte. Kants uzskatīja, ka cilvēka saprāts šos jēdzienus attiecina uz visu.
Ideoloģija
Vai tas, ko mēs domājam, ir tikai mūsu fantāzija? Kants teica: "Nē", lai gan bez šiem jutekliskiem un racionāliem ierobežojumiem mēs neko nevaram domāt, tad Kants bija pārliecināts, ka aiz mūsu ierobežojumiem varētu būt kaut kas, ko mēs nevaram zināt tieši, un pat ar ierobežojumiem mēs kaut ko varam zināt. Tā nevar būt arī personiska fantāzija, jo šie ierobežojumi bija kopīgi visiem cilvēka prātiem pirms mūsu konkrētās pieredzes. Kants to, ko mēs nevarējām zināt tieši, sauca par Ding an sich - "lieta pati par sevi". Mēs varam domāt "lieta pati par sevi", bet nevaram par to ne gūt pieredzi, ne arī to zināt. Dievs, dvēseles mūžība, dzīve pēc nāves - šādas lietas pieder pie "lietas pašas par sevi", tāpēc pēc Kanta domām tās nebija pareizie filozofijas objekti, lai gan cilvēki jau no seniem laikiem labprāt par tām diskutēja.
Grāmatas
Kants sarakstīja vēl divas grāmatas ar nosaukumu "Kritika": Praktiskā saprāta kritika (1788) un Sprieduma kritika (1790). Praktiskā saprāta kritikā Kants rakstīja par brīvības un Dieva problēmu. Tas bija viņa galvenais ētikas darbs. Sprieduma kritikā Kants rakstīja par skaistumu un teleoloģiju jeb problēmu, vai vispār pastāv mērķis, vai pasaulei, dzīvai būtnei ir iemesls pastāvēt utt. Abās grāmatās Kants apgalvoja, ka mēs nevaram atbildēt uz šīm problēmām, jo tās attiecas uz "lietu pašu".
Ietekme
Kantam bija liela ietekme uz citiem domātājiem. 19. gadsimtā Kants ietekmēja tādus vācu filozofus kā Fihte, Šelings, Hēgelis, Šopenhauers un tādus rakstniekus kā Herders, Šillers un Gēte.
20. gadsimta sākumā Kanta idejas ļoti ietekmēja vienu vācu filozofu grupu. Viņi kļuva pazīstami kā jaunkantisti. Viens no viņiem, Vindelbands, teica: "Katra filozofija pirms Kanta ieplūda Kantā, un katra filozofija pēc Kanta ieplūst no Kanta".
Kants ir ietekmējis daudzus mūsdienu domātājus, tostarp Hannu Arendtu un Džonu Rolsu.
Jautājumi un atbildes
J: Kas bija Immanuels Kants?
A: Immanuels Kants bija vācu filozofs, dzimis Kēnigsbergā, Austrumprūsijā.
J: Kur Kants studēja filozofiju?
A: Kants studēja filozofiju Kēnigsbergas universitātē.
J: Kā Kants nosauca savu sistēmu?
A: Kants savu sistēmu sauca par "transcendentālo ideālismu".
J: Kurās jomās Kants daudz rakstīja?
A: Kants daudz rakstīja par epistemoloģiju, metafiziku, ētiku un estētiku.
J: Kāda ir Kanta nozīme filozofijas vēsturē?
A: Kanta rakstītais padarījis viņu par vienu no ietekmīgākajām personībām filozofijas vēsturē.
J: Kāds ir pašreizējais Kēnigsbergas nosaukums?
A: Pašreizējais Kēnigsbergas nosaukums ir Kaļiņingrada.
J: Kas bija Kēnigsberga, kad Kants bija dzīvs?
A: Kad Kants bija dzīvs, Kēnigsberga bija otra lielākā pilsēta Prūsijas karalistē.
Meklēt