Immanuels Kants

Dzīve

Immanuels Kants dzimis 1724. gada 22. aprīlī. 1740. gadā viņš iestājās Kēnigsbergas universitātē un studēja Gotfrīda Leibnica un viņa sekotāja Kristiana Volfa filozofiju. Viņš tur mācījās līdz 1746. gadam, kad nomira viņa tēvs, un pēc tam pameta Kēnigsbergu, lai strādātu par skolotāju. Viņš kļuva par grāfa Kaizerlinga un viņa ģimenes audzinātāju. 1755. gadā Kants kļuva par pasniedzēju un šajā amatā palika līdz 1770. gadam. 1766. gadā viņu iecēla par Karaļa bibliotēkas otro bibliotekāru. Galu galā Kants ieguva loģikas un metafizikas katedru Kēnigsbergas universitātē. Visas savas dzīves laikā Kants no Kēnigsbergas ne reizi nenokļuva tālāk par septiņdesmit jūdzēm. Kants nomira 1804. gada 12. februārī ar pēdējiem vārdiem "Es ist gut" ("Tas ir labi").

Universitāte

Pēc studiju pabeigšanas universitātē Kants cerēja kļūt par filozofijas skolotāju, taču tas bija ļoti grūti. Viņš ilgu laiku varēja dzīvot kā privāts pasniedzējs. Viņam piedāvāja dzejas profesora amatu Kēnigsbergas universitātē, taču viņš to atteicās. Vēlāk, 1770. gadā, viņš kļuva par Kēnigsbergas universitātes filozofijas profesoru.

Jauno Kantu interesēja fizika - gan astronomiskie objekti (piemēram, planētas un zvaigznes), gan Zeme. Viņš uzrakstīja dažus darbus par šo tēmu, bet vairāk sāka interesēties par metafiziku. Viņš vēlējās izzināt cilvēka pieredzes būtību: kā cilvēki var kaut ko zināt un uz ko balstās viņu zināšanas.

Pirmās šaubas

Leibnica un Volfa filozofiskās sistēmas spēcīgā ietekmē Kants sāka apšaubīt iepriekšējo filozofu pamatatbildes. Tad Kants izlasīja skotu filozofu Deividu Hjūmu. Hjūms bija mēģinājis noskaidrot, kāda ir mūsu pieredze, un bija nonācis pie ļoti stingra viedokļa, ko sauca par "skepticismu", ka nav nekā tāda, kas mūsu pieredzi padarītu drošu. Hjūms ļoti satrieca Kantu, un viņš uz teoriju, ko bija iemācījies, paskatījās no jauna skatpunkta. Viņš sāka mēģināt atrast trešo ceļu, kas būtu atšķirīgs no abiem, kurus Kants sauca par "skepticismu" un "dogmatismu".

Kants lasīja vēl vienu domātāju - Žanu Žaku Ruso. Viņa domas par cilvēku, īpaši par morāli, cilvēka brīvību un mūžīgo mieru, Kantu iespaidoja.

Filozofija

Daži pētnieki vēlas pieskaitīt Kantu pie vācu ideālistiem, taču pats Kants nepiederēja pie šīs grupas.

Vispazīstamākais Kanta darbs ir 1781. gadā publicētā grāmata "Tīrā saprāta kritika" (Kritik der reinen Vernunft). Kants savu domāšanas veidu sauca par "kritiku", nevis filozofiju. Kants teica, ka kritika ir sagatavošanās īstas filozofijas izveidei. Pēc Kanta domām, cilvēkiem ir jāzina, ko spēj cilvēka saprāts un kādas ir tā robežas. "Tīrā saprāta kritikā" Kants rakstīja par vairākām cilvēka saprāta robežām - gan kaut ko sajust, gan domāt. Attiecībā uz sajūtām cilvēka uztverē ir divas robežas: telpa un laiks. Nav nekādu fizisku objektu, bet gan mūsu prāta ierobežojumi, kas darbojas ikreiz, kad mēs kaut ko sajūtam ar maņām. Attiecībā uz domāšanu viņš teica, ka ir divpadsmit kategorijas jeb tīri racionāli jēdzieni, kas iedalīti četrās jomās: kvantitāte, kvalitāte, attiecība un modalitāte. Kants uzskatīja, ka cilvēka saprāts šos jēdzienus attiecina uz visu.

Ideoloģija

Vai tas, ko mēs domājam, ir tikai mūsu fantāzija? Kants teica: "Nē", lai gan bez šiem jutekliskiem un racionāliem ierobežojumiem mēs neko nevaram domāt, tad Kants bija pārliecināts, ka aiz mūsu ierobežojumiem varētu būt kaut kas, ko mēs nevaram zināt tieši, un pat ar ierobežojumiem mēs kaut ko varam zināt. Tā nevar būt arī personiska fantāzija, jo šie ierobežojumi bija kopīgi visiem cilvēka prātiem pirms mūsu konkrētās pieredzes. Kants to, ko mēs nevarējām zināt tieši, sauca par Ding an sich - "lieta pati par sevi". Mēs varam domāt "lieta pati par sevi", bet nevaram par to ne gūt pieredzi, ne arī to zināt. Dievs, dvēseles mūžība, dzīve pēc nāves - šādas lietas pieder pie "lietas pašas par sevi", tāpēc pēc Kanta domām tās nebija pareizie filozofijas objekti, lai gan cilvēki jau no seniem laikiem labprāt par tām diskutēja.

Grāmatas

Kants sarakstīja vēl divas grāmatas ar nosaukumu "Kritika": Praktiskā saprāta kritika (1788) un Sprieduma kritika (1790). Praktiskā saprāta kritikā Kants rakstīja par brīvības un Dieva problēmu. Tas bija viņa galvenais ētikas darbs. Sprieduma kritikā Kants rakstīja par skaistumu un teleoloģiju jeb problēmu, vai vispār pastāv mērķis, vai pasaulei, dzīvai būtnei ir iemesls pastāvēt utt. Abās grāmatās Kants apgalvoja, ka mēs nevaram atbildēt uz šīm problēmām, jo tās attiecas uz "lietu pašu".

Ietekme

Kantam bija liela ietekme uz citiem domātājiem. 19. gadsimtā Kants ietekmēja tādus vācu filozofus kā Fihte, Šelings, Hēgelis, Šopenhauers un tādus rakstniekus kā Herders, Šillers un Gēte.

20. gadsimta sākumā Kanta idejas ļoti ietekmēja vienu vācu filozofu grupu. Viņi kļuva pazīstami kā jaunkantisti. Viens no viņiem, Vindelbands, teica: "Katra filozofija pirms Kanta ieplūda Kantā, un katra filozofija pēc Kanta ieplūst no Kanta".

Kants ir ietekmējis daudzus mūsdienu domātājus, tostarp Hannu Arendtu un Džonu Rolsu.