Immanuels Kants (1724. gada 22. aprīlis — 1804. gada 12. februāris) bija vācu filozofs, dzimis Kēnigsbergā Austrumprūsijā, kur arī pavadīja visu mūžu un mira. Kanta izglītība sākās vietējās skolās, vēlāk viņš studēja un vēlāk darbojās kā pasniedzējs universitātē (Albertina). Pēc sākotnējām ietekmēm no racionālistiem (piem., Leibniz, Wolff) un pēc satricinājuma, ko viņam radīja D. Hjūma grāmatas, Kants izstrādāja savu plašo teorētisko sistēmu, ko pats raksturoja kā “transcendentālo idealismu”. Kanta darbi par epistemoloģiju, metafiziku, ētiku un estētiku padarīja viņu par vienu no ietekmīgākajām personībām filozofijas vēsturē.
Dzīves gaita un darbība
Kants lielāko daļu savas dzīves pavadīja Kēnigsbergā; viņš strikti ievēroja dienas režīmu un reti ceļoja tālu no dzimtās pilsētas. Pēc studijām un īsas pedagoģiskas prakses viņš kļuva par universitātes lektoru un 1770. gadā ieguva profesūras amatu. Kanta lekcijas bija plašas — no fizikas un astronomijas līdz ētikai un estētikai — un viņš vēlāk kļuva par vadošo domu autoritāti Vācijas apgaismības un pēcākās filozofiskās domas laukā.
Galvenās idejas
Kanta centrālā doma ir, ka cilvēka atziņa nav tikai pasīva ierīce, kas saņem ziņas no ārpasaules, bet gan darbojas pēc noteiktiem priekšnosacījumiem un formām (piem., kategorijām un laika telpas intuīcijas). No tā seko atšķirība starp to, kas parādās apziņai (fenomēni), un lietu kas tādas pašas neatkarīgi no cilvēka apziņas (das Ding an sich, “lieta pašā par sevi”), ko mēs nevaram tieši aizsniegt ar teorētisko saprašanu. Šo pozīciju bieži sauc par transcendentālo idealismu.
Galvenie darbi
- Kritika tīrajai prātai (Critik der reinen Vernunft, 1781; 2. izdevums 1787) — pamata darbs par atziņas iespēju robežām un nosacījumiem.
- Kritika praktiskajai reason (Kritik der praktischen Vernunft, 1788) — ētikas pamatojums; te Kants attīsta morāles autonomijas un kategoriskā imperatīva ideju.
- Kritika sprieduma spējai (Kritik der Urteilskraft, 1790) — estētikas un teleoloģijas analizēšana, kas savieno teorētisko un praktisko saprašanu.
- Vairāki nozīmīgi eseji, piemēram, “Was ist Aufklärung?” (1784) par apgaismību un “Zum ewigen Frieden” (1795) par miera ideju starptautiskajā politikā.
Ētika un politiskā domāšana
Kanta ētika balstās uz ideju par kategorisko imperatīvu — rīkojies tikai pēc tā principa, ko vari vēlēties par vispārēju likumu. Morāles pamats nav konsekvenču aprēķins, bet gan rīcības motivācija no pienākuma un racionālas gribas autonomijas. Politiskajā jomā Kants aizstāvēja tiesiskuma, cilvēktiesību un starptautiskā miera idejas, ietekmējot modernas demokrātijas un starptautiskās tiesības attīstību.
Estētika un kritika
Kantā estētiskā pieredze ir “bezinteresējs” prieks, kas atšķiras no praktiskā ieguvuma. Viņš arī izstrādā sublīma jēdzienu — estētisku pieredzi, kas raisa sajūtu par lielu un pārmērīgu, taču vienlaikus apziņas paplašinājumu.
Mantojums un ietekme
Kanta domu ietekme ir milzīga: viņa idejas aizsāka vācu idealismu (piem., Fihte, Šelings, Hēgels), vēlāk — neokantismu un daudzas 19.–20. gadsimta filozofijas tradīcijas. Joprojām Kants tiek plaši studēts epistemoloģijā, ētikā, estētikā un politiskajā filozofijā, un viņa idejas ir centrālas daudzos mūsdienu filozofiskos un ētiskos debates.
Mūsdienās Kēnigsberga, kurā Kants dzimis un strādāja, atrodas Krievijas teritorijā un ir pārdēvēta par Kaļiņingradu. Kanta dzīves laikā pilsēta bija otrā lielākā Prūsijas karalistē.