Deivids Hjūms (1711–1776) — skotu filozofs, vēsturnieks un skeptiķis

Deivids Hjūms (1711. gada 7. maijs – 1776. gada 25. augusts) bija filozofs un vēsturnieks no Skotijas. Viņš bija dzimis Edinburgā un jau jaunos gados sāka mācīties Edinburgas universitātē. Vēl dzīves laikā cilvēki viņu plaši pazina kā vēsturnieku — Hjūms sarakstīja apjomīgu darbu sēriju "Anglijas vēsture" — tomēr mūsdienu filozofijā viņam piešķir centrālu lomu kā vienam no nozīmīgākajiem britu empīristiem un skeptiķiem.

Dzīve un darbība

Hjūma agrīnā grāmata A Treatise of Human Nature (1739–1740) sākotnēji izraisīja mazu atsaucību, un autors rakstīja, ka tā it kā "diedzis nedzīvs". Tomēr vēlāk viņš publicēja vairāk pieejamu darbu sēriju — Enquiries un eseju krājumus — kas nodrošināja viņam reputāciju. Hjūms strādāja arī kā bibliotēkas darbinieks Edinburgā un daudz ceļoja pa Eiropu, uzturoties kontinentā un sazinoties ar tā laika intelektuālajiem līderiem. Viņš ieguva draudzību ar tādiem domubiedriem kā Adams Smits un uzturēja saraksti ar citiem intelektuāļiem, piemēram, Jeanu-Žaku Ruso.

Filozofiskie uzskati

Savās filozofijas grāmatās Hjūms izklāstīja skaidru empīrisku pieeju prāta darbībai. Viņš atšķīra ieimpresijas (spēcīgas tiešas sajūtas) no idejām (vājinātām iespaida kopijām), un uzsvēra, ka visas mūsu domas un jēdzieni cēlušies no pieredzes. Hjūms apgalvoja, ka daudzi mūsu uzskati nav radušies no tīra saprāta: tie nāk no mūsu instinktiem un no mūsu sajūtām. Piemēram, saprāts pats par sevi neparāda, ka viena lieta izraisa citu; mēs to cenšamies pamatot, bet patiesība par cēloņsakarībām bieži balstās uz ieradumu — mēs vienkārši jūtam saikni starp notikumiem.

Hjūms arī attīstīja moralitātes sentimentalismu: viņš uzskatīja, ka morālas vērtības nāk no cilvēku emocijām un simpātijām, nevis no auksta racionāla. Mēs neapgalvojam, ka kāds ir labs, jo saprāts to nosaka; mēs redzam viņa laipnību un izjūtam īpašu morālu sajūtu, kas veido mūsu morālās tiesības un nosodījumus.

Indukcija un cēloņsakarība

Hjūms ir īpaši pazīstams ar tā saukto "Indukcijas maldināšanu". Viņš rādīja uz biežu kļūdu: cilvēki novēro periodisku sakritību un pieņem, ka tā saglabāsies arī nākotnē. Piemēram, redzot daudzus baltus gulbjus, mēs apgalvojam, ka visi gulbji ir balti — tomēr vienmēr pastāv iespēja sastapt melnu gulbi. Hjūms uzsvēra, ka šādas induktīvās pārliecības nav loģiski nenoliedzamas, tās ir ticības pamatā, ko uztur ieradums vai paradums.

Reliģija un ētika

Hjūms bija skeptisks pret reliģiju un kritiski analizēja reliģiskas pārliecības. Viņš īpaši apšaubīja brīnumu ticamību — slavenais essais "Of Miracles" apgalvo, ka liecības par brīnumiem reti varētu pārsniegt parastu cilvēka liecības kļūmju varbūtību. Hjūms netika skaidri noformulējis, vai viņš tic Dievam, un viņa stāvoklis bieži tiek raksturots kā skeptisks vai agnostiķis. Par pašnāvību viņš rakstīja, ka to nevar viennozīmīgi nosodīt visos gadījumos. Kad Hjūms 1776. gadā nomira, draugi aprakstīja viņu kā mierīgu attieksmē pret nāvi, lai gan viņš nebija piekritējs pēcnāves dzīvei. Hjūma teksti par reliģiju joprojām ir centrāli mūsdienu filozofiskajās diskutēs par ticību un racionālu argumentāciju.

Hjūma dakša, Kants un ietekme

Filozofi bieži izmanto terminu "Hjūma dakša", lai aprakstītu viņa dalījumu starp lietām, kuras ir patiesas pēc definīcijas vai loģikas (attiecības idejās, piemēram, matemātika), un lietām, kuras ir empīriskas un jāpārbauda ar pieredzi (fakti, piemēram, zinātne). Hjūma radikālā skeptiskā analīze pamodināja no teorētiskā dogmatismā Immanuels Kants, kurš atzina, ka Hoduma darbi lika viņam pārskatīt tradicionālās metafizikas pieņēmumus. Hjūma ietekme ir plaša: viņu turpināja izmantot empiriskās, skeptiskās un dabiskās pieejas attīstībā, ietekmējot gan 19. gadsimta utilitārisma domātājus, gan 20. gadsimta analītisko filozofiju un zinātnes filozofiju.

Svarīgākās Hjūma iezīmes īsumā:

• empīrisms un uzsvars uz pieredzi kā zināšanu avotu;
• impression-idea atšķirība (sajūtas un idejas);
• skepticisms par cēloņsakarībām un indukciju;
• moralitāte kā emociju un sympathijas produkts;
• kritika par brīnumiem un reliģijas racionālajiem pamatojumiem.

Šeit ir apkopotas vissvarīgākās Hjūma grāmatas:

• A Treatise of Human Nature (1739–1740) — Hjūma galvenais, ambiciozais darbs, kurā viņš pēta prātu, emocijas, izziņu un morāli; pirmajā versijā tam nebija liela lasītāju atsaucība, taču idejas vēlāk kļuva ļoti ietekmīgas.
• Enquiry Concerning Human Understanding (1748) — pārstrādāta un pieejamāka versija par izziņu un cēloņsakarībām, kurā skaidri izklāstīta problēma par indukciju.
• Enquiry Concerning the Principles of Morals (1751) — Hjūma ētikas kopsavilkums, kurā viņš attīsta sentimentalistu pieeju morālei.
• Essays, Moral and Political (vairāki izdevumi 1741–1752) — eseju krājums par politiku, ekonomikā un morāli, kas atklāj Hjūma praktisko un skaidrojošo stilu.
• The History of England (vairāki sējumi, 1754–1762) — plaša Anglijas vēstures hronika, kas Hjūmam deva reputāciju kā vēsturniekam un bija ļoti populāra savā laikā (Anglijas vēsture).
• Dialogues Concerning Natural Religion (publicēts pēcnāves 1779) — filozofiskais dialogs par Dieva eksistences pierādījumiem, kas aplūko argumentus par dievišķo dizainu un parāda Hjūma kritisko pieeju reliģiskajiem apgalvojumiem.

Hjūma darbi turpina iedvesmot un izaicināt — viņa skaidrā, empīriskā metode un skeptiskā pieeja joprojām ir centrālas debates par to, kā mēs iegūstam zināšanas un kā pamatojam mūsu morālās un reliģiskās pārliecības.

Jautājumi un atbildes

J: Kas bija Deivids Hjūms?

J: Ko cilvēki domāja par viņu, kad viņš bija dzīvs?

J: Ko Hjūms rakstīja?

J: Kā Hjūmu vērtē mūsdienās?

Meklēt pēc burta