Hanna Ārente (1906–1975) — politiskās domas teoretiķe, žurnāliste, profesore
Hanna Ārente — vācu izcelsmes politiskās domas teoretiķe, žurnāliste un profesore; emigrēja uz ASV, pirmā sieviete pasniedzēja Prinstonā, ietekmīga domātāja.
Hanna Ārente (Hannah Arendt, 1906. gada 14. oktobris – 1975. gada 4. decembris) bija vācu izcelsmes politiskās domas teoretiķe, eseiste, ebrejiete un intelektuāle, kura dziļi ietekmēja 20. gadsimta domāšanu par totalitārismu, politisko rīcību un cilvēka stāvokli mūsdienu sabiedrībā. Pēc Nācionālsociālistu varas nākšanas Vācijā viņa migrēja uz ASV, kur strādāja arī kā žurnāliste un universitātes pasniedzēja. Ārente rakstīja galvenokārt vācu valodā, bet viņas darbi ātri ieguva starptautisku rezonansi.
Ārente dzimusi Hannoveres birokrātiskajā piepilsētā Lindenā. Studijas uzsāka Marburgā pie Martina Heidegera, vēlāk strādāja pie Karla Jasperša, pie kura arī ieguva doktora grādu (darbs par Augustīna mīlestības jēdzienu). Personiskās un intelektuālās saites ar Heidegeru un Jasperu bija nozīmīgas viņas jaunībā un vēlāk radīja gan atbalstu, gan pretrunas publiskajā uztverē – īpaši saistībā ar Heidegera saistību ar nacionālsociālismu.
Emigrācija, žurnālistika un akadēmiskā darbība
1930. gados, bēgot no nacistu vajāšanām, Ārente vispirms devās uz Parīzi, bet 1941. gadā pārcēlās uz ASV. Tur viņa sadarbojās ar ebreju izcelsmes presi un rakstīja eseju žanrā, darbojās kā komentētāja un reportiere par politiskiem un juridiskiem notikumiem. Viņas žurnālistiskie raksti nereti pārtapa par plaši lasītām grāmatām un esejām.
Academiskā darbā Ārente pasniedza lekcijas un vieskursus dažādās ASV universitātēs. 1959. gadā viņa bija aicināta lasīt lekcijas Princetona universitātē un bija viena no pirmajām sievietēm, kas tur pasniedza lekcijas. No 1963. līdz 1967. gadam viņa strādāja Čikāgas universitātē, bet no 1967. gada līdz savai nāvei 1975. gadā bija saistīta ar Ņujorkas Jaunajā skolā (The New School), kur turpināja lasīt lekcijas un vadīt seminārus.
Galvenās idejas un nozīmīgākie darbi
Ārente bieži atsaucās uz politiskās dzīves jēdzieniem, kurus centās analizēt, nevis sistēmātiski filozofēt. Viņa pati nepatika, ka viņu vienkārši dēvē par filozofu, un bija skeptiska pret tradicionālā termina "politiskā filozofija" lietojumu. Galvenās tēmas viņas domās:
- Totalitārismu analīze: grāmatā The Origins of Totalitarianism (1951) viņa apraksta, kā nacisms un staļinisms izmantoja ideoloģijas, teroru un masu atstarpes, lai iznīcinātu politisko pluralitāti.
- Vita activa un publiskā sfēra: darbā The Human Condition (1958) Ārente izdala rīcības, darba un ražošanas kategorijas, uzsverot publiskās darbības nozīmi brīvībai un kopienai.
- Jaunība, dzimšana (natalitāte) un radošā iniciatīva: viņa uzsvēra dzimšanas un cilvēka spējai sākt negaidītu kā jaudas avotu politikā.
- Ēhiemana tiesa un ļaunuma banalitāte: Ārentes raksti par Adolfa Eichmanna tiesu Jeruzalemē (publicēti arī grāmatā Eichmann in Jerusalem, 1963) ieviesa terminu "ļaunuma banalitāte" — doma, ka ļaunums reizēm ir rutīnas un domāšanas trūkuma rezultāts, ne vienmēr monstrāna ļaunuma izpausme.
Kontroverses un sabiedriskā ietekme
Ēihmana lietas atspoguļojums un Ārentes secinājumi izraisīja asas diskusijas — gan atzinību par drosmīgu analīzi, gan kritiku par pieklusinātu empātiju pret upuriem vai par vērtējumu par ebreju lomu attiecīgajos notikumos. Tomēr viņas darbs palika par nozīmīgu atsauci politiskās teorijas, tiesiskuma un atbildības jautājumos.
Arendtai bija tuvas intelektuālas attiecības ar Karla Jasperu un sarežģītāka, arī personiska saikne ar Martinu Heidegeru. 1958. gadā, kad Jaspersam tika piešķirta Friedenspreis des Deutschen Buchhandels balva, Ārente sākotnēji atteicās sniegt laudatio, taču vēlāk, pēc Jasperša aicinājuma, runāja — tas ir viens no gadījumiem, kas parāda viņu savstarpējo uzticību un arī publiskā viedokļa sarežģītību.
Mantojums
Hanna Ārente tiek uzskatīta par vienu no ietekmīgākajām politiskās domas klasiķēm 20. gadsimtā. Viņas raksti un grāmatas turpina iedvesmot politiskos domātājus, vēsturniekus, juristus un žurnālistus. Tēmas, ko viņa izcēla — pluralitāte, publiskā rīcība, atbildība un rituāla nozīme politiskajā dzīvē — joprojām ir aktuālas mūsdienu diskusijās par demokrātiju, totalitārismu un pilsonisko sabiedrību.
Meklēt