Par cilvēkiem un vietām ar nosaukumu Svētais Jēkabs skatiet disambiguācijas lapu.

Svētais Jēkabs, Zebedeja dēls (miris 44. gadā pēc Kristus dzimšanas), bija viens no Jēzus mācekļiem. Viņš bija Zebedeja un Salomes dēls un evaņģēlista Jāņa brālis. Viņš tiek saukts par svēto Jēkabu Lielāko, lai atšķirtu (atzīmētu kā atšķirīgu) viņu no otra apustuļa vārdā Jēkabs (Jēkabs, Alfeja dēls). Jēkabs ir aprakstīts kā viens no pirmajiem mācekļiem, kas pievienojās Jēzum. Sinoptiskajos evaņģēlijos stāstīts, ka Jēkabs un Jānis bija kopā ar savu tēvu jūras krastā, kad Jēzus viņus aicināja doties ceļā (Mt 4, 21-22; Mk 1, 19-20). Saskaņā ar Marka evaņģēliju Jēkabu un Jāni sauca par Boanerges jeb "pērkona dēliem" (3:17). Apustuļu darbos 12:1-2 minēts, ka ķēniņš Hērods lika Jēkabu nogalināt ar zobenu (Ak.12:1-2). Viņš, visticamāk, bija pirmais no apustuļiem, kas tika nomocīts par savu ticību.

Dzīve un kalpošana

Jēkabs bija zvejnieks kopā ar brāli Jāni un tēvu Zebedeju, un abi brāļi ātri atstāja savus tīklus, lai sekotu Jēzum. Viņš ir minēts kā daļa no Jēzus "iekšējā loka" — trīs tuvāko mācekļu grupas kopā ar Pētera un Jāņa vārdu. Šī tuvība nozīmē, ka Jēkabs piedalījās īpašos notikumos, kuros netika iesaistīti pārējie apustuļi.

Svarīgākie notikumi, kuros piedalījās

  • Viņš bija klāt, kad Jēzus uzkāpa uzāb jūra virsotnē un runāja ar Dievu (Transfigurācija) — šo notikumu apraksta sinoptiskie evaņģēliji.
  • Jēkabs bija starp tiem, kurus Jēzus ņēma līdzi, kad uzmodināja Jairusa meitu; viņi bija liecinieki brīnumam un tā sagatavojās tam, ko parasti neredzēja citi.
  • Pēc Jēzus aresta viņš ar Pēteri un Jāni devās uz Getsemani dārzu, kur Jēzum bija garīgā mokās, taču viņi nespēja palikt nomodā un pilnībā saprast notiekošo.

Nāvessods un vēsturiskā nozīme

Apustuļu darbu 12. nodaļā teikts, ka ķēniņš Hērods (bieži identificēts kā Hērods Agripa I) apcietināja Jēkabu un lika viņam nocirst galvu aptuveni 44. gadā. Šī liecība padara Jēkabu par vienu no pirmajiem kristietības mūku martyriem, un viņa nāve ir pieminēta kā nozīmīgs brīdis agrīnās baznīcas vēsturē. Pēc Lielākās Jēkaba tradīcijas viņš bija pirmais no apustuļiem, kas mira par savu ticību.

Tradīcijas, relikvijas un Santiago de Compostela

Viduslaikos attīstījās tradīcija, ka Jēkaba miesu paliekas tika pārnestas uz Iberijas pussalu un apbedītas vietā, kas kļuva par Santiago de Compostela (Galīcija, Spānija). Šīs vietas apbedījums un kapenes kļuva par vienu no svarīgākajiem kristīgajiem svētceļojuma centriem — Camino de Santiago (Svēta Jēkaba ceļš). Lai gan vēsturiskie un zinātniskie pierādījumi par šo pārvietošanu ir diskutabli, tradīcija ir paliekoša un kultūras nozīmē milzīga visā Eiropā.

Piemiņa, simbols un ietekme

Romas katoļu tradīcijā svētā Jēkaba svētki tiek svinēti 25. jūlijā. Viņa ikonogrāfijā viņš bieži attēlots kā svētceļnieks ar bruņojumu vai nēsājot gliemežvāka simbolu (scallop shell), kas kļuvusi par pazīstamu svētceļnieku zīmi. Dažkārt viņš attēlots arī ar zobenu, kas atsaucas uz viņa mocekļa nāvi. Jēkabs Lielākais tradicionāli tiek uzskatīts par Spānijas un svētceļnieku aizbildni.

Mantojums

Jēkaba figūra sasaista evaņģēlija liecības, agrīnās baznīcas vēsturi un plašas viduslaiku un mūsdienu svētceļojumu tradīcijas. Viņa statuss kā viens no Jēzus tuvākajiem mācekļiem un kā pirmais apustuļu moceklis ir palicis centrāls baznīcas atmiņā un mākslā, teoloģijā un tautas kultūrā.