Kristietība (kristīgā pasaule): definīcija, vēsture un mūsdienu nozīme

Kristietība: definīcija, vēsture un mūsdienu nozīme — ceļš no viduslaiku Kristus Miesas līdz reformācijai, pluralitātei un mūsdienu kultūras ietekmei.

Kristietība jeb kristīgā pasaule visplašākajā nozīmē aptver kristietību kā teritoriālu un kultūras parādību. Tas nozīmē tās valstis un sabiedrības, kurās lielākā daļa iedzīvotāju ir kristieši un kuras kultūras, svētku kalendāra, vērtību un institūciju dēļ tiek uztvertas kā daļa no plašākas kristīgās telpas.

Cilvēki ir lietojuši terminu kristietība, apzīmējot viduslaiku un renesanses izpratni par kristīgo pasauli kā vienotu Kristus Miesu, kur Kristus bija šīs kopienas simboliskā galva. Līdz ar modernisma un reformācijas uzplaukumu 16. gadsimta sākumā izpratne par kristietību mainījās — tā kļuva par daudzveidīgāku, konfesionāli plurāru telpu, ko raksturo reliģiskā pluralitāte, tolerances idejas un nacionālas baznīcas rašanās.

Kas ir kristietība — galvenās idejas

Kristietība balstās uz Jēzus Kristus dzīvi, mācību, krustā sišanu un augšāmcelšanos, kas aprakstīta Jaunajā Derībā. Galvenās ticības pamatnostādnes ietver uzskatu par vienu Dievu, Jēzu kā Dieva Dēlu un pestītāju, Svētā Gara klātbūtni un cerību uz mūžīgu dzīvi. Svētie raksti (Vecā un Jaunā Derība) ir reliģiskās atziņas avots; būtiskas prakses ir iesvētīšana (baptisms) un euharistija (Svētā Vakarēdiena), kā arī liturģiskas svinības un lūgšanas.

Vēsturiskie etapi

• Agrīnās baznīcas laiks: kristietība izveidojās Pirmā gadsimta Romas impērijā, izplatoties pa Vidusjūru, Pirmo pāvesta autoritātes nostiprināšanos un daudzām koncilu tradīcijām (piemēram, Nikejas koncils 325. g.).
• Viduslaiki: baznīca kļuva par centrālu institūciju Eiropā, ietekmējot politiku, izglītību, mākslu un morāli.
• Risinājumi un šķelšanās: 1054. gada Lielais šķelšanās rezultātā radās Romas katoļu un Austrumu pareizticīgo tradīcijas, bet reformācija 16. gadsimtā izraisīja plašu protestantu kustību un jaunu konfesiju rašanos.
• Koloniālisms un misijas: no 15. gadsimta kristietība izplatījās arī Āfrikā, Amerikas kontinentos, Āzijā un Okeānijā, bieži vien saistot reliģisku misiju ar politisku un kultūras ietekmi.

Galvenās konfesijas un kustības

Kristietība nav monolīta; tai ir vairākas galvenās tradīcijas:

• Romas katoļi — centrālā autoritāte pāvests, sakramentu un liturģijas nozīme.
• Austrumu pareizticīgie — sinodāla struktūra, bagāta ikonu un liturģiskā tradīcija.
• Protestanti — ļoti daudzveidīga grupa (luterāņi, kalvinisti, anglikāņi, baptisti, metodisti, pentekostiāļi u.c.), uzsvars uz Bībeles autoritāti un dažādību sakramentu uztverē.
• Orientālās ortodoksālās baznīcas un citas senas tradīcijas (piemēram, Asīrijas baznīca) — ar atšķirīgām teoloģiskām attīstībām un liturģiskām praksēm.

Kultūras, izglītības un sociālā loma

Kristietība ir bijusi nozīmīgs kultūras virzītājspēks: tā ietekmējusi mākslu, literatūru, mūziku, arhitektūru, tiesību tradīcijas un izglītību. Baznīcas un klosteri dibināja skolas un universitātes, mediķu un labdarības institūcijas, slimnīcas un bāreņu namus. Mūsdienās kristīgās organizācijas un baznīcas turpina būt nozīmīgi labdarības, palīdzības un sociālo pakalpojumu sniedzēji gan vietējā, gan globālā mērogā.

Mūsdienu izplatība un demogrāfija

Pasaulē kristiešu skaits mūsdienās ir viens no lielākajiem starp reliģiskajām grupām — aptuveni dažu miljardu līmenī. Tendences rāda, ka kristietība samazinās tradicionālajās Eiropas valstīs (secularizācija), vienlaikus strauji aug Āfrikā, Latīņamerikā un daļēji Āzijā, īpaši pentekostiālisma un evanģēliskās kustības ietekmē.

Mūsdienu izaicinājumi un attīstība

• Sekularizācija: Eiropā un citviet pieaug neticīgo īpatsvars un reliģijas nozīmes samazināšanās sabiedrības dzīvē.
• Politiskās tendences: dažviet kristietība tiek izmantota nacionālistiskos vai politiski konservatīvos mērķos, reizēm radot spriedzi ar sekulāriem principiem un minoritātēm.
• Ekumēnisms un dialogs: ekleziālā sadarbība starp konfesijām (piemēram, Pasaules Baznīcu padome) un starpreliģiskais dialogs cenšas mazināt šķelšanos un veicināt kopīgu rīcību sociālo problēmu risināšanā.
• Digitalizācija: baznīcas pielāgojas interneta laikmetam — tiešraides dievkalpojumi, sociālie tīkli un digitālie teoloģiskie resursi maina reliģiskās prakses veidus.

Svinības un prakse

Kristietības centrālās svinības ir Ziemassvētki (Jēzus dzimšanas pieminēšana) un Lieldienas (Jēzus augšāmcelšanās), kā arī liturģiskais gada cikls (Advents, Gavēnis, Apustuļu laiks u.c.). Baznīcu praksē svarīgas ir kopīgas lūgšanas, sakramenti, svētceļojumi un labdarības darbība.

Nākotnes perspektīvas

Kristietības nākotne, visticamāk, būs raksturojama ar lielāku ģeogrāfisku un konfesionālu pārdali — no Eiropas centra uz Āfriku un Latīņameriku, ar pieaugošu lomu pentekostiālajām un evanģēliskajām kustībām. Tajā pašā laikā pieaugoša nozīme būs sociālai iekļaušanai, ilgtspējīgai attīstībai un starpreliģiskām iniciatīvām, kā arī dievkalpojumu un kopienu adaptācijai digitālajā vidē.

Kopumā kristietība kā reliģiska, kultūras un sociāla parādība ir daudzslāņaina un dinamiska. Tā ir ietekmējusi un turpina ietekmēt likumus, sabiedrības normas, mākslu un individuālo dzīvespraksi visā pasaulē.

Jautājumi un atbildes

J: Ko nozīmē jēdziens "Christendom"?

J: Kā laika gaitā ir mainījusies izpratne par kristietību?

J: Ko nozīmē, ka Kristus ir Kristus Miesas galva?

J: Kad sāka mainīties kristietības izpratne?

J: Kā kristietība ir saistīta ar kristietību?

J: Vai valstīs ārpus kristietības var būt ievērojams kristiešu skaits?

J: Kā mūsdienu izpratne par kristietību ir ietekmējusi sabiedrību?

Meklēt pēc burta