Seleuks I Nikators ("Seleuks Uzvarētājs") (ap 358. g. p. m. ē. – 281. g. p. m. ē.) bija viens no Aleksandra Lielā tuvākajiem ģenerāļiem un vienas no lielākajām helēnistiskajām dinastijām — Seleikīdu impērijas — dibinātājs. Pēc Aleksandra nāves viņš izcīnīja kontroli pār plašām Austrumu zemēm, pieņēma basileja (karaļa) titulu un dažādos laikposmos valdīja pār lielu daļu Tuvajiem Austrumiem, ko bija iekarojis Aleksandrs.
Agrīnā karjera un varas sākums
Seleuks sākotnēji bija viens no Aleksandra draugiem un augstākajiem virsniekiem. Pēc Aleksandra nāves 323. gada jūnijā viņš sāka orientēties sarežģītajā diadohu — pēcteču — varas cīņā. Sākotnēji Seleuks atbalstīja Aleksandra imperatora režendentu Perdikku; 323. gadā p. m. ē. Babilonas dalīšanas gaitā viņu iecēla par pavadoņu komandieri elitārā jātnieku vienībā.
Diadohu kari un spēles ar reģentiem
Diadohu kari (pēcteču kari) 322. g. un turpmākajos gados izraisīja daudzas mainīgas alianšu kombinācijas un intrigās. Perdikka zaudēja pret Ptolemaju Ēģiptē, kam sekoja viņa karaspēka sacelšanās. 321. vai 320. gadā p. m. ē. Seleuks kopā ar citiem sazvērniekiem nodeva un nogalināja Perdikku.
321. gadā p.m.ē. Seleuks tika iecelts par Babilonas satrapu jaunā reģenta Antipatera vadībā. Tomēr brīdis nepārredzamības un cīņas ar citiem diadohiem lika Seleukam vairākas reizes zaudēt un atgūt ietekmi: Antigons piespieda viņu bēgt no Babilonas, bet tikai 312. gadā p. m. ē., ar Ptolemaja atbalstu, Seleuks atgriezās un nostiprināja savas pozīcijas Mesopotāmijā.
Valdīšana un ekspansija
No apmēram 312. gada p. m. ē. Seleuks veiksmīgi paplašināja savas valdījumus, atguva un pakļāva lielas Persijas un Mezopotāmijas daļas un izveidoja organizētu administrāciju plašajam reģionam. Viņa varas teritorijas aptvēra ne tikai Babiloniju, bet daudzus Austrumus, kurus agrāk bija iekarojis Aleksandrs. Kā to atzīmē vēsturnieki, Seleuka impērija stiepās no Frīgijas līdz Indas upei:
"Viņš [Seleukss], vienmēr gaidīdams kaimiņu tautas, stiprs ar ieročiem un pārliecinošs padomē, ieguva Mezopotāmiju, Armēniju, "Seleukīdu" Kapadokiju, Persiju, Partiju, Baktriju, Arābiju, Tapuriju, Sogdiju, Arahoziju, Hirkāniju un citas blakus esošās tautas, kuras bija pakļāvis Aleksandrs, līdz pat Indas upei, tā ka viņa impērijas robežas bija visplašākās Āzijā pēc Aleksandra impērijas. Seleukam bija pakļauts viss reģions no Frīģijas līdz Indai".
- Appiāns, Sīrijas kari
Militārajā jomā Seleuks izmantoja gan grieķu un makedoniešu kājnieku un jānietes vienības, gan vietējo karaspēku un sabiedrotos. Viņa armijā svarīgu lomu spēlēja arī kara ziloņi, kurus vēlāk — 305–303. g. p. m. ē. — viņš saņēma kā daļu no miera līguma ar Indijas valdnieku Čandraguptu Maurju.
Attiecības ar Indiju
Seleuka ekspedīcijas austrumos aizveda līdz Indijai. Pēc aptuveni divu gadu cīņām (305–303. g. p. m. ē.) viņš noslēdza mieru ar Čandraguptu Maurju. Līguma rezultātā Seleuks apmainīja savas austrumu satrapijas Indas upes ielejā pret 500 kara ziloņiem. Šie ziloņi vēlāk izrādījās leģionāri pret svarīgiem pretiniekiem un spēlēja nozīmīgu lomu Ipsas kaujā 301. gadā p. m. ē. un Korupedijas kaujā 281. gadā p. m. ē.
Kaujas un politiskās sekas
Seleuka un viņa sabiedroto panākumi pret citiem diadohiem (it īpaši Antigonu un Lizimahu) ļāva Seleikīdu dinastijai nostiprināties lielā daļā Āzijas un Anatolijas. Tomēr viņa ambīcijas neapstājās pie Austrumiem — Seleuks vēlējās paplašināt ietekmi arī Eiropā, cenšoties gūt kontroli pār Lizimaha bijušajām teritorijām Trāķijā un Maķedonijā.
Šo plānu pārtrauca Seleuka nāve: ierodamies Trāķijā 281. gadā p. m. ē., viņš tika nogalināts Ptolemaja Cerauna vadībā — Ptolemajs Cerauns, kura ar māsu Lizandru bija patvēries Seleikīdu galmā, nogalināja Seleuku. Šī slepkavība iznīcināja Seleikīdu cerības nostiprināties Maķedonijā un atvērusi ceļu Ptolemajam Ceraunam pārņemt lielu daļu Lizimaha varas Maķedonijā.
Pilsētu dibināšana, pārvalde un mantojums
Seleuks aktīvi veicināja helēniskās izcelšanās kultūras izplatību, dibinot jaunas pilsētas un pārvietojot grieķu un makedoniešu kolonistus uz svarīgām reģionālām vietām. Starp nozīmīgākajām pilsētām, ko viņš nodibināja vai pārveidoja, ir Antiohija (ap 300. g. p. m. ē.) un īpaši Seleikija pie Tigra (ap 305. g. p. m. ē.), kas kļuva par Seleikīdu impērijas jauno centru un laika gaitā aizstāja Babiloniju kā reģionālo nozīmīgāko pilsētu.
Seleuka administrācija mēģināja apvienot helēnisko pārvaldes modeli ar vietējām tradīcijām, saglabājot satrapiju sistēmu, taču pakāpeniski izveidojot dinastisku karaļa varu. Viņa dēls Antiohs I stājās tronī pēc Seleuka nāves un turpināja impērijas nostiprināšanu.
Noslēgums
Seleuks I Nikators ir ievērojama vēstures personība, kura savas militārās un politiskās kampaņas rezultātā izveidoja vienu no lielākajām helēniskajām valstīm. Viņa valdīšanas laiks iezīmē pāreju no Aleksandra vienotās impērijas uz vairāku konkurējošu helēnisko dinastiju laikmetu. Seleikīdu impērijas mantojums — pilsētas, administratīvās institūcijas un helēniskā kultūras izplatība — ietekmēja Tuvā Austruma un Vidusāzijas attīstību gadsimtiem ilgi.