Pāvests Klements II (1046–1047): dzīve, reformas un nāve

Pāvests Klements II (1046–1047): īss, ietekmīgs pontifikāts — reformas pret simoniju, Henrika III kronēšana un noslēpumaina saindēšanās Bambergā.

Pāvests Klements II bija katoļu baznīcas vadītājs no 1046. gada 25. decembra līdz savai nāvei 1047. gada 9. oktobrī. Lai gan viņa pontifikāts bija ļoti īss, tas iezīmēja pāreju no pāvesta amata haotiskā perioda uz iniciatīvām, kas vērstas uz baznīcas morāles un struktūras atjaunošanu.

Jaunība un ceļš uz bīskapiju

Dzimis ar vārdu Suidgers fon Morslebens Hornburgā, Lejassaksijā, Vācijā. Viņa vecāki bija Morslēbenes un Hornburgas grāfs Konrāds un viņa sieva Amulrada. Precīzs dzimšanas datums nav zināms; avotos viņš parādās kā izglītots clericus, kas laika gaitā nostiprinājies impērijas un baznīcas aprindās. 1040. gadā fon Morslebens kļuva par Bambergas bīskapu. Kā Bambergas bīskaps viņš guva reputāciju kā uzticams imperatora Henrika III sabiedrotais, rūpējoties par diecēzes pārvaldību un sadarbību ar laicīgo varu.

Ceļš uz Romas tronī

1046. gadā fon Morslebens devās kopā ar karali Henriku III uz Itāliju, lai risinātu pāvesta amata krīzi pēc pāvesta Benedikta IX un Silvestra III strīdiem un mantkārīgu vājumu perioda. Decembrī viņš piedalījās Sutri koncilā, kas de jure atstādināja no amata Benediktu IX un Silvestru III, kā arī pārliecināja pāvestu Gregoru VI atkāpties. Karalis Henrijs III izvirzīja (ierosināja) Suidžeru par jauno pāvestu, un koncils viņu ievēlēja. Suidžers pieņēma vārdu Klements II. Drīz pēc ievēlēšanas pāvests Klements un Henrijs devās uz Romu; tur Klements kronēja Henriku III par Svētās Romas imperatoru, nostiprinot ciešās attiecības starp Romas baznīcu un impēriju šajā laikmetā.

Reformas un politika

Klementa II īsais pontifikāts aizsāka Romas baznīcas darbības uzlabošanos, galvenokārt ar centieniem ierobežot simoniju un sakārtot dievišķo amatu piešķiršanas praksi. Simonija — prakse, kad par sakramentu vai baznīcas amatu maksā — tika atklāti nosodīta, un Klements centās ieviest normas, kas mazinātu tādu pārkāpumu izplatību. Viņa rīcība bija daļa no plašākas atmodas, kas vēlāk izauga par plašāku reformu kustību 11. gadsimtā.

Pretrunas par ievēlēšanu un attiecības ar reformu kustību

Daļa reformu kustības kritizēja Klementa ievēlēšanu, uzsverot divas svarīgas iebildes: 1) paša ievēlēšanā būtisku lomu spēlēja karaļnams, kas saskaņā ar kritiķiem ierobežoja baznīcas neatkarību; 2) pāvests jau bija citas vietas bīskaps, kas izraisīja jautājumus par bīskapu pārcelšanas un amata apvienošanas atbilstību kanoniem. Šīs pretrunas atspoguļoja dziļākas diskusijas par to, cik lielā mērā laikreizēm drīkstēja iejaukties baznīcas iekšējās lietās.

Ceļojumi, strīdi un Viborada

Klements un imperators devās ceļojumā pa Dienviditāliju, lai atzīmētu savu ievēlēšanu un nostiprinātu autoritāti reģionos, kur pāvesta pozīcija bija vāja. Beneventā tolaik bija noteikts interdikts — vietējā vara vai iedzīvotāji īslaicīgi liedza pāvestam piedalīšanos noteiktos baznīcas rituālos, jo pāvestam sākotnēji netika atļauts iebraukt pilsētā. Pēc dienvidu vizītes viņi devās atpakaļ uz Vāciju, kur Klements pasludināja Viboradu par svēto. Viborada tika aprakstīta kā mocekle, kura, pēc leģendas, tika nogalināta, lūdzoties par savas pilsētas iedzīvotājiem — šādas canonizācijas liecināja par pāvesta iesaisti vietējas dievkalpojumu un personiskā svētuma jautājumos.

Nāve, pārvešana uz Bambergas katedrāli un izmeklēšanas

1047. gada oktobrī, Henrijam III un pāvestam Klementam dodoties atpakaļ uz Romu, pāvests Klements pēkšņi nomira (mirstība reģistrēta 9. oktobrī). Viņa līķis tika pārvests uz Bambergu — vietu, ko viņš bija iemīlējis — un tika apglabāts pie Bambergas katedrāles. Klementa kapa vieta kļuva par svarīgu piemiņas punktu Bavārijā un atgādinājumu par viņa saistībām ar šo diecēzi.

20. gadsimta vidū zinātnieki pētīja Klementa ķermeni. Viņi apstiprināja, ka pāvests bija saindēts ar svina cukuru. Izmeklējumi atklāja paaugstinātu svina daudzumu, taču jautājums, vai tas bija slepkavības akts vai medikamenta lietošana, paliek neatbildēts. Daži pētnieki norāda, ka svina acetāts (svina cukurs) viduslaikos tika lietots gan kā medikaments, gan dažkārt kā saldinātājs, tāpēc ir grūti pierādīt tīru nodomu. Papildus tam antiqvakācijas un embalmēšanas prakses varēja ietekmēt ķīmisko analīzi, tādēļ galīga secinājuma trūkst.

Mantojums un nozīme

Kopumā Klementa II pontifikāts, lai arī īss, bija nozīmīgs pārejas periods: tas palīdzēja atjaunot Romas baznīcas reputāciju pēc iepriekšējā gadu haosa un nostiprināja saikni starp imperatoru Henriku III un pāvesta amatpersonu. Viņa darbība pret simoniju un centieni ieviest kārtību dievišķajā amatā sagatavoja laiku dziļākām reformām, kas sekotu 11. gadsimtā. Bambergas saikne nodrošināja, ka viņa piemiņa saglabājās vietējā līmenī, un viņa kapa izpēte 20. gadsimtā pievērsusi uzmanību gan medicīniskām, gan politiskām 11. gadsimta realitātēm.

Jautājumi un atbildes

J: Kas bija pāvests Klements II?

J: Ko pāvests Klements darīja īsi pēc ievēlēšanas?

J: Kas ir simonija?

J: Kāpēc daži cilvēki kritizēja pāvesta Klementa ievēlēšanu?

J: Kur pāvests Klements un imperators Henrijs devās ceļojumā, lai svinētu savu ievēlēšanu?

Jautājums: Kā 20. gadsimta vidū zinātnieki pētīja pāvesta Klementa ķermeni?

Meklēt pēc burta