Džons Veslijs

Agrīnā dzīve

Džons Veslijs dzimis Epvortā, Anglijā. Viņš bija Oksfordas universitātes absolventa un Anglikāņu baznīcas mācītāja Samuela Veslija dēls. 1669. gadā Samuels apprecējās ar Sūzannu Anesliju. Gan Samuels, gan Sūzanna uzauga vienā pilsētā.

1696. gadā par Epvortas rektoru tika iecelts Samuels Velsijs. Šeit piedzima Džons. Veslija bērnu agrīno izglītību vecāki ieguva Epvortas mācītājmuižā. Katram bērnam, arī meitenēm, mācīja lasīt, tiklīdz viņi varēja staigāt un runāt.

Savā agrā jaunībā Džons Veslijs piedzīvoja dziļu reliģisku pieredzi. Piecu gadu vecumā Džons tika izglābts no degošas mācītājmuižas. Šī izglābšanās dziļi iespaidoja viņa prātu. Viņš uzskatīja sevi par Dievam atvēlētu cilvēku, par "no degšanas izrautu zīmi".

Džons tika uzņemts Čarterhausa skolā Londonā. Tur viņš (kādu laiku) dzīvoja reliģisko dzīvi, kurā bija mācījies mājās. Viņa biogrāfs Tīermans stāsta, ka viņš devās uz Charterhouse kā svētais, bet kļuva nevērīgs pret reliģiskajiem pienākumiem un aizgāja kā grēcinieks.

Oksfordas students

1720. gada jūnijā Veslijs iestājās Oksfordas Kristus baznīcā, saņemot ikgadēju pabalstu 40 mārciņu apmērā kā Charterhouse stipendiāts. Viņa veselība bija vāja, un viņam bija grūti izvairīties no parādiem. Kopā ar brāli Čārlzu viņš tur dzīvoja stingru reliģisku dzīvi. Viņš bieži gāja uz baznīcu, lūdzās un palīdzēja cilvēkiem. Viņš apmeklēja ieslodzītos cietumā. Daži no viņiem bija notiesāti uz pakāršanu. Viņš 1721. gadā sastādīja mācību, dievkalpojumu un dievkalpojumu grafiku katrai nedēļas dienai. Tas joprojām ir redzams viņa agrākajā dienasgrāmatā, kas rakstīta no 1725. gada 15. aprīļa līdz 1727. gada 12. februārim. Brāļus Vesliju un dažus citus viņa "Svētā kluba" zinātniekus sauca par "metodistiem", jo viņi ievēroja šo stingro dzīves metodi.

Misionārs Gruzijā

Džons un Čārlzs devās uz Gruziju kā anglikāņu baznīcas priesteri misionāri. Viņu cerības pievērst kristietībā daudzus indiāņus palika nepiepildītas. Pēc neveiksmīga Džona mīlas romāna brāļi atgriezās mājās. Atlantijas okeāna šķērsošanas laikā spēcīga vētra gandrīz nogremdēja viņu laivu. Jānis bija ļoti pārbijies, taču pamanīja, ka daži morāviešu kristieši ir mierā. Tas viņam lika domāt, ka viņa ticība nav tāda pati kā viņu ticība. Viņi bija pārliecināti, ka Dievs ticībā Kristum ir piedevis viņu grēkus.

Atdzimšanas sākums

1738. gadā viņš noklausījās Lutera priekšlasījumu Vēstulei romiešiem un uzrakstīja slavenās rindas: "Es jutu, ka mana sirds ir savādi sasildīta". Tad viņš saprata, ka Dievs viņam ir piedevis un ka Dievs viņu ir pieņēmis. Tas revolucionāri mainīja viņa kalpošanu. Līdzīgu glābšanas pieredzi apmēram tajā pašā laikā piedzīvoja arī Čārlzs. Džons Veslijs sarakstīja daudzas grāmatas par Svētajiem Rakstiem un kristīgo dzīvi. Čārlzs Veslijs palīdzēja viņam ar daudzām himnām, kuras viņš sarakstīja. Šīs himnas atbalstīja Džona sludināto vēsti.

Personība un darbības

Veslijs pastāvīgi ceļoja, parasti ar zirgu mugurā. Viņš sprediķoja daudziem cilvēkiem. Pēc kāda laika daži anglikāņu vadītāji viņam aizliedza sludināt viņu baznīcās. Pēc tam viņš sludināja ārā. Dažreiz viņa sprediķus klausījās tūkstošiem cilvēku. Viņa sekotāji palika Anglikāņu baznīcā, bet veidoja "biedrības", lai palīdzētu cits citam ticībā. Kustībai augot, Veslijs pārbaudīja un sūtīja sludinātājus, sāka palīdzības labdarības organizācijas un rūpējās par slimajiem.

Viņa sekotājus sauca par metodistiem. Viņi izplatījās daudzās valstīs. Drīz vien daudzi bija arī Amerikas kolonijās. Pēc revolūcijas kara Amerikā bija maz anglikāņu priesteru. Veslijs nosūtīja divus superintendentus, lai tie tur rūpētos par metodistiem. Galu galā metodisti kļuva par atsevišķu konfesiju gan Amerikā, gan Anglijā.