Origens (Origēns) — agrīnais kristiešu teologs: dzīve, mācības, strīdi

Origens (vai Origēns, arī Origens(i) Adamantijs) bija viens no ietekmīgākajiem agrīnajiem kristiešu zinātniekiem un teologiem. Viņš dzīvoja galvenokārt Aleksandrijā 3. gadsimtā. Paredzams, ka viņš dzimis 185. vai 186. gadā; nāves datums nav pilnīgi skaidrs, bet parasti tiek minēts ap 253.–254. gadu, iespējams pēc vajāšanām, kas notika imperatora Dekija vai citu vajāšanu laikā. Mūsdienās viņu bieži iekļauj starp nozīmīgākajiem Baznīcas tēviem, tomēr viņš nekļuva par svēto un netika kanonizēts katoļu baznīcā — daļēji tāpēc, ka dažas no viņa mācībām vēlāk tika atzītas par pretrunīgām.

Dzīve un darbs

Origens saņēma izglītību Aleksandrijā un bija cieši saistīts ar turienes katehēto skolu. Viņa skolotājs bija Baznīcas tēvu tradīcijā pazīstamais Clement of Alexandria (Klementijs). Vēlāk Origens vadīja katehēto skolu Aleksandrijā, bet savas dzīves laikā pārcēlās arī uz Cēzareju (Caesarea), kur turpināja mācīt un rakstīt. Viņa darba apjoms bija milzīgs — viņš sarakstīja teoloģiskas, ekseģētiskas un filozofiskas traktātes, homīlijas un Bībeles komentārus. No tā, ko mūsdienās esam saglabājuši, daļa ir tieši viņa darbi, daudz kas ir citēts vai pārrakstīts vēlākos autoru darbos, bet daudzi oriģināli ir zuduši.

Mācības un raksti

Origenam bija plašas intereses: viņš nodarbojās ar tekstu kritiku un Bībeles tekstu salīdzināšanu, attīstīja Bībeles ekseģēzes un hermeneitikas metodes, rakstīja par filozofisko teoloģiju, sludināšanu un garīguma jautājumiem. Viņš popularizēja alegorisku Bībeles interpretāciju, kurā tekstam var būt vairāki lasīšanas līmeņi (burtiskais, morālais un garīgais/alegoriskais). Starp pazīstamākajiem viņa darbiem ir sistemātiskais traktāts Par pamatiem (Peri archōn, “On First Principles”) un milzīgais salīdzinājumu darbs, kas bieži tiek saistīts ar Hexapla — plaša teksta kritika, kur viņš mēģināja salīdzināt grieķiskos un ebrejiskos tekstus un variācijas.

Dažas no viņa teoloģiskajām idejām bija īpaši atzīmējamas:

• dvēseļu preeksistence: Origens apsvērās par domu, ka dvēseles pastāvējušas pirms ieņemšanas; šī hipotēze izraisīja plašu diskusiju un vēlāk tika nodēvēta par nekonformu ar dominējošajām mācībām;
• apokatastasis: ideja par universālu atjaunošanos un samierināšanos ar Dievu — Origens nav tieši apgalvojis, ka tas noteikti notiks, taču viņš apsvēra iespēju, ka galu galā visas būtnes (ieskaitot ļaunās), varētu tikt atjaunotas Dievā;
• subordinacionisms Trīsvienības kontekstā: Origens bieži runāja par Dieva Dēlu kā īstenībā pakļautu Dievam Tēvam, kas tajā laikmetā nebija neparasti, bet vēlāk, pie Trinitātes formulas attīstības, šis skatījums kļuva strīdīgs;
• garīgās izaugsmes un askēzes uzsvars: viņa kristīgā psiholoģija un morālā teoloģija runā par dvēseles attīrīšanos, augšanu un pakāpenisku “atgriešanos” pie Dieva.

Pretrunas un kritika

Dažas Oriģena idejas ātri radīja pretrunas. Īpaši strīdīga bija viņa hipotēze par dvēseļu pirmseksistenci un apspriešana par apokatastasis. Kritiķi norādīja, ka šādas idejas saskaras ar tradicionālajām apustuļu mācībām par pestīšanu, tiesu un mūžīgo stāvokļu atšķirībām.

Ir arī vēsturiskas anekdotes, kas daļēji ietekmējušas viņa reputāciju. Piemēram, tradicionālā hronika vēsta, ka Origens jaunībā veica pašapgraizīšanos vai pat kastrāciju, lai izvairītos no laulības un pilnībā piedalītos askētiskajā dzīvē; šo lietu avoti ir vēsturnieki kā Euzēbijs un citas tradīcijas, taču precīzs notikuma konteksts un motīvi tiek dažādi interpretēti un dažkārt apšaubīti mūsdienu pētnieku vidū.

Oficiālie nosodījumi un vēlākā reputācija

Daļa Oriģena mācību kādā brīdī tika kritizētas un daļēji arī nosodītas. Vēlākais un plašākais oficiālais kritikas akts bija saistīts ar 6. gadsimtu debates un imperatora vai koncilu lēmumiem. Vispārpieņemts fakts ir, ka 553. gada Konstantinopoles II ekumeniskais koncils nosodīja ideju par apokatastasis un daļēji arī citas oriģenismam piesaistāmas domas. Turpmākos gadsimtos termins “oriģenisti” tika lietots pret tiem, kuri turpināja aizstāvēt vai attīstīt viņa mācības, un šī tradīcija dažkārt tika pakļauta vietējām kancelejām un nosodījumiem.

Ietekme un mantojums

Neskatoties uz strīdīgajām tēzēm, Origens nodrošināja milzīgu ietekmi uz kristīgās domas attīstību. Viņa metodes Bībeles interpretācijā, uzsvars uz racionālu teoloģiju un mēģinājumi saskaņot filozofiskas idejas ar kristietību ietekmēja gan austrumu, gan rietumu teologus. Daudzi no viņa rakstiem iekļauti vispārējā agrīno Baznīcas tēvu krājumā; tomēr daudzi oriģinālie teksti ir zuduši vai saglabājušies tikai citādo autoru citātos vai tulkojumos (piem., siriešu un latīņu fragmentos).

Mūsdienās Oriģena mantojums tiek vērtēts daudzšķautņaini: viņu uzskata par garīgi dziļu un inteliģentu domātāju, kurš ieviesa jaunas ekseģētiskas metodes, taču vienlaikus atzīmē, ka daudzas viņa hipotēzes bija pretrunā ar vēlāk formālāk noformulētajām dogmām. Pētnieki un dažas kristīgas grupas joprojām atkārtoti pārskata un diskutē par viņa idejām — piemēram, universalistiskā vai restaurācijas doma par glābšanu reizēm tiek aktualizēta mūsdienu teoloģiskās diskusijās un restaurācijas kustībās.

Kopsavilkums

Origens bija daudzpusīgs un enerģisks agrīnais teologs, kas veicināja Bībeles izpēti, hermeneitiku un kristīgo domu sistematizāciju. Viņa idejas par dvēseles preeksistenci, apokatastasis un Trīsvienības interpretāciju padarīja viņu par vienu no visdiskutētākajām figūrām kristīgajā vēsturē — ar ietekmi, kas jūtama līdz pat mūsdienām, bet arī ar strīdiem un oficiālu kritiku, kas ietekmēja viņa vietu kanoniskās teoloģijas attīstībā.

Jautājumi un atbildes

J: Kas bija Origēns?

Q: Kad viņš dzīvoja?

J: Kāds ir viņa statuss mūsdienās?

J: Kādas idejas vēlāk tika pasludinātas par maldīgām?

Vai katoļu baznīca viņu kādreiz kanonizēja?

Meklēt pēc burta