Džons Viklifs (dzīvoja Anglijā no apm. 1320. līdz 31. decembrim 1384. gadā) bija angļu teologs, filozofs un baznīcas reformu domātājs. Viņš tiek uzskatīts par vienu no pirmajiem nozīmīgajiem viduslaiku intelektuāļiem, kas prasīja lielāku Svēto Rakstu lomu kristīgajā dzīvē un politiskajā iekārtā. Viklifs bija pirmais, kuram pieskaita plašu kristīgo Bībeles pārtulkošanu angļu valodā — darbu komplekss, ko pazīst kā "Viklifa Bībeli". Viņa vārds vēlāk iedvesmoja arī mūsdienu misiju organizāciju Wycliffe Bible Translators, kas turpina tulkot Svētos Rakstus daudzās pasaules valodās.
Izglītība, amati un dzīves gaitas
Viklifa ģimene piederēja zemākam sociālajam slānim — viņi nebija bagāti, bet arī ne dziļi nabadzīgi. Jaunībā Viklifs studēja Oksfordas universitātē, kur viņš izcēlās kā spēcīgs domātājs un pasniedzējs; 1361. gadā viņam piešķīra mākslu maģistra grādu, un īslaicīgi viņš bija saistīts ar Oksfordas Balliol koledžu kā tās maģistrs. Vēlāk viņam tika piešķirts ienākums no Lincolnshire pagasta, kas lika atteikties no dažiem akadēmiskiem amatiem. Lielu daļu mūža viņš pavadīja Oksfordā, lekcijās, rakstot komentārus un piedaloties teoloģiskajās debatēs. Vēlākos gados viņš ieguva arī garīdznieka amatu Lutterworthā, kur strādāja līdz nāvei.
Mācība un polemika
Viklifs bija skarbs kritiķis pret Baznīcas pasaulīgo bagātību un pāvesta politisko dominanci. Viņš rakstīja, ka pāvesta tiesībām uz laicīgo varu nav tieša atbalsta Svētajos Rakstos, un uzstāja, ka kristīgās ticības un prakses galvenajam standartam jābūt vienīgi Rakstiem — priekšgājējs vēlākam principam, ko sauc par sola scriptura. Viklifa raksti aicināja Baznīcu vairāk rūpēties par garīgo dzīvi un mazāk krāt pasaulīgās bagātības, viņš uzsvēra garīgā autoritātes avotu pārvērtēšanu un dievbijīgu vienkāršību.
Bībeles tulkojums un Lollardi
Viena no Viklifa pazīstamākajām iniciatīvām bija Bībeles pieejamības veicināšana tautai. 1382. gadā viņa sekotāji, tautā dēvēti par lolardiem, palīdzēja pabeigt Viklifa Bībeli — angļu valodas tulkojumu no latīņu Vulgatas un no Viklifa paša komentāriem. Šis tulkojums bija revolūcija: līdz tam Raksti plašākai sabiedrībai bija praktiski nepieejami valodas barjeras dēļ. Viklifa uzskats, ka Bībele ir kristīgās reliģijas — nevis baznīcas — galvenais autoritātes avots, deva pamatu tautas lasījumam un diskusijām par ticību un praksi.
Ietekme, konfliktējošas idejas un pēcnāve
Dažas no Viklifa idejām bija pretrunā ar viduslaiku baznīcas mācību, īpaši jautājumos par euharistiju, baznīcas īpašumiem un pāvesta laicīgo varu. Viņu aizstāvēja ietekmīgais feodālis Džons no Gounta, kas sniedza politisku aizsegu, taču tomēr Viklifa mācības radīja spēcīgu pretreakciju Baznīcas hierarhijā. Viņa sekotāji — lollardi — turpināja izplatīt viņa idejas, kas vēlāk ietekmēja reformācijas garu un citas reformu kustības Eiropā, tostarp iedvesmoja čehu reformatoru Jāni Hušu.
Pēcnācība: pēc Viklifa nāves viņa raksti un sekotāju darbība tika rūpīgi pētīti un dažkārt nosodīti. 1415. gadā Council of Constance (Konstancas koncils) oficiāli nosodīja daļu viņa mācību, bet 1428. gadā viņa paliekas tika izrakņotas un sadedzinātas, bet pelni izklīstīti — simbolisks akts, kas parādīja, cik spraiga bija opozīcija pret viņa idejām. Tomēr daudzās jomās Viklifa domas ierakstījās vēsturē: viņa uzsvērums uz Rakstu pieejamību, kritika pret bažām par baznīcas bagātību un aicinājums uz morālu atjaunotni kļuva par svarīgiem ieguvumiem vēlākām kristīgajām reformām.
Mantojums
Viklifa ieguldījums latviešu vai globālajā reliģiskajā domā neaprobežojas tikai ar tulkojumu — viņš bija viens no pirmajiem intelektuāļiem, kas konsekventi sacēla balsi par to, ka ticībai jābūt saprotamai un pieejamai plašai sabiedrībai. Viklifa Bībele atvēra durvis plašākam Rakstu izplatījumam angļu vidē, un viņa idejas par Rakstu autoritāti un baznīcas atbildību pret cilvēci saglabāja nozīmīgu ietekmi. Mūsdienās viņa vārds ir saistīts gan ar agrīno reformācijas garu, gan ar organizācijām, kas turpina darbu, lai Bībeli tulkotu un izplatītu visā pasaulē.
Viklifa dzīve un darbs ilustrē sarežģītu laiku — starp akadēmisku domāšanu, baznīcas autoritāti un jaunu ideju uzplaukumu. Lai gan daudzi viņa konkrētie uzskati tika vēlāku gadsimtu garumā kritizēti vai koriģēti, viņa centieni par Rakstu pieejamību un Baznīcas morālo atbildību ir palikuši kā svarīga 14. gadsimta intelektuālā mantojuma daļa.
