Panteons (no grieķu-latīņu saknes — „visu dievu templis”) ir ievērojama ēka Romā. Sākotnēji to uzcēla kā Senās Romas dievu templis, par agrāko celtnes versiju saistot ar M. Agrippu (pirmais Panteons tika uzcelts ap 27–25 g. p. m. ē.). Pašreizējā ēka pārbūvēta ap 126. gadu pēc Kristus dzimšanas Hadriāna valdīšanas laikā. Precīzs dievu loks, kuriem templis bija veltīts, nav pilnīgi zināms, jo dokumentācija no tālaika ir ierobežota.
Vēstures stāsts un funkcijas
Panteons ir vislabāk saglabājusies no visām romiešu celtnēm. Kopš tā uzcelšanas tas praktiski vienmēr ir ticis izmantots, kas būtiski veicinājis tā saglabāšanos. Pašreizējās celtnes projektu dažkārt piedēvē Trajāna arhitektam Apollodoram no Damaskas, taču iespējams, ka galvenais projekts un būvdarbi notika imperatora Hadriāna laikos un viņa arhitektu vadībā. Mūsdienu zinātnieki uzskata, ka to neuzcēla pats imperators, bet gan viņa arhitekti un meistari.
7. gadsimtā ēka tika kristianizēta un piešķirta reliģisku funkciju — kopš tā laika Romas katoļu baznīca izmanto Panteonu kā dievnamu (baznīcas nosaukums ir Santa Maria ad Martyres). Pateicoties šai pastāvīgajai lietošanai, ēka netika pamesta un izsaimniekota kā daudzas citas antīkās celtnes.
Arhitektūra un struktūra
Panteons izceļas ar savienojumu starp klasiska tempļa priekšdaļu (pronaosu ar kolonnām) un milzīgu cilindriskas formas korpusu ar kupolu. Panteons ir senākā kupolveida celtne Romā. Tā augstums līdz okulusam un iekšējā apļa diametrs ir vienāds — 43,3 metri (142 pēdas). Šī vienādība rada harmonisku, gandrīz perfekti sfērisku iekštelpu — apmeklētājam rodas iespaids, it kā atrastos lielā puslodē.
Pronaosa (priekšportiks) veidota ar masīvām korintiešu kolonnām, kas vērstas pret laukumu un rada majestātisku ieeju. Aiz pronaosa cilindriskā daļa (rotunda) ir akustiski un vizuāli iespaidīga, pateicoties kupolam un iekšējām nišām, altāriem un kapenēm.
Kupols, materiāli un būvtehnika
Panteona kupols ir viens no ievērojamākajiem antīkās inženierijas sasniegumiem. To bieži sauc par lielāko kupolu, kas veidots galvenokārt no dzelzsbetona. Tomēr Panteona „betons” atšķiras no mūsdienu dzelzsbetona — romieši izmantoja dažādas akmens un laika gaitā pārbaudītas receptes, tai skaitā pozolānas (vulkāniskas pelnu) piedevas, lai iegūtu izturīgu javu.
Saskaņā ar Jitlandes arheoloģijas biedrības pētījumiem kupola apakšējā daļa ir veidota no betona, kurā pārmaiņus ir ķieģeļu un tufa slāņi; abiem ir laba radniecība ar kaļķu-pozolāna javu, kas aizpildīja tukšumus. Kupols ir arī dobieti vietām (ar reljefām jeb „kofrējumu” — ieraktām nišām), kas gan ir dekoratīvas, gan samazina konstrukcijas svaru. Augstāk kupola materiālu blīvums kļūst mazāks — romieši izmantoja vieglākus pildmateriālus, lai samazinātu slodzi uz apakšējām sienām.
Okuluss — atvērums kupola virsotnē — nodrošina dienasgaismu un simbolisku saikni ar debesīm. Lietus ūdens, kas nokļūst iekšā, tiek novadīts caur notekām grīdā, tāpēc iekštelpa nav ilgstoši applūdusi.
Interjers, kapenes un māksla
Panteonā iekšpusē ir vairākas nišas un altāri, un tas kļuva par kapsētu ievērojamiem itāļu kultūras un valsts darbiniekiem. Starp slavenākajām kapenēm ir renesanses gleznotāja Raffaello Santi (Rafeļa) kapavieta. Tāpat Panteonā atrodas Itālijas karaliskās dinastijas atdusas vietas — pieminekļi un kapenes gan karalistiem, gan citām ievērojamām personībām. (Precīza kapavietu izkārtojuma saraksts mainās atkarībā no vēstures un restaurācijas darbiem.)
Restaurācijas, saglabāšana un mūsdienu nozīme
Pateicoties pastāvīgai izmantošanai kā baznīca, kā arī vairākkārtējām restaurācijām un restauratoru darbam viduslaikos, renesanses un jaunākā laika posmos, Panteons saglabājies ļoti labi. Dažas vēsturiskas restaurācijas iekļāva arī materiālu pārvietošanu — piemēram, 17. gadsimtā tika noņemti bronzas elementi, kas bija porta vai citviet, un izmantoja citos būvprojektos (šī prakse bija izplatīta laika gaitā, lai iegūtu dārgmetālus un materiālus).
Šodien Panteons ir viena no populārākajām tūrisma vietām Romā: to apmeklē miljoniem tūristu gadā, tur notiek masu svētības, īpaši svētku dienās, un tas joprojām ir reliģiska vieta, kā arī kultūras un arhitektūras piemineklis.
Nozīme arhitektūrā un kultūrā
Panteons ir ietekmējis daudzus arhitektūras laikmetus — no renesanses līdz neoklasicismam. Tā kupols un proporcijas kļuva par etalonu arhitektiem, piemēram, renesanses meistariem un vēlākās ēkās visā Eiropā un Amerikas Savienotajās Valstīs (piemēram, Valsts kapitola un citas kupolveida celtnes). Tā konstrukcijas risinājumi — pakāpeniska materiālu maiņa un koferējuma izmantošana — rāda romiešu praktisko inženieriju un estētisko izvēli apvienojumā.
Termins panteons dažkārt tiek lietots arī plašākā nozīmē — lai apzīmētu ēku, kurā apglabāti labi zināmi mirušie cilvēki (tāds nozīmē arī kultūras un nacionālās piemiņas vietas).
