Otrā lielā atmoda: ASV protestantu atmodas kustība (1790.–1840.)
Otrā lielā atmoda (1790–1840) — ASV protestantu kustība, kas veicināja reliģiskās atmodas, soc. reformas, metodistus, mormonismu, atturību un abolicionismu.
Otrā lielā atmoda bija protestantu reliģiskā kustība Amerikas Savienotajās Valstīs. Otrā lielā atmoda, kas izplatīja reliģiju ar atmodas sapulču un emocionālu sludināšanu palīdzību, izraisīja vairākas reformu kustības.
To vadīja tādi cilvēki kā Čārlzs Grandisons Finnijs, Henrijs Vords Bīčers, Līmans Bīčers, Edvards Everets un Džozefs Smits. Tā aizsākās 1790. gados Ņujorkas štata augšdaļā, bet izplatījās arī Jaunanglijā un Vidusrietumos. Otrās Lielās atmodas laikā tūkstošiem cilvēku pulcējās lielās reliģiskās sapulcēs, ko sauca par atmodām. Otrās Lielās atmodas dalībnieki uzskatīja, ka ar reliģijas palīdzību viņi var radīt Amerikā Zelta laikmetu. Otrā Lielā atmoda radīja jaunas reliģiskās kustības, piemēram, Svētības kustību un mormoņus, un palīdzēja attīstīties tādām grupām kā Metodistu baznīca.
Otrā Lielā atmoda izraisīja divas reformu kustības, proti, likumu un uzvedības maiņu, lai padarītu sabiedrību labāku. Viena no tām bija atturības kustība, kas uzskatīja, ka alkohola lietošana sabiedrībai nav lietderīga. Otra kustība bija abolicionisms, kas vēlējās izbeigt verdzību. Tādi cilvēki kā Harieta Bīčere Stouva (Harriet Beecher Stowe) un Viljams Loids Garisons (William Lloyd Garrison) rakstīja grāmatas un avīzes par to, ka verdzībai vajadzētu beigties. Viņi izveidoja politiskās kustības, tostarp Brīvības partiju, Brīvzemju partiju un Republikāņu partiju (ASV).
Kā un kur tā izpaudās
Otrā lielā atmoda norisinājās aptuveni no 1790. līdz 1840. gadam. Viens no nozīmīgākajiem notikumiem bija 1801. gada liela mēroga sapulces Cane Ridge Kentuki štatā, kas bija tipisks piemērs emocionālām, ilggadīgām atmodas sanāksmēm. Bieži minēta arī “burned-over district” — Ņujorkas štata augšdaļas reģions, kur jaunas reliģiskas idejas un kustības izplatījās ļoti strauji un bieži vien radīja pilnīgi jaunas sektas un atmodu grupējumu.
Galvenie elementi un mācība
- Uzsvērta personiskā atgriešana: galvenā uzmanība tika pievērsta individuālai, emocionālai pārdzīvošanai un tiešai Dieva pieredzei.
- Atmodas sapulces un lauka pulcēšanās: daudzu dienu un nedēļu ilgas sapulces, kurās piedalījās simtiem vai tūkstošiem cilvēku.
- Itinerantie sludinātāji: ceļojošie misionāri un pastorāti — tā sauktie “circuit riders” — izplatīja evaņģēlija vēstījumu lauku apvidos.
- Jaunas metodes: sludinātāji, piemēram, Čārlzs Grandisons Finnijs, ieviesa organizētākas “atmodas metodes” (piemēram, tiešas aicināšanas uz grīdmalu), lai veicinātu pārvēršanos.
Sociālās un politiskās sekas
Otrā lielā atmoda deva impulsu virknei sabiedrisku reformu. Bez atturības un abolicionisma ietekmes, tā veicināja arī:
- izglītības reformas (piemēram, sabiedrisko skolu attīstību un Horasa Mana ideju popularizēšanu),
- cietumu un psihiatrijas reformu (piemēram, Dorotejas Diks iniciatīvas 19. gs.40.—50. gados),
- misionāro darbību gan iekšzemē, gan ārpus ASV, kas sāka plašāku protestantu misiju tīklu,
- jaunu reliģisku kustību rašanos — piemēram, mormoņi (Džozefs Smits) un vēlīnie adventisti/Milleristu kustības sākotnējie impulsu signāli.
Atmoda arī radīja spēcīgu saikni starp reliģisko pārliecību un sabiedrisko rīcību: daudzi reliģiozi cilvēki kļuva par aktīviem reformu darbiniekiem, īpaši abolicionisma lauciņā. Taču neviennozīmība pastāvēja — daļa reliģisko kopienu izmantoja teoloģiskus argumentus, lai attaisnotu verdzību, tādēļ reliģija arī padziļināja šķelšanos sabiedrībā.
Sieviešu un parastu ļaužu loma
Otrā atmoda deva plašākas iespējas dalībai reliģiskajā dzīvē arī sievietēm un sociāli mazāk aizsargātām grupām. Sievietes bieži spēlēja svarīgu lomu atmodas sapulcēs, misionārajā darbā un reformu kustībās (piemēram, atturības un abolicionisma atbalstā), kas vēlāk veicināja arī sieviešu aktīvāku lomu sabiedriskajā dzīvē.
Mantojums
Otrā lielā atmoda būtiski pārveidoja Amerikas reliģisko ainavu: tā veicināja metodistu un baptistu draudžu strauju pieaugumu, uzturēja evaņģēliskās tradīcijas, iedibināja plašu misiju un labdarības darba kustību un radīja pamatu politiskajām un sociālajām reformām 19. gadsimta vidū. Tā arī palīdzēja veidot reliģisku kultūru, kur personiska ticība un sabiedriskā aktivitāte bieži savijās vienā – ar ilgstošām sekām ASV sabiedrībā, politikā un kultūrā.
Jautājumi un atbildes
J: Kas bija Otrā lielā atmoda?
A: Otrā lielā atmoda bija protestantu reliģiskā kustība Amerikas Savienotajās Valstīs. Tā izplatīja reliģiju ar atmodas sapulču un emocionālu sludināšanu palīdzību, izraisot vairākas reformu kustības.
J: Kas vadīja Otro Lielo atmodu?
A: Otro Lielo atmodu vadīja tādi cilvēki kā Čārlzs Grandisons Finnijs, Henrijs Vards Bīčers, Līmans Bīčers, Edvards Everets un Džozefs Smits.
J: Kur tā sākās?
O: Otrā Lielā atmoda sākās 1790. gados Ņujorkas štata augšdaļā, bet izplatījās arī Jaunanglijā un Vidusrietumos.
J: Kā cilvēki piedalījās šajā kustībā?
O: Otrās Lielās atmodas laikā tūkstošiem cilvēku pulcējās lielās reliģiskās sapulcēs, ko sauca par atmodām.
J: Kādi bija daži šīs kustības mērķi?
A: Otrās Lielās atmodas dalībnieki uzskatīja, ka ar reliģijas palīdzību viņi varētu radīt Amerikā Zelta laikmetu. Viņi arī vēlējās izveidot tādas reformu kustības kā atturības kustība (pret alkohola lietošanu) un abolicionisms (lai izbeigtu verdzību).
J: Kādi bija daži šīs kustības rezultāti?
A: Šīs kustības rezultāti bija jaunas reliģiskās kustības, piemēram, Svētības kustība un mormonisms; tādu grupu kā Metodistu baznīca izaugsme; politiskās kustības, tostarp Brīvības partija, Brīvās augsnes partija un Republikāņu partija (ASV); Harietas Bičeres Stouvas un Viljama Loida Garisona sarakstītās grāmatas par to, ka verdzība ir jāpārtrauc; utt.
J: Kā cilvēki centās sasniegt savus mērķus?
A: Cilvēki centās sasniegt savus mērķus, pulcējoties lielās reliģiskās sapulcēs, ko sauca par revivaliem; rakstot grāmatas vai laikrakstus par to, kā vajadzētu pārtraukt verdzību; veidojot politiskas kustības utt.
Meklēt