Rietumu Romas impērija (286–476): veidošanās, valdība un krišana

Rietumu Romas impērija bija Romas impērijas rietumu daļa kopš Diokletiāna veiktās sadalīšanas 286. gadā. Otra Romas impērijas puse kļuva pazīstama kā Austrumromas impērija, vēlāk pazīstama kā Bizantijas impērija. Rietumu puse aptvēra plašas un kultūras ziņā dažādas teritorijas, un tās likteni noteica gan iekšējā politiskā nestabilitāte, gan ārējie spiedieni no ciešākās ģermāņu un citas „barbaru” pasaules.

Visa Romas impērija bija nonākusi grūtībās kopš mūsu ēras 190. gada, kad lielas gotu ciltis sāka iekarot romiešu kontrolētās teritorijas. Romas vadība bija vāja, un valdīja nestabilitāte. Dažādas varas grupas romiešu armijās nepārtraukti centās iecelt savus imperatorus un nogalināt imperatorus, kas piederēja citām grupām. Tas nozīmēja, ka ģermāņu cilšu iebrukumus neizdevās apturēt. 3. gadsimta krīze, ekonomiskā sašķelšanās, epidēmijas un armijas politiskā iejaukšanās padarīja impērijas rietumu daļu īpaši neaizsargātu pret migrācijām un karaspēka atteikšanos no centrālās iestādes.

Imperators Diokletiāns mēģināja atjaunot stabilitāti valdībā, sadalot impēriju daļās. Tās kļuva par Rietumu impēriju, kurā ietilpa Spānija, Francija, Anglija, Itālija un daļa Vācijas, un Austrumu impēriju, kurā ietilpa Grieķija, Turcija, Tuvie Austrumi un Ēģiptes ziemeļi. Diokletiāna vadībā tika ieviestas administratīvas reformas — palielināts birokrātijas apjoms, nodokļu sistēmas pārkārtojumi un armijas reorganizācija (ierindas, robežsargu un centrālo vienību dalījums) —, kas īslaicīgi stabilizēja situāciju, bet arī palielināja izdevumus un administratīvo slogu.

Roma no sadalīšanas brīža vairs nebija galvaspilsēta. 286. gadā par Rietumromas impērijas galvaspilsētu kļuva Mediolanum (mūsdienu Milāna). 402. gadā galvaspilsēta atkal tika pārcelta, šoreiz uz Ravennu. Vēlāk Rietumu impērija cieta no politiskas vājināšanās: imperatoru maiņa bija bieža, daudzi valdnieki bija tikai karavadoņu marionešu figūras, un centrālas pilnvaras arvien vairāk zaudēja kontroli pār provincēm un robežām.

Veidošanās un administratīvā organizācija

Sadalījums, ko uzsāka Diokletiāns 286. gadā un nostiprināja tetrarhija 293. gadā, bija mēģinājums atrisināt pārvaldības problēmas, ko radīja pārāk liela teritorija un militāri izaicinājumi. Pēc 4. gadsimta sākuma Konstantīns Lielais atjaunoja imperatora varu, bet arī padziļināja administratīvās reformas un izveidoja jaunu austrumu galvaspilsētu — Konstantinopoli (330). Pēc Teodosiusa I nāves (395) impērija praktiski sadalījās divās atsevišķās polītiskās vienībās: Austrumu un Rietumu impērijā.

Valdība, militārā struktūra un sabiedrība

Rietumu impērijā saglabājās romiešu birokrātijas elementi — senāts, prokūratori un vietējo pārvaldnieku tīkls —, bet reālā varas īstenošana arvien biežāk piederēja armijai un ģenerāļiem. Armija pēc Diokletiāna un Konstantīna reformām bija dalīta starp robežsargu (limitanei) vienībām un pārvietojamākām laukakompānijām (comitatenses). Tomēr 5. gadsimtā Rietumi arvien vairāk paļāvās uz foederati — līguma partneru karavadoņiem no germanisku ciltīm —, kas samazināja centrālo kontroli un izraisīja lojalitātes problēmas.

Ekonomiskie un sociālie faktori

Rietumu impērijas ekonomikai bija vairāki strukturāli trūkumi: monētu devalvācija, nodokļu slogs lauksaimniekiem, zemes koncentrācija lielo īpašumu rokās (latifundija), pilsētu nozīmes samazināšanās un ražošanas kritums. Epidēmijas (piemēram, Cipriāna mēra uzliesmojumi 3. gadsimtā) un iedzīvotāju samazinājums saasināja situāciju. Reliģijas maiņa — kristietības izplatīšanās un tās nostiprināšanās kā valsts reliģijai 4. gadsimtā — mainīja sabiedrības struktūru un imperiālās ideoloģijas raksturu, bet to vēsturnieki dažādi vērtē kā cēloni vai sekas impērijas vājināšanai.

Ārējie spiedieni un svarīgākās katastrofas

Rietumu impēriju burtiski grauta atkārtota slodzi no ģermāņu migrācijām un invāzijām. Daži galvenie notikumi:

• Adrianopole (378) — romiešu sakāve pret gotiem, kas parādīja imperiālās armijas vājumu.
• Alarika sacīšana un Romas izlaupīšana (410) — simboliska traģēdija, kad Roma pirmo reizi 800 gadu laikā tika iekarota un izpostīta.
• Vandu iebrukums un Romas izlaupīšana (455) — vēl viens smags trieciens Romas prestižam.
• Daudzviet teritorijas pārgāja vietējo germāņu valdnieku kontrolē (Visigoti, Vandali, Ostrogoti, franki), un Rietumu impērija pakāpeniski zaudēja fiskālo un militāro kontroli pār provincēm.

Krišana 476. gadā un tās sekas

Rietumu Romas impērijas simboliskais gals tiek datēts ar 476. gadu, kad germāņu karavadonis Odoakrs atcēla pēdējo Rietumromas imperatoru Romulu Augustulu un nosūtīja imperatora insignijas uz Konstantinopoli. Šis notikums iezīmēja politisku punktu Rietumu impērijas darbībai kā centralizētai romiešu institūcijai, taču pārmaiņas bija notikušas pakāpeniski: daudzas rietumu teritorijas jau bija pārņēmušas jaunizveidotās vācu karalistes, vietējā administrācija darbojās pēc saviem principiem, un romiešu pārejošās institūcijas daļēji saglabājās, integrējoties ar jaunajām varām.

Mantojums

Rietumu impērijas krišana nozīmēja pāreju uz feodālām varas struktūrām Rietumeiropā un veicināja jaunu etnisko un politisko karti, no kuras izveidojās viduslaiku Eiropa. Savukārt Austrumromas jeb Bizantijas impērija turpināja pastāvēt vēl gandrīz tūkstoš gadu, saglabājot romiešu likumu, administratīvas tradīcijas un Kristīgās baznīcas lomu kā centrālām pamatstruktūrām.

Impērijas sabrukums

Šis sadalījums nepalīdzēja Rietumu impērijai, kuru no ziemeļiem aizvien vairāk apdraudēja ostrogoti, huni, franki, vizigoti un burgundi. Armijas tika novirzītas atpakaļ uz Romu, atstājot Angliju un Franciju. Ekonomika nespēja tikt galā: pieaugošā vajadzība pēc militārajiem izdevumiem izraisīja inflāciju. Iedzīvotāji bija neapmierināti ar pieaugošajiem nodokļiem un augošajām cenām.

Mūsu ēras 398. gadā Alariks un viņa vadītie vizigoti sāka uzbrukumus arvien tuvāk galvaspilsētai. Līdz 41. gadam viņš bija iekarojis Romas pilsētu. 455. gadā vandāļi ieņēma Romu. 476. gadā galvaspilsētu ieņēma goti.

Rietumu Romas impērijas sabrukums notika 476. gadā, kad gotu vadonis Odoakers gāza imperatoru Romulu. Viņš kļuva par Itālijas karali, un Romas kontrole pār impēriju rietumos beidzās. Līdz tam Rietumu impērija pastāvēja tikai pēc nosaukuma, imperators vairs nevarēja izmantot militāro, finansiālo un politisko varu.

Romas republikas un impērijas animēta karte no 510. g. p.m.ē. līdz 530. g. p.m.ē. Republika Impērija Austrumu/Bizantiešu impērija Rietumu impērija

Jautājumi un atbildes

J: Kas bija Rietumromas impērija?

J: Kas notika ar otru Romas impērijas pusi pēc tās sadalīšanas?

J: Kas radīja grūtības Romas impērijai kopš 190. gada?

J: Ko Diokletiāns centās darīt, lai atjaunotu stabilu valdību?

J: Kādi reģioni tika iekļauti Rietumu Romas impērijā?

J: Kas izraisīja Rietumromas impērijas ekonomikas grūtības?

J: Kad sabruka Rietumromas impērija un kurš atcēla imperatoru Romulu?

Meklēt pēc burta