Četru imperatoru gads

Mantošana

Nerons Galbai

68. gada jūnijā Senāts uzņēmās iniciatīvu atbrīvoties no Nerona, pasludinot viņu par valsts ienaidnieku un Galbu par imperatoru. Pretoriāņu gvarde tika piekukuļota, lai nodotu Neronu, un Nerons izdarīja pašnāvību. Galba tika atzīts par imperatoru un sagaidīts pilsētā savu leģionu vadībā.

Galba ilgi nebija populārs. Savā gājienā uz Romu viņš vai nu iznīcināja, vai arī iekasēja milzīgas soda naudas no pilsētām, kuras viņu uzreiz nepieņēma. Romā Galba atcēla visas Nerona reformas, tostarp pabalstus daudzām svarīgām personām. Arī armija nebija apmierināta. Pēc drošas ierašanās Romā Galba atteicās izmaksāt apsolītās atlīdzības karavīriem, kas viņu atbalstīja. Romas kase pēc Nerona izšķērdības patiešām bija sliktā stāvoklī, bet Galba situāciju nerisināja labi.

Tāpat kā Nerons, arī Galba baidījās no sazvērniekiem un bez tiesas izpildīja nāvessodu daudziem senatoriem un jātniekiem. Turklāt 69. civilā gada sākumā, 69. gada 1. janvārī, Germania Inferior leģioni atteicās zvērēt uzticību un paklausību jaunajam imperatoram. Nākamajā dienā leģioni par imperatoru pasludināja savu pārvaldnieku Vitelliju.

Marks Salvijs Oto piekukuļoja pretoriāņu gvardi, kas jau tā bija ļoti neapmierināta ar imperatoru, savā pusē. Kad Galba uzzināja par apvērsumu, viņš devās ielās, lai mēģinātu normalizēt situāciju. Tas izrādījās kļūda, jo viņš nespēja piesaistīt atbalstītājus. Neilgi pēc tam pretoriāņu gvarde viņu nogalināja forumā.

Oto Vitellijam

Tajā pašā dienā senāts atzina Oto par imperatoru. Jaunais imperators tika sveikts ar atvieglojumu. Lai gan Oto bija ambiciozs un alkatīgs, viņš nebija iecienījis tirāniju vai nežēlību, un no viņa gaidīja, ka būs taisnīgs imperators. Tomēr Vitellijs no Vācijas virzījās uz Itāliju.

Vitellijs aiz sevis bija izveidojis labākos impērijas elites leģionus, kuru sastāvā bija ģermāņu karu veterāni. Tie izrādījās viņa labākie argumenti, lai iegūtu varu. Otons nevēlējās sākt jaunu pilsoņu karu un nosūtīja emisārus, lai ierosinātu mieru un uzaicinātu Vitelliju kļūt par viņa znotu. Bija jau par vēlu spriest, jo Vitellija ģenerāļi pusi no viņa armijas bija nosūtījuši uz Itāliju. Pēc vairākām nelielām uzvarām Oto tika sakauts kaujā pie Bedriacum. Tā vietā, lai bēgtu un mēģinātu veikt pretuzbrukumu, Oto nolēma izbeigt anarhiju un izdarīja pašnāvību. Viņš bija imperators nedaudz vairāk nekā trīs mēnešus.

Vitellijs līdz Vespasiānam

Pēc ziņas par Oto pašnāvību senāts atzina Vitelliju par imperatoru. Pēc šīs atzīšanas Vitellijs devās uz Romu. Jau valdīšanas sākumā viņš saskārās ar problēmām. Pilsēta bija ļoti skeptiski noskaņota, kad Vitellijs izvēlējās sliktu dienu (saskaņā ar romiešu māņticību), lai pieņemtu Pontifex Maximus amatu.

Notikumi, šķiet, pierādīja, ka viņiem bija taisnība. Kad Vitellijs bija stingri nostiprinājis troni, viņš rīkoja svētkus, banketus un triumfa parādes, kas noveda impērijas kasi līdz bankrotam. Ātri uzkrājās parādi, un aizdevēji sāka pieprasīt to atmaksu.

Vitellijs parādīja savu vardarbīgo dabu, pavēlot spīdzināt un sodīt ar nāvi tos, kas uzdrošinājās izvirzīt šādas prasības. Vitellijs sāka nogalināt pilsoņus, kas viņu nosauca par savu mantinieku, bieži vien kopā ar visiem līdzmantiniekiem. Turklāt viņš vajāja visus iespējamos sāncenšus, aicinot tos uz pili ar varas solījumiem, lai pēc tam viņus nogalinātu.

Nerons 67. gadā Vespasiānam bija devis īpašu komandu Jūdejā ar uzdevumu apspiest Lielo jūdu sacelšanos. Viņš ieguva Sīrijas pārvaldnieka Gaija Licīnija Muciāna atbalstu. Muciāna vadībā uz Romu devās spēcīgs karaspēks, kas sastāvēja no jūdu un sīriešu leģioniem. Vespasiāns pats devās uz Aleksandriju, kur viņš 1. jūlijā tika pasludināts par imperatoru, tādējādi iegūstot kontroli pār svarīgajām labības piegādēm no Ēģiptes. Vespasiāna dēls Tīts palika Jūdejā, lai cīnītos ar jūdu sacelšanos. Pirms austrumu leģioni varēja sasniegt Romu, Raēcijas un Moēzijas provinču Danubijas leģioni augustā arī pasludināja Vespasiānu par imperatoru un Marka Antonija Prima vadībā iebruka Itālijā. Oktobrī Prima vadītie spēki izcīnīja graujošu uzvaru pār Vitellija armiju Otrajā Bedriacuma kaujā.

Ienaidnieku ieskauts, Vitellijs pēdējo reizi centās iegūt pilsētu savā pusē, vajadzības gadījumā dalot kukuļus un varas solījumus. Donavas armija tagad atradās pavisam tuvu Romai. Vitellijs slēpās un gatavojās bēgt, bet nolēma vēl pēdējo reizi apmeklēt pili. Tur viņu noķēra Vespasiāna vīri un nogalināja. Ieņemot galvaspilsētu, viņi nodedzināja Jupitera templi.

Nākamajā dienā senāts atzina Vespasiānu par imperatoru. Tas bija 69. gada 21. decembris, gads, kas bija sācies ar Galbu tronī.

Nero


Galba


Otho


Vitellius


Vespasiāns

Hronoloģija

68

• Aprīlis - Hispania Tarraconensis gubernators Servijs Sulpicijs Galba un Gallia Lugdunensis gubernators Vindex sacēlās pret Neronu.
• Maijs - Reinas leģioni sakauj un nogalina Vindeksu Gallijā.
• Jūnijs - senāts pasludina Neronu par valsts ienaidnieku (hostis) (8. jūnijs) un viņš izdara pašnāvību (9. jūnijs); Galba tiek atzīts par imperatoru.
• Novembris - Vitellijs tiek iecelts par Germania Inferior gubernatoru.

69

• 1. janvāris - Reinas leģioni atsakās zvērēt uzticību Galbai.
• 2. janvāris - Vitellijs tiek pasludināts par imperatoru pie Reinas
• 15. janvāris - Pretoriāņu gvarde nogalina Galbu; tajā pašā dienā senāts atzīst Oto par imperatoru.
• 14. aprīlis - Vitellijs sakauj Oto
• 16. aprīlis - Oto izdara pašnāvību; Vitellijs tiek atzīts par imperatoru.
• 1. jūlijs - Vespasiāns, romiešu armijas komandieris Jūdejā, ko par imperatoru pasludina Tibērija Jūlija Aleksandra vadītie Ēģiptes leģioni.
• Augusts - Danubijas leģioni paziņo par atbalstu Vespasiānam (Sīrijā) un septembrī viņa vārdā iebrūk Itālijā.
• Oktobris - Donavas armija sakauj Vitelliju, un Vespasiāns ieņem Ēģipti.
• 20. decembris - karavīri imperatora pilī nogalina Vitelliju.
• 21. decembris - Vespasiāns tiek atzīts par imperatoru.

Saistītās lapas

• Tacits, Vēstures
• Piecu imperatoru gads (193)
• Sešu imperatoru gads (238)