Četru imperatoru gads (69. g.) — Romas impērijas pilsoņu karš un sekas
Četru imperatoru gads (69. g.) — dramatisks Romas pilsoņu karš, varas maiņa un sekas: Batavijas un ebreju sacelšanās, Flāviju dinastijas sākums un impērijas pārkārtošanās.
Četru imperatoru gads bija 69. gads mūsu ērā, kad Romas impērijas tronī īsā laika posmā pakāpeniski nomainījās četri valdnieki: Galba, Oto, Vitellijs un Vespasiāns. Šis periods tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajām politiskajām un militārajām krīzēm Romas vēsturē.
Fons un izcelsme
Pēc imperatora Nerona pašnāvības 68. gada 9. jūnijā impērijā radās vara‑vakums. Nerona krišanu un nāvi sekmēja modeļa sabrukums, ekonomiskas grūtības un militāras sacelšanās. Galba, kurš bija provinces galvenais pārvaldnieks Hispānijā, tika izsludināts kā imperators, taču viņa īsā un nepopulārā valdīšana radīja jaunu konfliktu, kas pārauga plašā pilsoņu karā.
Galba, Oto, Vitellijs un Vespasiāns — kā notika maiņa
- Galba (valdīja 68–69): pēc Nerona krišanas Galba tika pasludināts par imperatoru, taču viņa stingrā rīcība, solījumu nepildīšana un izvēle par aizvietotāju (Piso Licinjanus) radīja neapmierinātību. 69. gada janvārī viņu nogalināja Praetoriāņu gvardes pārbīles un sazvērestība, atverot ceļu nākamam varas pārņēmējam.
- Oto (valdīja 69. gada janvāris–aprīlis): Andreas Oto bija bijušais Galbas sabiedrotais, kurš ieguva tronīti pēc Galbas nogalināšanas. Viņa valdīšana bija ļoti īsa — viņa režīmu izbeidza sacelšanās legioni ārpus Itālijas. Oto cieta sakāvi Pirmajā Bedriakuma kaujā pret Vitellija atbalstītājiem un, lai izvairītos no turpmākiem asinsizliešanas, 69. gada aprīlī izdarīja pašnāvību.
- Vitellijs (valdīja 69. gada aprīlis–decembris): Vitelliju atbalstīja Germānijas leģioni, kas ienesa viņu uz t.s. imperatora troņa. Viņa valdīšana bija zīmīga ar izšķērdību, politisku haosu un represīvām darbībām. Pret viņu sacēlās Vespasiāna atbalstītās armijas — pēc Otrās Bedriakuma kaujas un militāriem panākumiem Vespasiāna spēki devās uz Romu, kur 69. gada decembrī Vitellijs tika gāzts un nogalināts.
- Vespasiāns (valdīja no 69. gada decembra): Jūdejas un Austrumu provinču ģenerālis, kurš bija izcils karaspēka vadītājs, tika proklamēts par imperatoru no austrumu legioniem (jau 69. gada vasarā). Pēc militāriem panākumiem un Romas ieņemšanas Vespasiāns nostiprināja varu un iesāka Flāviju dinastiju, kas nodrošināja salīdzinošu stabilitāti pēc pilsoņu kara.
Galvenie notikumi un stratēģiskā nozīme
- Šis periods parādīja armijas lomu impērijas politikā: leģioni varēja izsludināt un gāzt imperatorus.
- Romas iekšpolitiskā haosa laikā notika vairākas nozīmīgas kaujas un pārbīles, īpaši Bedriakuma kaujas (un citi sadursmju posmi), kas izšķīra Oto un Vitellija likteni.
- Vespasiāna proklamēšana no Austrumiem padarīja impēriju mazāk atkarīgu no Romas iekšpolitikas un parādīja provincēs bāzēto karaspēka potenciālu.
Sekas — vietējie un ilgtermiņa efekti
Četru imperatoru gads radīja gan tūlītējas, gan ilgtermiņa sekas impērijai:
- Militāras un politiskas sekas: armijas varas nostiprināšanās Romas politikā un pastiprināta leģionu ietekme uz troni; Praetoriāņu gvardes reputācijas graušana.
- Sacelšanās un nemieri: pilsoņu kara radītā haosa dēļ uzliesmoja Batavijas sacelšanās (Jūlija Civila vadībā) un jau esošā Ebreju sacelšanās Jūdejā turpinājās. Daudzi reģioni izdevās izmantot politisko vājumā, kas radīja plašas drošības problēmas uz robežām.
- Saimnieciskās un administratīvās reformas: Vespasiāns, nostiprinot varu, sāka atjaunot valsts finanšu sistēmu, samazināt izšķērdību un stiprināt centra administrāciju. Viņa vadībā arī atsākās lieli būvprojekti un ietekmīga sabiedriskā kārtība tika atjaunota.
- Dinastiskās pārmaiņas: Vespasiāna nākšana pie varas iezīmēja Flāviju dinastijas sākumu, kas valdīja vairākas desmitgades un deva sekmīgākus valdniekus (piem., Titu), kas turpināja jūdu kara iznākumu 70. gadā.
Nozīme vēsturē
Četru imperatoru gads ir svarīgs kā ilustrācija tam, cik trausla varas stabilitāte var būt pret armijas, politisku intrigām un personisku ambīciju spiedienu. Lai gan 69. gads bija haotisks un postošs, tas arī noveda pie jaunas dinastijas un pēc tam salīdzinoši ilga miera perioda, kā arī pie skaidrākām pamata institucionālām pārmaiņām, kas ietekmēja Romas impērijas turpmāko attīstību.
Romas impērija, 69. Pēc imperatora Nerona nāves četri ietekmīgākie impērijas ģenerāļi secīgi cīnījās par imperatora varu.
Mantošana
Nerons Galbai
68. gada jūnijā Senāts uzņēmās iniciatīvu atbrīvoties no Nerona, pasludinot viņu par valsts ienaidnieku un Galbu par imperatoru. Pretoriāņu gvarde tika piekukuļota, lai nodotu Neronu, un Nerons izdarīja pašnāvību. Galba tika atzīts par imperatoru un sagaidīts pilsētā savu leģionu vadībā.
Galba ilgi nebija populārs. Savā gājienā uz Romu viņš vai nu iznīcināja, vai arī iekasēja milzīgas soda naudas no pilsētām, kuras viņu uzreiz nepieņēma. Romā Galba atcēla visas Nerona reformas, tostarp pabalstus daudzām svarīgām personām. Arī armija nebija apmierināta. Pēc drošas ierašanās Romā Galba atteicās izmaksāt apsolītās atlīdzības karavīriem, kas viņu atbalstīja. Romas kase pēc Nerona izšķērdības patiešām bija sliktā stāvoklī, bet Galba situāciju nerisināja labi.
Tāpat kā Nerons, arī Galba baidījās no sazvērniekiem un bez tiesas izpildīja nāvessodu daudziem senatoriem un jātniekiem. Turklāt 69. civilā gada sākumā, 69. gada 1. janvārī, Germania Inferior leģioni atteicās zvērēt uzticību un paklausību jaunajam imperatoram. Nākamajā dienā leģioni par imperatoru pasludināja savu pārvaldnieku Vitelliju.
Marks Salvijs Oto piekukuļoja pretoriāņu gvardi, kas jau tā bija ļoti neapmierināta ar imperatoru, savā pusē. Kad Galba uzzināja par apvērsumu, viņš devās ielās, lai mēģinātu normalizēt situāciju. Tas izrādījās kļūda, jo viņš nespēja piesaistīt atbalstītājus. Neilgi pēc tam pretoriāņu gvarde viņu nogalināja forumā.
Oto Vitellijam
Tajā pašā dienā senāts atzina Oto par imperatoru. Jaunais imperators tika sveikts ar atvieglojumu. Lai gan Oto bija ambiciozs un alkatīgs, viņš nebija iecienījis tirāniju vai nežēlību, un no viņa gaidīja, ka būs taisnīgs imperators. Tomēr Vitellijs no Vācijas virzījās uz Itāliju.
Vitellijs aiz sevis bija izveidojis labākos impērijas elites leģionus, kuru sastāvā bija ģermāņu karu veterāni. Tie izrādījās viņa labākie argumenti, lai iegūtu varu. Otons nevēlējās sākt jaunu pilsoņu karu un nosūtīja emisārus, lai ierosinātu mieru un uzaicinātu Vitelliju kļūt par viņa znotu. Bija jau par vēlu spriest, jo Vitellija ģenerāļi pusi no viņa armijas bija nosūtījuši uz Itāliju. Pēc vairākām nelielām uzvarām Oto tika sakauts kaujā pie Bedriacum. Tā vietā, lai bēgtu un mēģinātu veikt pretuzbrukumu, Oto nolēma izbeigt anarhiju un izdarīja pašnāvību. Viņš bija imperators nedaudz vairāk nekā trīs mēnešus.
Vitellijs līdz Vespasiānam
Pēc ziņas par Oto pašnāvību senāts atzina Vitelliju par imperatoru. Pēc šīs atzīšanas Vitellijs devās uz Romu. Jau valdīšanas sākumā viņš saskārās ar problēmām. Pilsēta bija ļoti skeptiski noskaņota, kad Vitellijs izvēlējās sliktu dienu (saskaņā ar romiešu māņticību), lai pieņemtu Pontifex Maximus amatu.
Notikumi, šķiet, pierādīja, ka viņiem bija taisnība. Kad Vitellijs bija stingri nostiprinājis troni, viņš rīkoja svētkus, banketus un triumfa parādes, kas noveda impērijas kasi līdz bankrotam. Ātri uzkrājās parādi, un aizdevēji sāka pieprasīt to atmaksu.
Vitellijs parādīja savu vardarbīgo dabu, pavēlot spīdzināt un sodīt ar nāvi tos, kas uzdrošinājās izvirzīt šādas prasības. Vitellijs sāka nogalināt pilsoņus, kas viņu nosauca par savu mantinieku, bieži vien kopā ar visiem līdzmantiniekiem. Turklāt viņš vajāja visus iespējamos sāncenšus, aicinot tos uz pili ar varas solījumiem, lai pēc tam viņus nogalinātu.
Nerons 67. gadā Vespasiānam bija devis īpašu komandu Jūdejā ar uzdevumu apspiest Lielo jūdu sacelšanos. Viņš ieguva Sīrijas pārvaldnieka Gaija Licīnija Muciāna atbalstu. Muciāna vadībā uz Romu devās spēcīgs karaspēks, kas sastāvēja no jūdu un sīriešu leģioniem. Vespasiāns pats devās uz Aleksandriju, kur viņš 1. jūlijā tika pasludināts par imperatoru, tādējādi iegūstot kontroli pār svarīgajām labības piegādēm no Ēģiptes. Vespasiāna dēls Tīts palika Jūdejā, lai cīnītos ar jūdu sacelšanos. Pirms austrumu leģioni varēja sasniegt Romu, Raēcijas un Moēzijas provinču Danubijas leģioni augustā arī pasludināja Vespasiānu par imperatoru un Marka Antonija Prima vadībā iebruka Itālijā. Oktobrī Prima vadītie spēki izcīnīja graujošu uzvaru pār Vitellija armiju Otrajā Bedriacuma kaujā.
Ienaidnieku ieskauts, Vitellijs pēdējo reizi centās iegūt pilsētu savā pusē, vajadzības gadījumā dalot kukuļus un varas solījumus. Donavas armija tagad atradās pavisam tuvu Romai. Vitellijs slēpās un gatavojās bēgt, bet nolēma vēl pēdējo reizi apmeklēt pili. Tur viņu noķēra Vespasiāna vīri un nogalināja. Ieņemot galvaspilsētu, viņi nodedzināja Jupitera templi.
Nākamajā dienā senāts atzina Vespasiānu par imperatoru. Tas bija 69. gada 21. decembris, gads, kas bija sācies ar Galbu tronī.
Nero
Galba
Otho
Vitellius
Vespasiāns
Hronoloģija
68
- Aprīlis - Hispania Tarraconensis gubernators Servijs Sulpicijs Galba un Gallia Lugdunensis gubernators Vindex sacēlās pret Neronu.
- Maijs - Reinas leģioni sakauj un nogalina Vindeksu Gallijā.
- Jūnijs - senāts pasludina Neronu par valsts ienaidnieku (hostis) (8. jūnijs) un viņš izdara pašnāvību (9. jūnijs); Galba tiek atzīts par imperatoru.
- Novembris - Vitellijs tiek iecelts par Germania Inferior gubernatoru.
69
- 1. janvāris - Reinas leģioni atsakās zvērēt uzticību Galbai.
- 2. janvāris - Vitellijs tiek pasludināts par imperatoru pie Reinas
- 15. janvāris - Pretoriāņu gvarde nogalina Galbu; tajā pašā dienā senāts atzīst Oto par imperatoru.
- 14. aprīlis - Vitellijs sakauj Oto
- 16. aprīlis - Oto izdara pašnāvību; Vitellijs tiek atzīts par imperatoru.
- 1. jūlijs - Vespasiāns, romiešu armijas komandieris Jūdejā, ko par imperatoru pasludina Tibērija Jūlija Aleksandra vadītie Ēģiptes leģioni.
- Augusts - Danubijas leģioni paziņo par atbalstu Vespasiānam (Sīrijā) un septembrī viņa vārdā iebrūk Itālijā.
- Oktobris - Donavas armija sakauj Vitelliju, un Vespasiāns ieņem Ēģipti.
- 20. decembris - karavīri imperatora pilī nogalina Vitelliju.
- 21. decembris - Vespasiāns tiek atzīts par imperatoru.
Saistītās lapas
- Tacits, Vēstures
- Piecu imperatoru gads (193)
- Sešu imperatoru gads (238)
Jautājumi un atbildes
Jautājums: Kas ir Četru imperatoru gads?
A: Četru imperatoru gads bija gads, kurā 69. gadā pēc Kristus dzimšanas valdīja četri Romas imperatori.
J: Kas bija četri imperatori Četru imperatoru gadā?
A: Četru imperatoru gadā četri imperatori bija Galba, Oto, Vitellijs un Vespasiāns.
J: Kad pirms Četru imperatoru gada notika pirmais romiešu pilsoņu karš?
A: Pirmais romiešu pilsoņu karš pēc Marka Antonija nāves 30. gadā p. m. ē. notika no 68. gada jūnija līdz 69. gada decembrim.
J: Kā beidzās Četru imperatoru gads?
A: Četru imperatoru gads beidzās ar Vespasiāna, pirmā Flāviju dinastijas valdnieka, nākšanu amatā.
J: Kādas bija Četru imperatoru gada radītās militārās un politiskās anarhijas sekas?
A: Četru imperatoru gada radītās militārās un politiskās anarhijas sekas bija Batavijas sacelšanās un notiekošais jūdu sacelšanās.
J: Kad notika ebreju sacelšanās?
A.: Ebreju sacelšanās notika jau Četru imperatoru gada laikā.
Jautājums: Kā Četru imperatoru gads veicināja politiskos nemierus Romas impērijas vēsturē?
A: Četru imperatoru gads bija piemērs politiskajiem nemieriem Romas impērijas vēsturē, jo tas bija ievērojamas rotācijas un pilsoņu kara gads, kam bija nopietnas sekas.
Meklēt