Sjongnu (ķīniešu: 匈奴) bija klejotāji, kas dzīvoja uz ziemeļiem no Ķīnas no aptuveni 3. gs. p.m.ē. līdz 460. gadam. Viņu zemes bija ļoti neauglīgas, tāpēc viņi vairākkārt mēģināja uzbrukt Ķīnai. Tā kā tas viņus ļoti kaitināja, pirmais Ķīnas imperators (Cjiņ Šji Huans) aptuveni 214.-206. gadā p. m. ē. uzcēla Lielo Ķīnas mūri, lai viņus aizturētu. Daži Han dinastijas imperatori centās pārtraukt karus un sadraudzēties ar tiem, taču viņi joprojām mēģināja uzbrukt Ķīnas robežām.
Sākotnēji tika uzskatīts, ka viņi ir saistīti ar hūniem, un arī pašlaik daudzi cilvēki joprojām tā uzskata. Senos laikos nomadu ciltis bieži ceļoja un dzīvoja kopā, pat ciltis, kas runāja dažādās valodās. Ap 60. gadu pirms mūsu ēras sākās cīņa par varu, un sjongnu sadalījās piecās mazākās ciltīs.
202. gadā mūsu ēras dienvidu sjongnu līderis padevās Han dinastijas premjerministram Cao Cao.
Tagad viņi ir daļa no mongoļu tautas vai arī daži no viņiem ir pārcēlušies uz Ķīnu labākas dzīves meklējumos.
Sjōngnu sabiedrība un dzīvesveids
Sjongnu bija mobilas, pārsvarā lopkopībā balstītas kopienas, kuru galvenais iztikas avots bija zirgi, liellopi, aitas un kamieļi. Viņu dzīvesveids balstījās uz ātru pārvietošanos, teltīm (jurti līdzīgas dzīvesvietas) un efektīvu zirgu jātnieku karaspēku. Sociālā struktūra bija konfederācijas tipa: vairākas cilšu grupas bija apvienotas zem vienas līderības — chanyu (ķīniešu avotos minētais nosaukums līderim). Liela nozīme bija karaspēkam, vadībai un klana saitēm.
Saskarsme ar Ķīnu — kari, diplomātija un tirdzniecība
Sjōngnu un ķīniešu dinastiju attiecības bija sarežģītas un mainījās no bruņotiem konfliktiem līdz diplomātijai. Papildus ienaidnieciskiem reidiem bieži notika arī tirdzniecība, gūstekņu apmaiņa un līgumi. Han dinastijas laikā ķīnieši izmantoja gan militāru spēku, gan diplomātiskas metodes, tostarp heqin («miera laulības») praksi, apmaiņā pret mieru sūtot līgavas vai dāvanas. Tomēr mūsdienu pētniecība rāda, ka attiecības nav bijušas vienpusējas — arī sjongnu periods rāda stratēģisku manipulēšanu, alianšu veidošanu un militāras kampaņas pret vairākiem ķīniešu reģioniem.
Politiskā dalīšanās un krišana
Ap 1. gadsimtu p.m.ē.–1. gadsimtu m.ē. sjongnu konfederācija piedzīvoja iekšējus strīdus un dalīšanos. Kā minēts, ap 60. g. p.m.ē. viļņi sacēlās par varu, un konfederācija sadalījās vairākās grupās. Šī iekšējā vājināšanās ļāva Han dinastijai nostiprināties un izveidot lielāku ietekmi pār ziemeļu robežām. Vēlāk daļa sjongnu pievienojās vai tika asimilēti citās tautībās, daļa migrēja uz rietumiem, un daļa kļuva par daļu no daudzām Centrālāzijas varām.
Valoda, izcelsme un saistība ar hūniem
Sjongnu etnolingvistiskā piederība joprojām tiek diskutēta. Agrāk plaši tika uzskatīts, ka viņi bija tie paši, kas vēlāk pazīstamie hūni, kuri pārvietojās uz Eiropu, bet mūsdienu pētījumi liecina par sarežģītāku attēlu. Iespējamās valodu saiknes ietver dzīvesvietām apkārt esošos izteiktas mongoliskas, turkiskas un arī ārēju valodu elementus; daži pētnieki apsver arī potencialu saistību ar jenisejiešu valodu grupu. Arheoloģiskie un ģenētiskie dati liecina par etnisku dažādību un vairāku populāciju sajaukšanos.
Arheoloģiskie liecinieki un pētniecība
Arheoloģijā sjongnu materiālie avoti iekļauj lielas kapi būves (kurgani), bruņas, ieročus, zirgkopības aprīkojumu un rotaslietas ar centrālāzijas un ķīniešu ietekmes elementiem. Agrākā laika kapulauku izrakumos atrastas dārgas ekipējuma komplekti, kas norāda gan uz bagātību, gan starptautiskām kontakta saitēm — tirdzniecību ar ķīniešiem, persiešiem un citām stepju tautām. Mūsdienu DNS pētījumi papildina attēlu, rādot dažādas ģenētiskās kompozīcijas, kas atspoguļo plašu migrāciju un sajaukšanos.
Mantojums
Sjongnu ietekme uz reģiona vēsturi ir liela — viņi veicināja politisko veidošanos, militāro stratēģiju attīstību (īpaši jājamo karu tehniku) un izraisīja spēcīgas reakcijas ķīniešu impērijās (piem., Lielā mūra paplašināšana un pastiprinātas robežsardzes). Viņu pēcteči un asimilētās grupas laika gaitā iekļāvās citās tautībās, tostarp, iespējams, daļēji to saista ar mūsdienu mongoļu tautas vēstures komponentēm, kā arī ar Centrālāzijas un stepju tautu kopīgo mantojumu.
Noslēgumā — sjongnu bija svarīga un dinamiska stepju konfederācija, kuras izcelsme un liktenis ir tēma gan vēsturnieku, gan arheologu plašai diskusijai. Pētniecība turpina attīstīties, un katrs jauns atradums vai ģenētisks pētījums palīdz precizēt viņu vietu vēsturē.