Jehuda Medinata (aramiešu valodā — “Jūdas valsts”), parasti saīsināti saukta par Jehuda, bija Persijas Ahemenīdu impērijas sastāvā esoša province. Tā atradās Eber-Nari satrapijā un aptuveni atbilda vecākajai Jūdas karalistes teritorijai, lai gan bija mazāka nekā neatkarīgā karaļa laikā.

Vēsturisks fons

Jehudas Medinatas izveidošanās saistīta ar Neobabiloniešu iekarošanu Jūdas zemēs. Pēc tam, kad Neobabilonijas impērija 6. gadsimtā p. m. ē. bija iebrukusi un nogalinājusi vai izsūtījusi daļu vietējās elites (ap 597. g. p. m. ē. un 586. g. p. m. ē.), Persijas valdnieks Kīrs II 539. g. p. m. ē. iekaroja Babilonu un Pakļāva šīs zemes Ahemenīdu varai. Persijas politika bieži ļāva pakļautajām tautām ierobežotu pašpārvaldi un reliģisku autonomiju, un tādējādi Jehuda kļuva par provincē ar vietējo pārvaldību un tempļa atjaunošanu.

Pārvalde un sabiedrība

Provincē galvenā administratīvā un reliģiskā centrs bija Jeruzāleme, kur atradās otrais Tempļa komplekss. Jehudu pārvaldīja Persijas iecelti amatpersonu pārraudzībā — tā bija iekļauta plašākā satrapijā (Eber‑Nari), bet ikdienas lietās bieži lēmumus pieņēma vietējie vadītāji: pazīstami galvenie ģimeņu vadītāji, Augstā priesteri un Persijas reģionālie ierēdņi.

Sabiedrība bija etniski un reliģiski daudzveidīga — pārsvarā ebreji (daļa vietējo, daļa atgriezušos emigrantu), kā arī samarieši, filistiešu pēcteči, pagātnes kanaāniešu grupas un citi reģiona iedzīvotāji. Administratīvā valoda Ahemenīdu impērijā bija imperiālā aramiešu variācija, bet ikdienā saglabājās arī senhebreju valodas ietekme.

Reliģija, kultūra un ekonomika

Persijas periodā tika atjaunots Jeruzālemes Templi un atjaunotas upurēšanas prakses; Bībeles tekstos minēti vadītāji kā Zerubabels, Augstā priesteris Jesua (Jeshua) un pravieši Haggajs un Zeharijs kā atslēgas personas tempļa atjaunošanā. Vēlākos gados ar Persijas valdnieku atbalstu ieradās arī priesteri un mācītāji, starp kuriem tradicionāli tiek minēti Ezra un Nehemija (saskaņā ar bībeles tekstiem), kas veicināja reliģiskās un sabiedriskās reformas.

Ekonomiski Jehuda bija lauksaimniecības reģions, kur audzēja graudaugus, vīnogas un olīvkokus, kā arī nodarbojās ar vietējo tirdzniecību. No senākiem un vēlākajiem arheoloģiskajiem slāņiem zināms, ka Persijas periodā reģionā tika nedaudz mainīta monetārā prakse — pēdējā Persijas perioda posmā parādās mazmēra monētas ar uzrakstu “YHD” (Jehud), kas saistāmas ar provincē lietoto naudas formu.

Hronoloģija un beigas

  • Ap 597. un 586. g. p. m. ē. — Neobabiloniešu iekarošanas un pārvākšanas rezultātā sākas izmaiņas reģiona iedzīvotāju sastāvā.
  • Ap 539.–538. g. p. m. ē. — Persijas iekarošana; daļa ebreju atgriežas, tiek atļauta Tempļa atjaunošana.
  • 6.–4. gadsimts p. m. ē. — Jehuda pastāv kā Persijas provincia ar vietēju reliģisku un daļēju administratīvu autonomiju.
  • 4. g. p. m. ē. vidus — Aleksandrs Lielais iekaro Persijas impēriju; Jehuda nonāk Hellenistiskā perioda ietekmē un administratīvi tiek iekļauta jaunajā varas kārtībā.

Kopumā Jehuda Medinata ir svarīgs posms Jūdas vēsturē: tas saista pēdējo monarhisko periodu ar plašā Persijas impērijas administratīvo sistēmu un sagatavo pamatu turpmākajām kultūras un reliģiskajām pārmaiņām reģionā.