Edvards Gibons (1737–1794) — angļu vēsturnieks, Romas impērijas sabrukuma autors

Edvards Gibons — angļu vēsturnieks, autoritāte "Romas impērijas sabrukumā": izsmalcināta proza, ironija un drosmīga kristietības kritika par impērijas norietu.

Edvards Gibons (1737. gada 8. maijs – 1794. gada 16. janvāris) bija angļu vēsturnieks un parlamenta deputāts, plaši pazīstams kā viens no nozīmīgākajiem 18. gadsimta angļu prozaiķiem un vēlākās vēsturniecības ietekmīgākajiem autoriem. Viņa galvenais darbs ir Romas impērijas pagrimuma un sabrukuma vēsture, kas iznāca sešos sējumos no 1776. līdz 1788. gadam.

Dzīve un izglītība

Gibons dzimis Putnijā (mūsdienu Londona) un saņēma klasisku izglītību, mācoties Vestminsteras skolā. Pēc tam viņš studēja Oksfordas universitātē (Magdalenas koledžā), taču ilgstoši neuztvēra akadēmisko vidi un daudz laika pavadīja ceļojumos pa Eiropu. Kontinentālās pieredzes laikā viņš vairākus gadus dzīvoja Lausannā, kur iepazinās ar franču un itāļu kultūru; šajos gados notika arī īslaicīgas reliģiskas pārvērtības, kuras vēlāk viņš pārskatīja.

Galvenais darbs un pieeja vēsturei

Romas impērijas pagrimuma un sabrukuma vēsture ir monumentāls darbs, kurā Gibons pēta Romas impērijas politisko un kultūras degradāciju no 2. gadsimta līdz Rietumu impērijas krišanai. Grāmatā viņš pievērš īpašu uzmanību iekšējai dekadencei, administratīvai vājībai, ekonomiskajiem faktoriem un barbaru tautu iebrukumu nozīmei. Gibons arī analizē kristietības izplatīšanos un tai piedēvēto lomu impērijas iekšējās kohēzijas vājināšanā, kas izraisīja plašas polemikas – rakstība ir atzīta par kritisku pret kristietību.

Viņa stils izceļas ar skaidru, elegantu prozu, ironiju un plašu pirmavotu izmantošanu. Gibons ieviesa vēstures rakstībā analītisku pieeju, rūpīgi balstoties uz pieejamajiem dokumentiem, arhīviem un literārajiem avotiem. Vienlaikus viņa kritiskā attieksme pret reliģijas lomu un spēcīgais ironijas elements izraisīja asu kritiku gan reliģiskajās aprindās, gan konservatīvākos politiskos lokos.

Politiskā darbība, pēdējie gadi un mantojums

Gibons īslaicīgi darbojās britu parlamentā kā deputāts, taču literārais darbs un pētniecība viņam saglabāja primāro vietu. Viņš turpināja rediģēt un papildināt savu darbu līdz pat pēdējiem dzīves gadiem. Edvards Gibons mira Londonā 1794. gada 16. janvārī no peritonīta.

Gibona ietekme uz vēsturniecību ir liela: viņa monumentālais, kritiskais un stila ziņā izsmalcinātais darbs kļuva par paraugu virknei vēlāku vēsturnieku. Vienlaikus viņa secinājumi par reliģijas un sabiedrības attiecībām turpina raisīt diskusijas un pētījumus arī mūsdienās.

Meklēt pēc burta