Pāvests Zefirīns (ap 198/9–217) — biogrāfija un baznīcas izaicinājumi
Pāvests Zefirīns (ap.198–217) — biogrāfija un baznīcas izaicinājumi: montanisms, adopcionisms un viņa lēmumu ietekme uz agrīno kristietību.
Pāvests Zefirīns bija pāvests apmēram no 199. līdz 217. gadam p. m. ē. Precīzs viņa dzimšanas datums nav zināms; pontifikāts ilga aptuveni divpadsmit līdz astoņpadsmit gadus, un tolaik Romas bīskapa amatā valdīja gan ārējas vajāšanas, gan iekšējas teoloģiskas cīņas. Zefirīnu tradicionāli uzskata par piecpadsmito Romas bīskapu (pāvestu). Viņa pontifikāta apraksti saglabājušies galvenokārt caur viņa pretinieku — īpaši Hipolīta — ziņojumiem, tāpēc vēstures avoti par viņa rīcību ir daļēji pretrunīgi.
Trīs galvenie izaicinājumi viņa laikā
- Teoloģiskas šķelšanās un jaunas kustības: Zefrīņa laikā bija aktīvas kustības, kuras tika uzskatītas par pretrunīgām katoļu baznīcas mācībai. Starp tām bija montanisms — prorētiska, askētiska kustība, kas uzsvēra jaunu dievbijīgu apustuļotu atklāsmi un stingru morāli — un dažādas adoptacionisma tendences, kas apšaubīja Jēzus statusu Dieva Dēla nozīmē. Šīs mācības, kā rakstīts avotos, bieži apgalvoja, ka Jēzus Kristus bija svēta persona, bet ne Dieva Dēls tādā izpratnē, kā to mācīja Romas baznīca.
- Viltīgs vai piesardzīgs vadības stils: daudzi laikabiedri un sekojošie teologi kritizēja Zefrīnu par pārlieku piesardzīgu vai vājo rīcību attiecībā uz šiem mācību jautājumiem. Kritiķi apgalvoja, ka viņš nav pietiekami stingri sodījis herēzes vai skaidri izslēdzis maldīgās mācības, tādēļ viņu bieži dēvē par nespēcīgu vadītāju.
- Personālie konflikti un autoritātes problēmas: pontifikāta gaitā kļuva skaidrs, ka Zefrīnam liela mēra atbalsts un lēmumu izpilde bija saistīta ar viņa tuvāko palīgu — diakonu Kallistu, kurš vēlāk kļuva par nākamo pāvestu. Šī saikne izraisīja gan uzticību daļai kopienas, gan aizdomas par nepotismu un lēmumu atbildības pārmērīgu nodalīšanu.
Vēsturiskā perspektīva un kritika
Lielākā daļa informācijas par Zefrīnu nāk no viņa oponentiem, visvairāk no Hipolīta Romieša, kurš vēlāk kļuva par vienu no nozīmīgākajiem pretiniekiem un pat par pretpāvestu. Hipolīts aprakstīja Zefrīnu kā nepietiekami stingru pret mācību novirzēm un dažkārt uzsvēra viņa tieksmi kompromisiem. Tomēr mūsdienu vēsturnieki brīdina par avotu vienpusību: tādos laikos baznīcas iekšējās politikas cīņas bieži tiek pārlieku dramatizētas vai politizētas.
Romas un valsts attiecības
Zefrīna pontifikāts sakrita ar imperatoru Septīmija Severa (valdīja 193–211) un viņa dēla Karakallas (valdīja līdz 217) laikmetu. Kristiešu kopienas patiesībā saskārās ar periodiskām vajāšanām vai sociālu spiedienu, tomēr plaša, sistemātiska imperatora līmeņa vajāšana šajā periodā nebija pastāvīga visās provincēs. Baznīcas ikdiena bija vērsta gan uz garīgo aprūpi, gan uz iekšēju vienotību, lai izturētu ārējos draudus.
Mantojumā un kanonizācija
Tradicionāli Zefrīns tiek dēvēts par svētīgo un viņa piemiņas diena tiek svinēta 26. augustā. Viņa pontifikāta vērtējums atšķiras: vieni uzskata, ka viņš centās saglabāt baznīcas vienotību sarežģītā laikā, citi — ka viņš bija pārāk kompromisu meklējošs un neizlēmīgs teoloģiskās cīņās. Svarīgi atcerēties, ka daudz par šo laiku zināmā tiek interpretēts caur vēlākām polemikām un fragmentāriem avotiem.
Īss hronoloģisks pārskats
- Ap 199. g.: Zefrīns kļūst par Romas bīskapu (pāvestu).
- 199–217: Pontifikāts; iekšējas teoloģiskas cīņas — montanisms, adoptacionisma tendences un citas doktrīnas problēmas.
- 217. g.: Zefrīna nāve; viņu nomaina bijušais diakons Kallists, kas kļūst par nākamo pāvestu.
Piezīme: Par Zefrīnu informācija ir ierobežota un bieži iegūta no viņa laika oponentiem, tāpēc konkrēti notikumi un motīvi jāsaprot kontekstā un ar vēsturiskiem brīdinājumiem par avotu neobjektivitāti.
Viņa svētki tiek svinēti 26. augustā.
Atsauce
1. ↑ Richard P. McBrien, Lives of the Popes: P. P. McRīmens: Pontifiki no Svētā Pētera līdz Jānim Pāvilam II, (Sanfrancisko: Harper San Francisco, 1997), 42. lpp.
2. ↑ Richard P. McBrien, Lives of the Popes: P. R. McRīmens: "Pontifiki no Svētā Pētera līdz Jānim Pāvilam II", (Sanfrancisko: Harper San Francisco, 1997), 42., 43. lpp.
3. ↑ Richard P. McBrien, Lives of the Popes: P. B. McRikens: "Pontifiki no Svētā Pētera līdz Jānim Pāvilam II", (Sanfrancisko: Harper San Francisco, 1997), 43. lpp.
| · v · t · e | ||||||||
| ||||||||
| aBenedikts IX parādās trīs reizes "Pāvestu sarakstā"... bNav ne Jāņa XX, ne Benedikta X |
Jautājumi un atbildes
J: Kas bija pāvests Zefirīns?
A: Pāvests Zefirīns bija piecpadsmitais katoļu baznīcas pāvests, kas kalpoja aptuveni 198/9-217. gadā p.m.ē. Viņš ir pazīstams arī kā Romas bīskaps.
J: Kādas bija dažas montanisma un adopcionisma mācības?
A: Montanisms un adopcionisms mācīja, ka Jēzus Kristus bija svēta persona, bet ne Dieva dēls, kas bija pretrunā Katoļu baznīcas mācībai.
J: Kā teologi vērtēja pāvestu Zefrīnu?
A: Teologi tolaik uzskatīja, ka pāvests Zefrīns ir vājš, jo nav stingri vērsies pret šīm grupām, kas sludināja lietas, kuras bija pretrunā Katoļu baznīcas mācībai.
J: Kas kļuva par pāvestu pēc pāvesta Zefīrija?
A: Pēc pāvesta Zefirīna par pāvestu kļuva viņa diakons Kallists.
J: Cik ilgi viņš bija pāvests?
A: Viņš kā pāvests kalpoja septiņpadsmit gadus.
J: Vai viņš tika uzskatīts par izglītotu cilvēku?
Atbilde: Nē, viņš tika uzskatīts par neizglītotu cilvēku, kurš lielā mērā paļāvās uz sava diakona Kallista norādījumiem un padomiem.
J: Kad tiek svinēta viņa svētku diena?
A: Viņa svētki katru gadu tiek svinēti 26. augustā.
Meklēt