Pāvests Līnijs (lat. Linus) tradīcijā tiek uzskatīts par otro katoļu baznīcas pāvestu jeb Romas bīskapu. Viņa pontifikāts tradicionāli datēts ap 67.–76. gadu pēc Kristus dzimšanas, taču precīzi datumi un notikumu hronoloģija ir daļēji aplami un atkarīgi no dažādu avotu interpretācijas.
Izcelsme un kalpošana
Pēc tradīcijas Līnijs bija no Volterras reģiona Toskānā. Viņš kļuva par Pētera sekotāju, un Pētera ietekmē apguva kristietības mācību. Vēlāk Pēteris viņu, pēc nostāstiem, iesvētīja par bīskapu. Līnijs palīdzēja izveidot un vadīt agras kristiešu kopienas, tostarp Ruvo Apūlijā, kurā sanākšanas vieta vēlāk vēstures avotos saistīta ar tā saukto San Kleto kriptu. Tradicionāli viņu tiek sūtīts arī uz Besankonu, kur, pēc nostāstiem, viņš pievērsis daudzus cilvēkus kristietībai.
Laiks un apstākļi
Līnijs kalpoja ļoti sarežģītā un bīstamā posmā — Nerona valdīšanas laikā (Nerona laikos) kristieši bieži saskārās ar vajāšanām. Tradīcija vēsta, ka viņš pievērsa kristietībā romiešu ierēdņa vārdā Saturīns meitu un šī iemesla dēļ tika ieslodzīts cietumā un nocirsts. Šāda versija ir daļa no martyrologiskajām leģendām; daļa mūsdienu pētnieku norāda, ka liecības par viņa nāvi un konkrētiem notikumiem ir maz un bieži balstās uz vēlākiem hronikāriem avotiem.
Avoti, piemiņa un mantojums
Līnijs ir minēts arī Jaunajā Derībā — vienā no retajiem agrīnajiem kristīgajiem vārdiem šajā tekstā —, un tradīcija viņu uzskata par Jaunajā Derībā pieminētu personu. Liber Pontificalis un citas hronikas sniedz īsas ziņas par viņa kalpošanu un apbedīšanu; pēc tradīcijas Līnijs tika apglabāts netālu no Pētera, pie Romas apbedījumu vietām that vēlāk saistītas ar Svētā Pētera baziliku.
Līnijs ir atzīts par svēto, un viņa piemiņas diena tiek atzīmēta 23. septembrī — dienā, kas tradicionāli saistīta ar viņa nāvi. Viņa vārds un loma ir nozīmīga kristīgās Baznīcas agrīnās vēstures kontekstā, jo viņš pārstāv tās pārejas posmu no Pētera vadības uz organizētākas Romas bīskapa institūcijas izveidi. Tomēr daļa detaļu par viņa dzīvi un nāvi paliek leģendāras, un vēsturniekiem joprojām jābalstās uz kritisku avotu analīzi, raksturojot viņa konkrētākos darbus un lomu Baznīcas agrīnajā attīstībā.
