Jēkabs Taisnais,

Nosaukums

Jēkabu sauca par "Taisno", jo viņš praktizēja askēzi, dodot nazarīta solījumus. Šis vārds arī palīdz viņu atšķirt no citām nozīmīgām agrīnās kristietības personībām, piemēram, Zebedeja dēla Jēkaba.

Viņu dažkārt dēvē par Jēkabu Adelfotē (burtiski "Jēkabs, Dieva brālis" - grieķu: Iάκωβος ο Αδελφόθεος ), pamatojoties uz Jaunās Derības aprakstiem. Jēkaba vārds bija svarīgs Jēzus ģenealoģijā, jo viņš vienmēr parādās pirmais, kad kāds uzskaita Jēzus brāļus un māsas, tas nozīmē, ka Jēkabs bija Jēzus vecākais brālis.

Dzīve

Kanoniskie Jaunās Derības raksti, kā arī citi agrīnās baznīcas rakstītie avoti sniedz zināmu ieskatu par svētā Jēkaba dzīvi un viņa lomu agrīnajā baznīcā. Sinoptiķi piemin viņa vārdu, bet neko citu par viņu, savukārt Jāņa evaņģēlijā un Apustuļu darbu pirmajās nodaļās Jēkabs pat nav pieminēts.

Apustuļu darbi turpmākajās nodaļās sniedz liecības par to, ka Jēkabs bija svarīga figūra Jeruzalemes kristiešu kopienā. Kad Pēterim, brīnumainā kārtā izbēgušam no cietuma, jābēg no Jeruzalemes, viņš lūdz, lai par to informē Jēkabu (12:17). Kad Antiohijas kristieši ir noraizējušies par to, vai pagānu kristiešiem ir nepieciešama apgraizīšana, lai tiktu glābti, un viņi nosūta Pāvilu un Barnabu apspriesties ar Jeruzalemes draudzi, Jēkabam bija nozīmīga loma padomes lēmuma formulēšanā (15:13 un turpmāk). Patiešām, pēc tam, kad Pēteris un Pāvils ir izklāstījuši savu viedokli, Jēkabs ir tas, kurš beidzot pasludina to, ko viņš sauc par "spriedumu" - oriģinālā nozīme ir tuva "manam nolēmumam" - un pēc tam visi to pieņem. Citiem vārdiem sakot, Jēkabs ir parādīts kā Jeruzalemes grupas vadītājs, kas ir pretrunā ar vēlākajiem apgalvojumiem par Pētera pārākumu šajā grupā. Un, kad Pāvils ierodas Jeruzalemē, lai nodotu naudu, ko viņš tur savācis ticīgajiem, viņš runā tieši ar Jēkabu, kurš uzstāj, lai Pāvils rituāli attīrās Hēroda templī, lai pierādītu savu ticību un noliegtu baumas par to, ka viņš māca sacelšanos pret Toru (21:18 un tālāk) (apsūdzība antinomismā).

Tālāk Pāvils apraksta Jēkabu kā vienu no tiem, kam augšāmcēlušais Kristus parādījās (1.Kor.15:3-8); vēlāk 1.Kor.15:3-8 viņš piemin Jēkabu tādā veidā, kas liek domāt, ka Jēkabs bijis precējies (9:5); un Vēstulē galatiešiem Pāvils min Jēkabu kopā ar Kefu (labāk pazīstamu kā Pēteri) un Jāni kā trīs Baznīcas "balstus", kas kalpos "apgraizītajiem" (vispārīgi jūdiem un jūdu prozelītiem) Jeruzalemē, kamēr Pāvils un viņa līdzgaitnieki kalpos "neapgraizītajiem" (vispārīgi pagāniem). (2:9, 2:12). Šie termini (apgraizītie/ neapgraizītie) parasti tiek interpretēti kā jūdu un grieķu, kas bija dominējošie, tomēr tas ir pārāk vienkāršots skaidrojums, jo 1. gadsimta Jūdejas provincē bija arī daži jūdi, kas vairs nebija apgraizīti, un daži grieķi (saukti par prozelītiem jeb jūdaiziešiem) un citi, piemēram, ēģiptieši, etiopieši un arābi, kas apgraizījās.